Rakstu cikls «Pāvestības vēsture» | 7. Investitūras strīds
Karalis Henrijs IV pie Kanosas pils lūdz piedošanu pāvestam Gregoram VII. Attēls: google.lv
Laikā no 1060. gada līdz 1120. gadam pāvestība bija regulārās sadursmēs ar vācu imperatoriem un bieži vien arī ar vienu vai vairākiem citiem Eiropas valdniekiem. Būtībā problēmu un nesaprašanās cēloņi bija divi. Viens no tiem bija reliģisko reformatoru iebildums, ka Baznīcu augstvērtīgi pārvaldīt var, ja tā tiek atbrīvota no laju kontroles. Resp., imperatoriem un citiem laicīgajiem valdniekiem nav tiesību iejaukties bīskapu, abatu un priesteru iecelšanā amatos. No otras puses, gan klerikāļu, gan imperatoru un valdnieku atbalstītāji katrs savā veidā centās uzspiest savu pareizo redzējumu par to, kā pārvaldāma tā laika pasaule. Protams, ka visa tā laika pasaule piekrita, ka visa varā nāk no Dieva. Taču lielākās problēmas cēlās no tiem, kā sacīt, kas stāv vistuvāk Dievam. Klerikālisti centās panākt, lai visi laicīgie cilvēki pazemīgi pieņem pāvestības kalpojumu un tai kalpo, imperatori kā valdnieki tieši kā pirmie. Toties laicīgie valdnieki uzskatīja, ka viņi ir debesu karaļa zemes atspulgi, tādējādi visiem, ieskaitot pāvestus, jākalpo zemes kungiem un jābūt to palīgiem viņu dievišķi saņemtās varas izpildē un misijā. Šo ierakstu mēs pēc virsrakstam zinām kā investitūras strīdam veltītu. Laju investitūra bija tā laika fenomens, kad lajs, resp., valdnieks vai imperators piešķir varu vai ieceļ amatā garīdzniekus. Bet pēc būtības, strīdi nebija par šo vien. Par visu vairāk tālākajās rindkopās.
1046. gadā imperators Henrijs III (Dievbijīgais) triumfējoši iejāja Itālijā un Sutrī sinodē, pēc Baznīcas vēstures rokasgrāmatas, "atcēla visus trīs vienlaikus valdošos simonijas sabojātos, pagrimušos pāvestus un iecēla par pāvestu vācu bīskapu Šitgeru no Bambergas, kurš pieņēma Klementa II vārdu". Otrs būtiskais notikums investitūras strīda sakarā risinājās 1077. gadā, par kuru liecina arī šī ieraksta titulbilde - 1077. gada janvārī karalis Henrijs IV trīs dienas stāvēja sniegā pie Kanosas pils, lai nožēlotu grēkus un panāktu, ka Gregors VII atceļ viņam uzlikto Baznīcas lāstu. Vācu ķeizaru varas vēsturē notikums Kanosas pilī 1077. gadā ir dziļa pazemojuma pierādījums - tā Baznīcas vēstures rokasgrāmata.
"Investitūras strīdi" ir tradicionāls apzīmējums tām varenajām cīņām starp pāvestiem un vācu karaļiem vai imperatoriem, kuras ilga gandrīz divas trešdaļas gadsimta. Stingri ņemot, laju investitūra norāda uz to, ka kāds garīdznieks amatā tiek iecelts un ievests gan ar ķeizarisko simbolu palīdzību, gan arī viņa garīgo amatu pildīšana tiek uzticēta no lajiem, resp., parastās tautas, kuru simbolizēja ķeizari un karaļi nevis no garīdzniecības un Baznīcas, kā tam būtu jābūt. Protams, vēsturnieki arī atzīmē, ka tās bija cīņas par pareizo lietu kārtību pasaulē. Tautas valodā sakot, varas demonstrēšana un varas uzurpēšana.
"Reforma" bija tas vārds, kas raksturoja 10. un 11. gs. attīstību, taču modernā mūsdienu kontekstā ir grūti pareizi uztvert šī vārda nozīmi. Pāvests Gregors VII, kas teju kalpoja kā simbols šim reformu laikam, pats šo vārdu ir izmantojis vien 4 reizes. Baznīcas vēstures rokasgrāmata mums vēsta: "11. gs. mūku reformu idejas beidzot sasniedza garīdzniecību un Romas kūriju. Tās kļuva par Baznīcas politikas mērķi, tas ir, par Baznīcas reformu. Pāvesta vara kļuva aizvien stiprāka, un reformas notika visā Baznīcā."
Pamats "investitūras strīdiem" radās pāvestības nožēlojamā un kaunpilnā stāvokļa dēļ 10. gadsimtā un agrajos 11. gadsimta gados. Imperators Henrijs III (valdīja 1039 - 1056) ne velti tika saukts Dievbijīgais, kuru satrauca Romas situācija. 1040. gadā trīs vīri sevi pasludināja par leģitīmiem pāvestiem.
«Henrijs devās uz Romu, lai tur tiktu svaidīts par imperatoru. Un Romā viņš enerģiski ķērās pie lietas. Viņš nepiekrita, ka viņu kronē pāvests, kura autoritāti grauj simonijas grēks, Baznīcas amatu pirkšana. Sutri sinodē 1046. gadā oficiāli tika atcelti Gregors, Silvestrs un Benedikts, un Henrijs uzsāka pāvestu institūcijas reformēšanu. Nākamajos desmit gados viņš nozīmēja vairākus pāvestus, kuri nodevās visas Baznīcas un īpaši Pētera krēsla atdzemdināšanai. Visi tie bija vācieši, un nozīmīgi ir vārdi, kurus viņi izvēlējās savam amatam: Klements II (1046 - 1047), Damass II (1048), Leons IX (1049 - 1054) un Viktors II (1055 - 1057). Šie vārdi, kas skaidri iezīmēja atraušanos no "tumšā gadsimta" Gregoriem, Benediktiem un Jāņiem, bija agrīnās Baznīcas izcilo pāvestu vārdi, tie simbolizēja apzinātus centienus atjaunot agrīnās kristīgās Romas šķīstību.» (Eimons Dafijs, "Svētie un grēcinieki", 122. lpp.)
Henrija III ieceltie pāvesti bija lieliski vīri un patiešām enerģiski reformatori. Pāvests Leons IX apceļoja visu Eiropu, stiprinādams pāvesta autoritāti, kā arī uz Romu atveda dižus cilvēkus, kuri veica reformas. Reformatori fokusējās uz divām lietām: garīdzniecības morāle, priesteru laulības un konkubināta izbeigšana un simonija (Baznīcas amatu pirkšana). 1058. gadā, kad nomira Henrijs III, romieši sacēlās pret reformu veicējiem un lai gan vēlējās citu kandidātu, tomēr reformatori panāca, ka par pāvestu ievēlēja Nikolaju II (valdīja 1058 - 1061). Pāvests Nikolajs II 1059. gadā sasauca Romas sinodi, kurā simonijas grēku pasludināja "ārpus likuma" un izbeidza priesteru laulības, kā arī deklarēja, ka garīdznieki nedrīkst amatus pieņemt no lajiem, kā arī visai neskaidri izteicās par imperatoru tiesībām iejaukties pāvestu ievēlēšanas procedūrā. Nikolajs savas darbības laikā saistījās ar Dienviditālijas normāņiem, kuri palīdzēja viņam nostiprināt savu autoritāti.
«Vienpadsmitā gadsimta vidū Baznīcā visu noteica laji. Klosteri un bīskapijas bija daudz kas vairāk nekā tikai garīgas iestādes. Tās bija ārkārtīgi bagātas sociālas un politiskas korporācijas, kas pārvaldīja milzīgus īpašumus un līdz ar to spēlēja atbilstīgu lomu karaļu aprēķinos. [..] Tādu varu nevarēja atļauties ne ignorēt, ne atstāt nekontrolētu neviens valdnieks.» (Eimons Dafijs)
Dažus gadus starp Romu un Vāciju attiecības bija neregulāras, bet sirsnīgas. Henrijs IV valdīšanas vecumu sasniedza 1066. gadā un laikā starp 1071. un 1073. gadu viņam un pāvestam Aleksandram II bija strīds par Milānas arhibīskapa iecelšanu. Aleksandra II pozīciju stiprināja kardināls Hildebrands, kurš romā bija ieradies reformatoru kustības ietvaros 1050-tajos gados un kurš vēlāk pats kļuva par pāvestu Gregoru VII (valdīja 1073 - 1085). Pēc Aleksandra II nāves viņš tika ievēlēts "ar lielu sajūsmu".
«Gregors VII bija viens no enerģiskākajiem un apņēmīgākajiem cilvēkiem, kāds vien sēdējis Sv. Pētera krēslā, viņš vadījās pēc gandrīz mistiskos augstumos paceltiem priekšstatiem par pāvesta amata milzīgo atbildību un cieņu. [..] Reformu kustību pāvesta institūcijā uzspieda Vācijas imperators, bet Gregors impērijai nebija parādā neko, turklāt viņš bija redzējis, kā pāvestu - viņa mīlētu primātu - atceļ karalis. Viss viņa pontifikāts bija viena vienīga pretošanās karaļa tiesībām tā rīkoties.» (Eimons Dafijs)
Romas sinodē 1074. un 1075. gadā Gregors VII bez kompromisiem nosodīja simoniju un laju investitūru, tādējādi sakāpinot konfliktu ar Vācijas ķeizaru. Gregors izprovocēja radikālu atbildi - 1076. gadā karalis Vormsā sasauca savu bīskapu sinodi, apsaukāja pāvestu par "viltus mūku" un paziņoja, ka viņš ir atcelts. Karalis apstrīdēja arī pāvesta tiesības atcelt svaidītu karali, kuru nevar tiesāt neviens, tikai Dievs.
1077. gada janvārī Henrijs IV devās uz Kanosas pili, lai lūgtu pāvestam piedošanu un saņemtu absolūciju. Kanosa atnesa pāvestam lielisku uzvaru, jo visstiprākais kristīgās pasaules monarhs stāvēja pie viņa vārtiem kā lūdzējs un Vācijas politiskā vienība un stabilitāte tagad atradās pāvesta rokās. Karalis nespēj valdīt, ja nepakļaujas pāvestam. 1078. gadā Gregors VII formāli noliedza laju investitūru. 1080. gadā Gregors VII vēlreiz ekskomunicēja Henriju IV. Hnrijs iemaršēja Romā un, ieslodzījis pāvestu Santandželo cietoknī, amatā kā antipāvestu iecēla Ravennas Vibertu, kurš pieņēma Klementa III vārdu. Gregors VII tika izglābts, pateicoties viņa normandiešu atbalstītājiem, taču tie Romu izlaupīja tā, kā nebija pieredzēts kopš Romas impērijas sabrukuma. Gregors bija spiests bēgt no romiešu lāstiem un nomira trimdas vientulībā Normandijas zemēs Salerno, palikdams pašpārliecināts un izaicinošs līdz galam: "Es mīlēju taisnību un ienīdu netaisnību, tāpēc es mirstu trimdā."
Pēc Henrija IV varas nostiprināšanās un Gregora VII nāves investitūras strīds turpinājās. Garīgajam amatam arvien vairāk tika piešķirta tīri priesteriska nozīme, uzsverot, ka priestera amatā var iecelt tikai Baznīca, nevis laicīgais valdnieks. 1122. gadā ķeizars Henrijs V un pāvests Kallists II parakstīja Vormsas konkor'datu, panākot kompromisu, ar kuru izbeidzās investitūras strīds. Ķeizars atteicās no tiesībām izdarīt investitūru ar gredzenu un zizli, bet saglabāja tiesības izdarīt investitūru ar scepteri pirms iesvētīšanas amatā. Arī pēc Vormsas konkordāta vācu ķeizariem joprojām bija iespējams izslēgt no episkopāta jau ievēlētu bīskapu, ja viņš atteiktos pieņemt investitūru. (Baznīcas vēstures rokasgrāmata)
«Pāvestam cenšoties valdīt pār laicīgo pasauli, Gregora VII pontifikāts ir augstākais punkts visā vēsturē. [..] Un tomēr, ja arī viņš toreiz tika sakauts, no viņa vienalga plūda pāvestības reformu gars, jo pāvesti pēc viņa nekad neatkāpās no tiesībām garīgos jautājumos valdīt neatkarīgi no laicīgās un politiskās kontroles.» (Eimons Dafijs)
Pāvesta sv. Gregora VII altāris un viņa relikvijas Salerno. Foto: atrasts google.lv