Rakstu cikls «Pāvestības vēsture» | 21. Pāvesta Pāvila VI pārejas pontifikāts

Pāvests Pāvils VI

Pāvests Jānis XXIII, kura viens no ciešākajiem līdzstrādniekiem bija nākamais pāvests Pāvils VI jeb Džovanni Batista Montini, viņu raksturoja kā "nedaudz līdzīgs Hamletam". Pirms kļūšanas par pāvestu Pāvilu VI, Montini ieņēma dažādus Baznīcas kūrijas amatus un no 1954. līdz 1963. gadam bija Milānas arhibīskaps. Viņš bija sagatavojies un pieredzējis, kad kļuva par pāvestu. Progresīvajiem viņš patika, jo noveda Vatikāna II koncilu līdz galam un ticībā īstenoja koncila reformas, tāpat viņš uzsāka ekumenisko dialogu, īpaši ar anglikāņiem un pareizticīgajiem; tāpat viņš reorganizēja Baznīcas kūriju un pāvesta finanses un izdeva jaunu sakramentāriju jeb sakramentu un sakramentāliju rokasgrāmatu. Bet viņa pontifikāta slavenākā iezīme un kuru nespēj aizmirst un piedot progresīvie - viņa enciklika "Humanae Vitae" par kontracepcijas aizliegumu. Konservatīvajiem pat ar to bija par maz, šis pāvests viņiem lielākoties negāja pie sirds. Viņi uzskatīja, ka Pāvils VI protestantizējis Baznīcu, tāpat arī daudzi uzskatīja, ka viņam pietrūcis spēju uzturēt kārtību un disciplīnu Baznīcā, lai vienoti ieviestu Vatikāna II koncila mācības visā pasaulē, netieši atļaujot katram rīkoties pēc sava prāta.

Džovanni Batista Montīni (Giovanni Battista Montini) piedzima 1897. gadā politiķa ģimenē Itālijā, netālu ne Brešas (Brescia). Izglītību viņš ieguva turpat Romā un 1922. gadā saņēma savus pirmos darba piedāvājumus Vatikāna Valsts sekretariātā. 1952. gadā viņš bija viens no diviem valsts sekretāra vietniekiem (pāvests Pijs XII dīvainā kārtā pats kalpoja sev kā valsts sekretārs) un kopā ar savu kolēģi Tardini atteicās no kardināla cepures saņemšanas. Tas nav noslēpums, ka aizvien pieaugoši uzmanīgajam pāvestam Pijam XII Montini šķita pārāk progresīvs. 1954. gadā Pijs XII nominēja viņu par Milānas arhibīskapu, taču liedza viņam šim amatam pienākošos kardināla cepuri.

Milānas arhibīskaps Montīni. Foto: https://www.newliturgicalmovement.org/2022/08/what-they-requested-what-they-expected_01451955007.html

Kā viņu iesauca - "strādnieku arhibīskaps", Montīni smagi un grūti strādāja, lai paveiktu daudz laba šajā lielajā un grūtajā Milānas arhidiecēzē. Montīni bija liels ceļotājs, kas bija kaut kas nedzirdēts pirms Pija XII pontifikāta. Kad pāvestu Piju XII nomainīja pāvests Jānis XXIII, kas bija Montīni draugs, viņš 1958. gadā iecēla viņu kardināla kārtā, iespējams, lai parādītu, ka abi norobežojas no Pija XII. Agrīnajos Jāņa XXIII pontifikāta gados Montīni bija viens no tiem, kas mēģināja Vatikāna II koncila ideju dabūt ārā no dienaskārtības un viņam bija šaubas, vai vispār šo projektu izdosies veiksmīgi novest līdz galam. Ir zināma pāvesta Jāņa XXIII vēlme, lai pēc viņa pontifikāta sekotu Montīni kā pāvests. 1963. gada konklāvā tas arī notika, kad 80 kardināli izdarīja savu izvēli un iecēla viņu pāvesta amatā caur savu balsojumu. 

Kad viņš nonāca pāvesta krēslā, Pāvils VI (1963 - 1978) noteikti nebija vieglā pozīcijā. Vatikāna II koncils bija sācies un viņam bija jāpieņem lēmums vai un vispār to turpināt vai arī apstādināt un pabeigt nepabeigtu. 1963. gada jūnijā, pēc savas ievēlēšanas, viņš izrādīja interesi turpināt koncila darbu un tiecās atrast dažus pamata mērķus, kas koncilam būtu jāsasniedz: veikt kanonisko tiesību revīziju, veicināt taisnīgumu civilā, sociālā un starptasutiskajā arēnā, kā arī strādāt pie miera un vienotības starp visiem kristiešiem. Atklājot koncila sesiju 1963. gada septembrī, viņš ieviesa dažas procedurālas izmaiņas un atviegloja konfidencialitātes noteikumus. Kā mēs atceramies no iepriekš vēstītā, koncilu mēģināja sabotēt konservatīvie, kardināls Ottaviani, lai to novērstu, Pāvils VI darīja visu, lai to nepieļautu, taču pats rīkojās nekonsekventi: konstitūcijai par Baznīcu jeb Lumen Gentium mainīja priekšvārda norādījumus, jo līdz tam nesakrita pāvesta un koncila redzējums par pāvesta autoritāti un tajā bija iekļautas idejas par koleģialitāti starp bīskapiem. Tāpat Pāvils VI apturēja visas diskusijas par priesteru celibāta atcelšanu un ieviesa diskusijas par laulību un prokreāciju, kas vēlāk pārtapa pretrunīgi vērtētajā enciklikā.

Tajā pat laikā Pāvils VI bija ar plašāku redzējumu jautājumos par ekumēnismu, reliģisko brīvību un sociālo taisnīgumu nekā viņa priekšgājējam, un mēs to varam arī redzēt, ka šīs viņa iniciatīvas ir tikušas iekļautas Vatikāna II koncila dokumentos. Starp koncila sesijām pāvests Pāvils VI veica daudzus ārvalstu un ekumeniskos ceļojumus. 1964. gada decembrī viņš apmeklēja euharistisko kongresu Bombejā (Indija), tā izrādot pāvesta interesi pār Āzijas katoļticīgajiem. 1965. gada oktobrī viņš apmeklēja ANO, kur runāja par Aukstā kara izbeigšanu. Tā paša gada decembrī viņš un Atenagors, ekumēniskais Konstantinopoles patriarhs, noslēdza vienošanos par savstarpējo ekskomunikāciju atcelšanu, kas bija notikusi 1054. gadā. 

Kad bija noslēdzies Vatikāna II koncils, Pāvils VI bija tas, kuram jāīsteno koncila dokumentu īstenošana un, iespējams, tādējādi tie kļuva par viņa pontifikāta savveida vadlīnijām. Lai nosacīti turpinātu darbu pie koncila darba turpinājuma, Pāvils VI ieviesa vairākas komisijas, kurām uzdeva strādāt pie liturģijas jautājumiem Baznīcā. Tāpat Pāvils VI veica kuriālas izmaiņas un īstenoja finanšu pārraudzības reformas; Pāvils VI pārveidoja veco Svēto ofīciju jeb Inkvizīciju un to nosauca par Ticības doktrīnas kongregāciju. Tāpat Pāvils VI izveidoja vairākus pastāvīgos sekretariātus: kristiešu vienotības veicināšanai, nekristīgo reliģiju sekretariātu un neticīgo lietu sekretariātu. 

Tāpat Pāvils VI turpināja aktīvi ceļot. Viņš tikās ar Konstantinopoles patriarhu Atenagoru Stambulā, apmeklēja Šveici un Ugandu, Sardīniju un Spāniju, Austrāliju un Filipīnas, kurās viņš pārdzīvoja atentāta mēģinājumu pret viņu. Pāvests attīstīja jaunu Ostpolitik, viņam nebūt nepatika komunisms tāpat kā viņa priekšgājējiem, taču uzskatīja konfrontāciju par neproduktīvu. Pāvils VI nepagurstoši īstenoja savus ekumēniskos centienus. 

Lai turpinātu koncila iesākto un attīstītu attiecības starp bīskapiem un pāvestu, Pāvils VI radīja Pasaules Bīskapu sinodi kā regulāru vienību Baznīcā. Sinode tika sasaukta piecas reizes un strādāja ar dažādas tematikas jautājumiem. Sinodēm bija garas darba kārtības, taču tās bija samērā īsas. Tā arī tās nenāca klajā ar priekšlikumiem Baznīcas pārvaldīšanas jautājumos un neskaidroja fundamentālus Baznīcas dzīves jautājumus. 

Gados pēc Vatikāna II koncila noslēgšanās, Pāvils VI izdeva virkni ar dokumentiem, kuri, kopsakarā skatīti, nevar tikt uztverti kā kopums, jo katrs no tiem dodas savā virzienā.

• Mysterium Fidei (1965) apstiprināja koncila ieviestās liturģiskās pārmaiņas, tomēr apstiprinot tradicionālo euharistisko doktrīnu;
• Populorum Progressio (1967) bija trauksmes zvans sociālajam un ekonomiskajam taisnīgumam un koloniālisma izbeigšanai pasaulē;
• Sacerdotalibus Coelibatus (1967) atbalstīja priesteru celibāta pastāvēšanu, taču neskatoties uz to, ka tas netika virzīts Vatikāna II koncilā, tāpat izraisīs un arī izraisa daudzus jautājumus tobrīd un tagad;
• Humanae Vitae (1968) - enciklika, kas aizliedza mākslīgo kontracepciju (tādējādi nostiprinot tradicionālo katolisko mācību); šis dokuments ir viskontroversālākais visā Baznīcas vēsturē. Šim jautājumam 1963. gadā Pāvils VI izveidoja jautājuma studēšanas komisiju, kas atbalstīja kontracepcijas lietojumu dažās situācijās, labi informētiem un dziļi ticīgiem cilvēkiem. Vēlāk Pāvils VI vilcinājās ar lēmumu un visbeidzot nostājās pret komisijas rekomendācijām. Kā mēs zinām, rezultāti ir briesmīgi. 
• Matrimonia Mixta (1970) pavisam nedaudz atviegloja laulību noslēgšanas nosacījumus starp katoli un ne-katoli un viņu bērnu audzināšanu.

Pāvests 1970. gadā iepriecināja konservatīvos un izsauca sašutumu angļos, kad viņš kanonizēja jeb par svētajiem pasludināja 40 angļu un velsiešu 16. un 17. gadsimta reliģiskos mocekļus. Gandrīz tanī pat laikā Pāvils VI par Baznīcas doktorēm iecēla Katrīnu no Sjēnas (1347-1380) un Avilas Terēzi (1515-1582), pirmās sievietes, kuras Baznīcā tā godinātas. Tāpat Pāvils VI palielināja kardinālu skaitu līdz 138 un samazināja itāļu kardinālu skaitu praktiski līdz izsīkumam. Tādējādi viņš aizkaitināja dažus vecos un stingrās līnijas piekritējus, pasakot arī, ka neviens kardināls pēc 80 gadu vecuma sasniegšanas nedrīkst veikt amatus Kūrijā un piedalīties pāvesta ievēlēšanas konklāvā. Pāvils VI bija tas pāvests, kurš pieprasīja priesteriem un bīskapiem 75 gadu vecumā atkāpties no saviem amatiem un doties pensijā. 

Pēc 1968. gada notika būtiskas izmaiņas Pāvila VI pontifikātā. Viņš piedzīvoja Baznīcas šķelšanos, kad no vienotības izstājās bīskaps Lefebrs, kurš uzskatīja, ka Vatikāna II koncils ir bijis shizmatisks un herētisks. Tāpat viņam nācās piedzīvot negatīvas reakcijas uz viņa encikliku Humanae Vitae. Pāvils VI kļuva intensīvi satraukts par terorisma izplatīšanos. Tāpat izskanēja baumas, ka viņš taisās atkāpties no pāvesta amata, pamest Vatikānu un doties uz Laterānu, kur dzīvotu kopā ar semināristiem. 

Pāvila VI pēdējais pienākums bija īpaši smeldzīgs: viņš vadīja bēru ceremoniju savam vairāk nekā 50 gadu garumā esošajam draugam Aldo Moro, Itālijas premjeram, kuru sagūstīja un nogalināja Sarkanās Brigādes teroristi.

Pāvests Pāvils VI devās mūžībā pēc īsas slimības 1978. gada augustā Castelgandolfo - pāvesta vasaras rezidencē ārpus Romas. 

Pāvils VI. Foto: https://lambent.homes/pope-paul-vi-funeral