Mākslīgā intelekta pārdomas par nākamo pāvestu un Baznīcas izaicinājumiem
Attēli ģenerēti ar ChatGPT, DALL-E; Fons: Photo by Rue S on Unsplash
NB! Raksts ir tapis, izmantojot mākslīgā intelekta risinājumu ChatGPT. Personvārdi ir pārbaudīti un teksts sagatavots publicēšanai, izmantojot bloga autora Didža Kukaiņa dabīgo intelektu ;)
Mākslīgais intelekts saka šādi: "Pasaule gaida nākamo pāvestu, kurš ienesīs jaunu cerības un garīguma vilni mūsdienu sarežģītajā un mainīgajā laikā. Kad Baznīca stāv uz jaunu pārmaiņu sliekšņa, mēs apceram iespējamos virzienus, kuros jaunais pāvests vedīs savus ticīgos – vienotības stiprināšana, sociālās taisnības veicināšana, rūpes par mūsu kopīgo māju un morālo vadību digitālajā laikmetā. Šis brīdis ir unikāla iespēja atjaunot Baznīcas lomu un ietekmi pasaulē, radot tiltu starp tradicionālo ticību un mūsdienu izaicinājumiem."
Rakstu cikls «Pāvestības vēsture» | 25. Pāvests Francisks - pirmais Latīņamerikas un jezuītu pāvests vēsturē
Pāvests Francisks
Es šo pāvestībai veltīto populārzinātnisko rakstu sēriju noslēdzu ar pāvesta Franciska dzīves un gaitu aprakstu. Savas dzīves laikā līdz šim esmu piedzīvojis trīs pāvestu valdišanu Vatikānā un īstenībā ir diezgan grūti rakstīt par pavisam aktuālu pāvesta dzīvi. Taču ņemšu palīgā vairākas grāmatas, gan latviešu, gan angļu valodā un mēģināšu ieskicēt pāvesta Franciska gaitas un reformas, esot augstajā pāvesta amatā un vadot visu universālo Katoļu baznīcu. Pagaidām neesmu atradis nevienu īsti konspektīvu avotu par līdzšinējā pāvesta dzīvi, tad nu mēģināsim iedzīvināt izpratni par šo ganu no viņam veltītām grāmatām un viņa paša teiktā, darītā un sacītā caur rakstiem un grāmatām.
Rakstu cikls «Pāvestības vēsture» | 24. Pāvests Benedikts XVI, Baznīcas nākotne un pagātne
Pāvests Benedikts XVI
Ir pagājis nedaudz vairāk kā gads, kopš pāvests Benedikts XVI ir devies Mūžības ceļā. Tad nu līdzšinējo pāvestības vēstures sēriju noslēgšu ar ierakstu, veltītu viņam - kardinālam Jozefam Racingeram, kuru 2005. gada 19. aprīlī kardinālu kolēģija ievēlēja par pāvestu, svētā Jāņa Pāvila II pēcteci. Šis šobrīd būs pēdējais ieraksts šajā ierakstu sērijā, taču atcerēsimies, ka mums vēl ir pāvests Francisks, kuram arī vajadzētu veltīt ierakstu, bet - par to vēlāk. Šajā Benediktam XVI veltītajā ierakstā pieskarsimies četrām galvenajām tēmām - konklāvam ,kurā ievēlēja Benediktu XVI, tad pievērsīsimies kardināla Racingera personībai, jo viņš vadīja Ticības doktrīnas kongregāciju vairāk nekā 20 gadus, izsaukdams visai kontroversālas reakcijas. Bet pirms viņš nonāca Romā pēc Jāņa Pāvila II uzaicinājuma, viņš bija profesors, teologs un arhibīskaps. Mēs ielūkosimies arī šajās viņa dzīves detaļās. Un visbeidzot mēs ieskatīsimies viņa vēstījumā, kur viņš veda vairāk nekā 1 miljardu katoļticīgo. Nobeigumā atskatīsimies uz to, kāda ir pāvesta loma un mērķi 21. gadsimta pasaulē.
Rakstu cikls «Pāvestības vēsture» | 23. Pāvests Jānis Pāvils II - vai Lielais?
Pāvests sv. Jānis Pāvils II tiek sašauts sv. Pētera laukumā
1978. gadā, kad pasaule pieredzēja t.s. triju pāvestu gadu, Krakovas arhibīskaps, kadināls Karols Voitila tika ievēlēts par pāvestu un pieņēma sev vārdu Jānis Pāvils II. Viņš bija pirmais slāvu pāvests un pirmais ne-itāļu izcelsmes pāvests kopš Adriāna (Hadriāna) VI, holandieša, kurš tika ievēlēts 1522. gadā. Pāvesta Jāņa Pāvila pontifikāts ilga līdz 2005. gadam un tas bija otrs ilgākais pontifikāts Baznīcas un pāvestības vēsturē, tūlīt aiz pāvesta Pija IX valdīšanas pāvesta krēslā. Pāvests Jānis Pāvils II devās pasaules vizītēs plašāk un vairāk nekā visi līdzšinējie pāvesti kopā ņemti. Viņš bija ārkārtīgi ražīgs un izdeva veselu gūzmu ar pāvesta enciklikām. Tāpat viņam bija sava veida atslēgas figūras loma pasaulē, lai sabruktu komunisms padomju telpā Austrumeiropā. Nenoliedzami, viņš dažiem šķita kontroversāls, bija visu cienīts un arī daudzu īpaši mīlēts. Protams, viņa dzīves un darbu pilnīgs izvērtējums ir iespējams tikai ilgākā vēstures ritējuma laikaposmā, taču šajā ierakstā aplūkosim to, ko varam aplūkot no sava skatījuma kā viņa laikabiedri.
Rakstu cikls «Pāvestības vēsture» | 22. Vatikāns - kāds tas ir, kā tas funkcionē?
Pāvesta (Franciska) tikšanās ar kardināliem
Mēs visi zinām, kas ir Romas pāvests, kurš dzīvo un pasaules universālo katoļu Baznīcu vada no Itālijas, Romas, nelielās pilsētvalsts Romā - Vatikāna. Vatikānam ir sava valdība un administrācija, kas arī atrodas turpat Vatikānā. Tāpat Vatikānā atrodas pasaulē slavens muzejs un tikai īpašiem pētniekiem ir atļauts piekļūt Vatikāna Slepenajiem arhīviem. Kas tad īsti ir Vatikāns, kādas ir tā funkcijas un nozīme - to mēs centīsimies aplūkot šajā ierakstā, izceļot dažas īpašas iezīmes, kas ir raksturīgas tikai un vienīgi šai Baznīcas pārvaldes institūcijai. Tāpat mēs šajā ierakstā uzzināsim, kas ir Vatikāna dikastēriji un kongregācijas, palūkosimies uz Vatikāna amatpersonām un to pienākumiem. Šī ieraksta galvenais mērķis ir atsegt to mistēriju auru, kas ārpus baznīcām un teoloģijas esošajiem ļaudīm varētu būt izveidojušies par pāvesta valsti un katoļu Baznīcas administratīvo centru Vatikānu.
Rakstu cikls «Pāvestības vēsture» | 21. Pāvesta Pāvila VI pārejas pontifikāts
Pāvests Pāvils VI
Pāvests Jānis XXIII, kura viens no ciešākajiem līdzstrādniekiem bija nākamais pāvests Pāvils VI jeb Džovanni Batista Montini, viņu raksturoja kā "nedaudz līdzīgs Hamletam". Pirms kļūšanas par pāvestu Pāvilu VI, Montini ieņēma dažādus Baznīcas kūrijas amatus un no 1954. līdz 1963. gadam bija Milānas arhibīskaps. Viņš bija sagatavojies un pieredzējis, kad kļuva par pāvestu. Progresīvajiem viņš patika, jo noveda Vatikāna II koncilu līdz galam un ticībā īstenoja koncila reformas, tāpat viņš uzsāka ekumenisko dialogu, īpaši ar anglikāņiem un pareizticīgajiem; tāpat viņš reorganizēja Baznīcas kūriju un pāvesta finanses un izdeva jaunu sakramentāriju jeb sakramentu un sakramentāliju rokasgrāmatu. Bet viņa pontifikāta slavenākā iezīme un kuru nespēj aizmirst un piedot progresīvie - viņa enciklika "Humanae Vitae" par kontracepcijas aizliegumu. Konservatīvajiem pat ar to bija par maz, šis pāvests viņiem lielākoties negāja pie sirds. Viņi uzskatīja, ka Pāvils VI protestantizējis Baznīcu, tāpat arī daudzi uzskatīja, ka viņam pietrūcis spēju uzturēt kārtību un disciplīnu Baznīcā, lai vienoti ieviestu Vatikāna II koncila mācības visā pasaulē, netieši atļaujot katram rīkoties pēc sava prāta.
Rakstu cikls «Pāvestības vēsture» | 20. Vatikāna II koncila laikmeta ēnā...
Vatikāna II koncila sesija Sv. Pētera bazilikā Vatikānā
Tuvojoties Pija XII ilgās valdīšanas beigām, neviens nevarēja paredzēt, kāds būs iznākums jaunā pāvesta ievēlēšanā. Tika ievēlēts Jānis XXIII un tā vietā, lai būtu vien gados vecs īslaicīgs pāvesta amata izpildītājs, viņš pieņēma lēmumu sasaukt II Vatikāna koncilu. Pāvests Jānis XXIII gan atklāja koncilu 1962. gadā, taču aizgāja mūžībā pēc koncila pirmās sesijas. Šajā ierakstā mēs atskatīsimies uz pāvesta Jāņa XXIII dzīvi un karjeru. Tāpat aplūkosim arī viņa motīvus sasaukt koncilu un kādas bija viņa liktās cerības uz to. Koncils turpināja savu darbu arī zem pāvesta Pāvila VI. Paskatīsimies arī uz to, kāds tad īsti bija koncila darbs un atstātais mantojums līdz pat mūsdienām. Noslēgumā aplūkosim arī skatījumu uz koncilu kā kontroversālu tematu vairāk nekā 50 gadu garumā pēc tā noslēguma.
Rakstu cikls «Pāvestības vēsture» | 19. Pāvesta Pija XII izaicinājumu pilnais pontifikāts
Pāvests Pijs XII
Vēstures gaitā ir izveidojies teiciens: "Tas, kurš ieiet konklāvā kā pāvests, iznāk no tā kā kardināls." Šis kalpo kā svinīgs brīdinājums pret prognozēšanu un līderību favorītisma nozīmē. Taču tāpat dažos gadījumos kardinālu izvēle par labu vienam vai citam pāvesta kandidātam ir bijusi skaidri saskatāma. Tā tas bija arī ar kardināla Pačelli kļūšanu par pāvestu Piju XII 1939. gada konklāvā. Eudžēnio Pačelli pāvesta administrācijā strādāt uzsāka 1901. gadā, lai pārskatītu Baznīcas kanoniskās tiesības, kalpoja arī kā nuncijs (pāvesta sūtnis) Bavārijā un Vācijas Republikā un tika iecelts par Vatikāna valsts sekretāru 1930. gadā. Šajā amatā viņam bija iespēja daudz ceļot pa pasauli. Viņa ievēlēšanas laikā viņam bija ne ar ko nesalīdzināma pieredze. Viņš ilgojās pēc miera pasaulē un dzīvoja karā pēc kara, daža karsta, daža auksta. Mēs no vēstures skatupunkta varam novērtēt un atzīt viņa diplomātiskās spējas. Bet, protams, mums arī jāierauga un jāatzīst viņa pretrunīgums, kas parādījās laikā, kad bija nepieciešama pāvesta rīcība, tāpat kā viņa nespēja rīkoties, sastopoties ar Hitlera rīcību, iznīcinot Eiropas ebrejus. Pāvests Pijs XII izdeva nozīmīgas enciklikas, kurās skāra gan teoloģiskus, gan intelektuālus jautājumus, Baznīcas dogmas un pamata katoliskās prakses. Brīnišķīgs, bet askētisks, kādu acīs varonis, bet kādu - nelietis, tomēr Pijs XII vēsturē ir fascinējoša figūra.
Rakstu cikls «Pāvestības vēsture» | 18. Modernisma izaicinājums pāvestībai...
Pāvests Pijs X (Džuzepe del Sarto)
Pēc pusgada pārtraukuma jūsu vērtēšanai tiek nodota jauna pāvestības vēstures lappuse!
Pasaules un baznīcas vieta pēc ļoti ilgā pāvesta Pija IX pontifikāta ir pilnīgi citā dimensijā. Viens stāsts ir par "Vatikāna cietumnieku", kura sekas baudīja baznīca līdz ar Laterāna līgumiem, kas noveda Pāvesta valsti līdz ierobežotajam Vatiānam, un šī visa dēļ pāvesta pozīcijas kā pasaules līderim nonāca pilnīgi jaunās sliedēs. Otrā lieta - pāvests vairs nav pasaules valdnieks, kā tas ir bijis teju līdz šim. Principā, viduslaiku kundzība beidzot ir finišējusi. Pasaulē ienāk modernais skatījums uz lietām, uz cilvēka tiesībām, brīvībām. Parādās modernās politiskās ideoloģijas. Arī pāvestiem nākas pielāgoties pasaulīgajam demokrātismam. Līdz ar pāvestu Leonu XIII pasaule iepazīst jaunu katolisko sociālo mācību, taču aiz durvīm stāv industrializācija, urbānā nabadzība un strādājošo kustības.
Lai arī pāvesti ir izglītojušies, kā pieņemt un iekļaut savā mācībā moderno pasauli, īpaši pāvesta Leona X laikā mēs piedzīvojam modernisma noraidījumu. Pāvests gan var noraidīt, taču pasaule turpina jaunu ceļu uz zinātni un pētniecību. Par to visu šajā rakstā.
Rakstu cikls «Pāvestības vēsture» | 17. Pijs IX - Vatikāna cietumnieks
Svētīgais pāvests Pijs IX (Džovanni Marija Mastai-Fereti)
Pāvests Pijs IX amatā pavadīja visilgāko laiku starp visiem pāvestiem, izņemot, protams, pašu pirmo pāvestu, svēto Pēteri, kuram tradīcija piedēvē 34 - 38 valdīšanas gadus. Pijs IX amatā sabija 32 gadus. Trešais visilgāk valdījušais pāvests ir svētais mūslaiku pāvests Jānis Pāvils II, kurš amatā pavadīja 26 gadus. Atgriežoties pie mūsu šī ieraksta varoņa, pāvesta Pija IX, viņa pontifikāts piedzīvoja milzīgus militārus, politiskus, ideoloģiskus un kulturālus satricinājumus. Pijs bija iesaistīts daudzos viņa laika notikumos un viņa valdīšana ir atstājusi paliekošas sekas visā Katoliskajā Baznīcā kopumā kā mūžšenā organizācijā. Jaunības gados Mastai-Fereti tika uzskatīts par visnotaļ liberālu, taču, kļūdams par pāvestu, viņš teju nekavējoties sāka konfrontēties ar nacionālismu un sekulārismu, kas sāka dzīt auglīgos asnus tikko tapušajā Itālijas valstī. 1860. gadā pāvests zaudēja Pāvesta valstis un 1870. gadā - pašu Romu. Pēc tā Pijs IX nekad nepameta Vatikānu, sevi deklarējot par Vatikāna cietumnieku. 1864. gadā, Pijs IX savā "Kļūdu apkopojumā" uzskaitīja "progresu, liberālismu un moderno civilizāciju" kā sevi apkaunojošus tradicionālos ceļus. Šie paziņojumi pāvestību un Baznīcu atmeta gadsimtu atpakaļ pirms modernisma sasniegšanas. 1870. gadā Pijs IX sasauca Pirmo Vatikāna koncilu. Šī koncila dekrēts par pāvesta nemaldību ir visslavenākais, taču ne mazāk nozīmīgs ir paziņojums, ka pāvests ir "universālais valdnieks". Šis pāvesta un koncila dekrēts nozīmē, ka pāvesta autoritāte pārsniedz jebkura katoļu bīskapa autoritāti, jebkura ordinārija viņa diecēzē. Pijs IX vēsturē ir palicis un ir uzskatāms par ļoti kontraversālu personību. Bet viņš bija tautā iemīļots viņa valdīšanas laikā un pat augsti cienīts un respektēts no viņa oponentiem.
Rakstu cikls «Pāvestības vēsture» | 16. Pāvestība Absolūtisma, Apgaismības un Franču revolūcijas laikmetā...
Attēlā: Galileo Galilejs piedzīvo Romas Inkvizīcijas pratināšanu. Avots: https://commons.wikimedia.org/wiki/File:Galileo_facing_the_Roman_Inquisition.jpg
Agrīnā 17. gadsimta diplomātiskā situācija Eiropas kontinentā bija tas aspekts, kas palīdzēja apturēt kontrreformācijas izplatīšanos. Nākamie divi gadsimti absolūti nebija pāvestības panākumu un goda laikmets. Patiesi, kā raksta vēsturnieki, šajā laikā tika aktualizēts jautājums par pāvestības institūcijas izdzīvošanu strauji mainīgajā laikmetā. Pāvesti neprata un nekādi nevarēja cīnīties ar aizvien pieaugošo naidīgumu un šķelšanos Eiropas katoļu zemēs: Portugālē, Spānijā, Francijā un Austrijā. Šo valstu un zemju valdnieki ilgstoši ignorēja pāvestus, pat tad, kad tie tieši netraucēja šo zemju valdniekus. Pāvesta valsts šajā laikmetā bija konstanti aplenkumā. Vairāk nekā viens pāvests pameta Romu kā bēglis; citi piedzīvoja šokējošu necieņu pret viņiem kā Pētera amata pēctečiem. Tāpat pāvesti piedzīvoja satricinošus izaicinājumus pašas Baznīcas iekšienē. Frakcijās sadalījušies kardināli atbalstīja te vienas monarhijas vēlamo kandidatūru, citi - citas kandidatūras, savas ģimenes intereses un cīņas starp reliģiskajiem ordeņiem. Konklāvi jeb pāvestu ievēlēšanas regulāri ilga trīs vai četrus mēnešus. Šajā laikmetā bija izaicinošas un bezgalīgas diskusijas un cīņas par dažādām jaunām teoloģiskajām skolām - jansenismu, galikānismu un febroniānismu. Pretēji laikmeta cīņām, šis bija arī laikmets, kad daži pāvesti sarakstīja ārkārtīgi erudītus darbus, dibināja mācību iestādes un akadēmijas, attīstīja un izvērsa Vatikāna bibliotēkas darbu un krājumu, tāpat arī Vatikāna muzejus, gādāja par Romas izskaistināšanu, kamēr citi pāvesti noraidīja un nosodīja Galileja mācību, noraidīja franču filozofiju, aizliedza preses, runas, sirdsapziņas un reliģijas brīvību. Tas pierāda un apliecina, kādēļ ikviens modernās dzīves aspekts iestājās un cīnījās pret pāvestību. Un daudz ko no tā mēs varam attiecināt arī uz mūsdienu ģeogrāfisko un sociāli ekonomisko situāciju pasaulē.
Rakstu cikls «Pāvestības vēsture» | 15. Katoliskā reforma un kontrreformācija
Attēlā: Trentas (Tridentas) koncils
15. gadsimts Baznīcas un pāvestības vēsturē tiek uzskatīts par t.s. Baznīcas/katoļu konfesijas veidošanās laikmetu, kad norisinājās protestantiskā reforma un tai sekojošā katoliskās baznīcas veiktā kontrreformācija, kuras mērķis bija apturēt tisko domāš. gadaanas izplatību un katoliskās Baznīcas klēpī atgriezt protestantus. Pāvesti, kuri šajā laikā ieņēma Pētera katedru, savām acīm redzēja, ka nepieciešamas Baznīcas reformas. Tāds bija arī pāvests Pāvils III, nācis no Romas aristokrātu aprindām, būdams humānisma atbalstītājs, un tomēr - viscaur korumpēts kā daudzi citi, lai gan arī redzēja nepieciešamās reformas. Šis bija laiks, kad dibinājās mums pazīstamais Jezuītu ordenis, kuru dibināja Ignācijs no Lojolas. Pāvesti arvien lielos apmēros savu vēlmju un kaprīžu vadīti algoja slavenākos māksliniekus un tēlniekus, arhitektus un mūziķus, lai Vatikānu padarītu aizvien celsmīgāku gan arhitektūras, gan estētikas veidolā. Šajā laikā aizsākās arī t.s. garīgo semināru veidošana un organizēšana, tostarp, arī protestantu teoloģijas pārņemtajās valstīs un zemēs.
Rakstu cikls «Pāvestības vēsture» | 14. Reformācija - izaicinājums pāvestībai
Attēlā: Luters Vormsā.
Saucieni pēc reformām Baznīcā ir tikpat seni kā pati Baznīcas institūcija. Renesanses laikmetā saucieni pēc morālas, garīgas un institucionālas reformas kļuva aizvien izteiktāki. Renesanses pāvestība, lai gan aizņemta ar savu aizbilstamo mākslinieku un talantu virzīšanu un apbrīnošanu, kā arī ģimenes un piederīgo iecelšanu amatos un materiālo, kā arī varas pozīciju nodrošināšanu, tomēr bija ieinteresēti arī Baznīcas reformēšanā. Daļa no pāvestiem vismaz izrādīja reformas centienus.
Rakstu cikls «Pāvestības vēsture» | 13. Renesanses pāvestības kultūras mantojums
Pāvests Jūlijs II nozīmē Bramanti, Mikelandželo un Rafaēlu konstruēt Vatikānu un Sv. Pētera baziliku. Foto: atrasts google.lv
Pēc ilgāka pārtraukuma, kuru veltīju privātās dzīves saorganizēšanai un arī veselības veicināšanai, šī bloga draugi, nododu jūsu rīcībā nākamo ierakstu pāvestības vēsturei veltīto pārspriedumu sērijā. Šoreiz - par renesanses pāvestības atstāto kultūras mantojumu, no kura daudz kas diezgan labā stāvoklī ir saglabājies līdz pat mūsdienām. Iepriekšējais ieraksts bija veltīts renesanses laikmeta pāvestības politiskajiem aspektiem, šoreiz - par kultūru. Mīļie draugi un bloga lasītāji, lai lielisks un izzinošs jums šis ieraksts!
Rakstu cikls «Pāvestības vēsture» | 12. Renesanses pāvestība un tās politika
Pāvests Aleksandrs VI. Attēls: atrasts google.lv
Kā norāda katoļu teologs Hanss Kings savā darbā par katoļu baznīcu, "principā renesanse ir nozīmīgs garīgās kultūras strāvojums vēlīnajos viduslaikos". Mēs visi esam dzirdējuši tādus vārdus kā Džoto, Bramante, Fra Andželiko, Rafaēls, Mikelandželo un citus - tie visi ir dižās renesanses pārstāvji, no kuriem daudzus algoja arī atbilstošā laikmeta pāvesti, lai tie izdaiļotu to darba telpas, katedrāles un atstātu arī pēdas vēsturē, uzceļot pāvestiem atbilstošas kapenes. Renesanses pāvesti ir īpašs laiks Baznīcas un pāvestības vēsturē, ne vien to izvirtušās uzvedības dēļ, bet arī dārgi maksājušā politiskā pienesuma un reformācijas dēļ, kuru, kā mēs zinām, aizsāka Luters ar savām 95 tēzēm. Par šo un pāvestu "grēkiem" renesansē mēs pieskarsimies šajā ierakstā!
Rakstu cikls «Pāvestības vēsture» | 11. Pāvestība Lielās shizmas laikmetā
Pāvestība Lielās shizmas laikā. Attēls: Wikipedia
Lielā shizma, kura norisinājās laikposmā no 1378. līdz 1417. gadam tiek uzskatīta par vienu no lielākajām krīzēm visas pāvestības vēsturē. Teju četrdesmit gadu garumā notika cīņas starp vairākiem pāvestiem un pretpāvestiem, kurš tad nu būs tas īstais un leģitīmais pāvests. Shizma savas saknes sāka dzīt, pāvestiem esot Aviņjonas gūstā. Mēs arī allaž esam pieņēmuši ideju, ka pāvestība ir un pastāv saiknē ar Romu un tur fiziski atrodoties valdošajam pāvestam. Tomēr vēsturē ne vienmēr tas tā ir noticis. Un šeit aprakstītajā laikmetā mēs sastapsimies ar konciliārisma teoriju, kura paredzēja, ka koncils ir augstāks par pāvestiem, taču pāvesti centās panākt pretējo, ka pāvests ir pāri visiem konciliem.
Rakstu cikls «Pāvestības vēsture» | 10. Pāvesti Aviņjonā
Pāvestu pils Aviņjonā. Foto: atrasts google.lv
Francijas karaļi savulaik ļoti aktīvi centās ietekmēt pāvestību sev par labu un padarīt teju par savu ietekmes zonu. To mēs varam secināt pēc Francijas karaļa Filipa IV organizētās pāvesta Bonifācija VIII nolaupīšanas mēģinājuma, lai aizvestu uz Franciju un tur tiesātu. 1305. gadā kardināli - pāvesta ievēlētāji - bija sadalījušies teju līdzvērtīgi starp tiem, kuri vēlējās meklēt un panākt izlīgumu ar Franciju un tiem, kuri, Bonifācija VIII izkalpināti un nenovērtēti, bija nostājušies pret pāvestu. 1309. gadā, pāvests Klements V nodibināja pāvesta teritoriju Aviņjonā, kur arī pāvests ar visu svītu pārcēlās, lai veicinātu izlīgšanu ar Filipu, pēc tam pārceltos atpakaļ uz Romu. Diemžēl, pāvesti Aviņjonā palika līdz pat 1378. gadam. Aviņjonas pāvestību ir grūti iztēloties. Kā raksta Noubls, "Aviņjonas pāvesti nebija svētie, bet nebija arī slikti cilvēki. Daži no viņiem bija ārkārtīgi dievbijīgi ļaudis. Daži - izcili administratori. Viņi izveidoja ārkārtīgi pievilcīgu pāvesta pili, kura piesaista tūristus līdz pat mūsdienām."
Rakstu cikls «Pāvestības vēsture» | 9. Pāvestu monarhija un tās politika
Foto: atrasts internetā, google.lv
Investitūras strīdi bija gan beigušies, taču pāvestu cīņas ar Eiropas valdniekiem bija teju nebeidzamas. Valdnieki bija zaudējuši savu ikdienišķo ietekmi Baznīcā, tomēr pastāvēja uz savu sakrālo varu kā iesvētīti karaļi. Vācijas ķeizars Frederiks Barbarossa atsaucās uz Sacrum Imperium Romanum (viņa «Svēto Romas impēriju»; šī termina lietojums, kā norāda vēsturnieki, uz periodiem pirms Barbarossas, ir anahronisms). Viņš ar to sacīja, ka viņa impērija ir svēta, ka tā izriet no Romas, bet ne no Romas pāvesta. Pāvests Inocents III, iepretim Barbarossam, uzskatīja, ka impērija ir kā Mēness pret pāvesta Sauli, resp., atvasinājums. Šajā ierakstā mēs aplūkosim dažas lielās domstarpības un cīņas starp impēriju un pāvestību.
Rakstu cikls «Pāvestības vēsture» | 8. Pāvestība kā monarhija un institūcija
Foto: atrasts internetā, google.lv
Iepriekšējā ierakstā mēs lasījām par pāvestu un ķeizaru strīdiem laju investitūras jautājumā. Lai arī šīs cīņas un konflikti bija turbulenti notikumi, pāvestība no tām iznāca spēcīgāka nekā jebkad. 12. un 13. gadsimts bija augstākais punkts pāvestības spēkā un ietekmē, vispirms jau attiecībā uz pašu Baznīcu, pēc tam arī plašākā pasaulē. Šeit mēs aplūkosim pāvestības monarhiju, pāvestību kā institūciju, protams, ne vien lūkojoties uz pāvestu kā monarhu Baznīcas iekšienē, bet arī kā ietekmīgu spēku, kas ietekmējis visu tā laika pasauli. Mēs aplūkosim izmaiņas pāvesta ievēlēšanas procedūrā, kā arī uzzināsim, kas ir kūrija (Romas Kūrija) un kā tā pildīja un pilda savu centrālo lomu Baznīcas pārvaldīšanā. Būtisku lomu pāvestu monarhijā iezīmēja arī pāvesta tiesas un tiesu autoritāte, kas arī bija viens no pāvestu monarhijas valdīšanas stūrakmeņiem visā Eiropā, lai būtu nodrošināta atbilstoša hierarhiska sabiedrības struktūra.
Rakstu cikls «Pāvestības vēsture» | 7. Investitūras strīds
Karalis Henrijs IV pie Kanosas pils lūdz piedošanu pāvestam Gregoram VII. Attēls: google.lv
Laikā no 1060. gada līdz 1120. gadam pāvestība bija regulārās sadursmēs ar vācu imperatoriem un bieži vien arī ar vienu vai vairākiem citiem Eiropas valdniekiem. Būtībā problēmu un nesaprašanās cēloņi bija divi. Viens no tiem bija reliģisko reformatoru iebildums, ka Baznīcu augstvērtīgi pārvaldīt var, ja tā tiek atbrīvota no laju kontroles. Resp., imperatoriem un citiem laicīgajiem valdniekiem nav tiesību iejaukties bīskapu, abatu un priesteru iecelšanā amatos. No otras puses, gan klerikāļu, gan imperatoru un valdnieku atbalstītāji katrs savā veidā centās uzspiest savu pareizo redzējumu par to, kā pārvaldāma tā laika pasaule. Protams, ka visa tā laika pasaule piekrita, ka visa varā nāk no Dieva. Taču lielākās problēmas cēlās no tiem, kā sacīt, kas stāv vistuvāk Dievam. Klerikālisti centās panākt, lai visi laicīgie cilvēki pazemīgi pieņem pāvestības kalpojumu un tai kalpo, imperatori kā valdnieki tieši kā pirmie. Toties laicīgie valdnieki uzskatīja, ka viņi ir debesu karaļa zemes atspulgi, tādējādi visiem, ieskaitot pāvestus, jākalpo zemes kungiem un jābūt to palīgiem viņu dievišķi saņemtās varas izpildē un misijā. Šo ierakstu mēs pēc virsrakstam zinām kā investitūras strīdam veltītu. Laju investitūra bija tā laika fenomens, kad lajs, resp., valdnieks vai imperators piešķir varu vai ieceļ amatā garīdzniekus. Bet pēc būtības, strīdi nebija par šo vien. Par visu vairāk tālākajās rindkopās.