Rakstu cikls «Pāvestības vēsture» | 24. Pāvests Benedikts XVI, Baznīcas nākotne un pagātne

Pāvests Benedikts XVI

Ir pagājis nedaudz vairāk kā gads, kopš pāvests Benedikts XVI ir devies Mūžības ceļā. Tad nu līdzšinējo pāvestības vēstures sēriju noslēgšu ar ierakstu, veltītu viņam - kardinālam Jozefam Racingeram, kuru 2005. gada 19. aprīlī kardinālu kolēģija ievēlēja par pāvestu, svētā Jāņa Pāvila II pēcteci. Šis šobrīd būs pēdējais ieraksts šajā ierakstu sērijā, taču atcerēsimies, ka mums vēl ir pāvests Francisks, kuram arī vajadzētu veltīt ierakstu, bet - par to vēlāk. Šajā Benediktam XVI veltītajā ierakstā pieskarsimies četrām galvenajām tēmām - konklāvam ,kurā ievēlēja Benediktu XVI, tad pievērsīsimies kardināla Racingera personībai, jo viņš vadīja Ticības doktrīnas kongregāciju vairāk nekā 20 gadus, izsaukdams visai kontroversālas reakcijas. Bet pirms viņš nonāca Romā pēc Jāņa Pāvila II uzaicinājuma, viņš bija profesors, teologs un arhibīskaps. Mēs ielūkosimies arī šajās viņa dzīves detaļās. Un visbeidzot mēs ieskatīsimies viņa vēstījumā, kur viņš veda vairāk nekā 1 miljardu katoļticīgo. Nobeigumā atskatīsimies uz to, kāda ir pāvesta loma un mērķi 21. gadsimta pasaulē.

Jānis Pāvils II. Foto: https://en.wikipedia.org/wiki/Death_and_funeral_of_Pope_John_Paul_II

2005. gada februārī pāvesta Jāņa Pāvila II veselības stāvoklis būtiski pasliktinājās un 30. martā jau bija skaidrs, ka viņa stāvoklis ir ar ļoti sliktu prognozi. Sestdienā, 2. aprīlī, plkst. 21:37 pāvests pārkāpa Mūžības slieksni un šis notikums tika izziņots 18 minūtes vēlāk, plkst. 21:55. Teju pēc nedēļas, 8. aprīlī, piektdienā, sv. Pētera laukumā kardinālu kolēģijas dekāns, kardināls Racingers vadīja pāvesta Jāņa Pāvila II rekviēma misi. Tajā piedalījās vairāk nekā 100 valstu vadītāji un 142 dažādu reliģisko organizāciju vadītāji. Kardināla Racingera aizkustinošā homīlija jeb sprediķis viņu pacēla pilnīgi citā atpazīstamības līmenī, kāds vēl pasaulē nebija pieredzēts.

Kardināls Jozefs Racingers. Foto: https://www.americamagazine.org/faith/2014/01/06/ratzinger-benedict-local-universal-church-kasper-157678

Konklāvā balsottiesīgie kardināli (zem 80 gadu vecuma sliekšņa) sanāca uz konklāvu pirmdienā, 18. aprīlī. Līdz tam, starp 2. aprīli un 18. aprīli, viņi tikās 13 vispārējās jeb ģenerālajās kongregācijās, lai lūgtos, reflektētu un savstarpēji konsultētos. Pirms ieiešanas konklāvā Siksta kapelā, viņi piedalījās misē, veltītai pāvesta ievēlēšanai, pēc kuras svinīgā procesijā devās uz Sikta kapelu, lai uzsāktu jaunā pāvesta ievēlēšanas procedūru. Kapelā nonākot, visi kardināli deva svinīgo zvērestu, lai sekotu pāvesta Jāņa Pāvila II norādījumiem pēc viņa 1996. gadā sarakstītā dokumenta Universi Dominici Gregis. Pašā pirmajā dienā kardināli balsoja vienu reizi un neviens kandidāts neieguva nepieciešamās 2/3 balsu. Balsojošo kardinālu kopskaits bija 115; tādējādi vajadzēja savākt vismaz 77 balsis, lai tiktu ievēlēts par nākamo pāvestu. Ceturtajā balsošanas kārtā Racingers ieguva ap 100 balsu, līdz ar to arī tika ievēlēts. Jautāts, kādu vārdu izvēlēsies, viņš atbildēja: "Benedikts". Plkst. 17:50 pēcpusdienā no skursteņa pacēlās balti dūmi, kas apliecināja, ka katoliskā baznīca ir ieguvusi jaunu pāvestu.

Jozefs Racingers, kurš pēc ievēlēšanas pieņēma vārdu Benedikts XVI (valdīja no 19.04.2005. līdz 28.02.2013., brīvprātīgi atkāpās) bija dzimis Bavārijā 1927. gada 16. aprīlī un uzauga mazā pilsētiņā dziļi reliģiozu vecāku ģimenē. 14 gadu vecumā tika iesaukts hitlerjūgendā, taču aktīvi nekādās karadarbības aktivitātēs netika iesaistījies. 

No 1946. līdz 1951. gadam studēja teoloģiju Minhenē. Par priesteri tika ordinēts 1951. gadā. Vēlākajās doktora studijās par Augustīnu un Bonaventūras teoloģiju viņu uzskatīja par ārpus esošā teoloģiskā modeļa, kurā joprojām valdīja Akvīnas Toma teoloģija. Vairāk nekā 20 gadu garumā Racingers bija teoloģijas profesors Freizingā, Minsterē, Bonnā, Tībingenē un Rēgensburgā. 1977. gadā pāvests Pāvils VI viņu nominēja Minhenes arhibīskapa amatā un vēlāk tajā pašā gadā iecēla viņu kardināla godā. Vatikāna II koncila laikā viņš darbojās kā peritus jeb eksperts, palīdzot Ķelnes kardinālam Fringsam un Racingera izcilā akadēmiskā reputācija radīja viņam aizvien pieaugošu atpazīstamību.

1981. gadā pāvests Jānis Pāvils II izsauca viņu uz Romu un nominēja viņu par prefektu Ticības doktrīnas kongregācijai, nemitīgi pāratjaunojot viņa 5 gadu termiņus šajā amatā, kurā viņš sabija vairāk nekā 20 gadus līdz pat ievēlēšanai par pāvestu Benediktu XVI. 2005. gadā, viņa reputācija un vecums (77 gadi, kad nomira Jānis Pāvils II un 78-to dzimšanas dienu atzīmēja starppāvestu jeb interregnum laikā) nespēlēja viņam par labu būt papabile jeb pāvesta amata kandidātam. Tad kādēļ viņš tomēr tapa ievēlēts?

Foto: https://mocatholic.org/blog/pope-emeritus-benedict-xvi-dies-95

Iemesli viņa ievēlēšanai varētu būt vairāki. Notikumi, kas pavadīja Jāņa Pāvila II nāvi un bēres dziļi saviļņoja balsttiesīgos kardinālus. Viņa pacilājošā homīlija Jāņa Pāvila II bēru misē burtiski izcēla viņu saulītē, paradīdama viņa izcili labās rakstura īpašības, kuras noteikti atpazītu ikviens, kurš ar viņu ir kopā strādājis: sirds siltums, atvērtība, laipnība, uzmanīgums un apzinīgums. Daudzi no kardināliem varētu būt bijuši satraukušies par Romas kūrijas likteni un norisēm tajā, tādēļ tāds kardināls, kurš šo vidi labi pazīst, varētu šo "briesmoni" savaldīt un iegrožot. Un visbeidzot - īsti jau nebija tikpat efektīvu alternatīvu starp balsottiesīgajiem kardināliem konklāvā...

Kāda veida un stila pāvests viņš bija? Mēs tagad varam atskatīties uz notikumiem retrospektīvi, kaut gan tiem, kuri tikai pirmo reizi ieraudzīja pāvestu Benediktu XVI viņa ievēlēšanas dienā, varēja rasties jautājumi, kāds būs viņa pontifikāts jeb valdīšanas laiks Vatikānā Katoļu Baznīcas galvas amatā. Protams, ka Racingeru stipri ietekmēja un satrieca studentu protestantu kustība 1960jos gados, seksuālā revolūcija, akadēmiskais sekulārisms, skepticisma izplatīšanās un racionālais postmodernisms. 

Foto: https://www.eduvast.com/general-knowledge/coronation-day-of-pope-benedict-xvi-april-24/

Benedikts XVI pats ir teicis, kādēļ viņš izvēlējās Benedikta vārdu savam kalpojumam. Sv. Benedikts (dzīvoja 480 - 543) radīja jaunu, dinamisku garīgumu laikā, kad stingrā Romas kārtība sāka iznīkt. Tāpat viņš radīja jaunu vēstures elpu Eiropai. Viens no viņa priekšgājējiem, pāvests Benedikts XV bija ārkārtīgs cīnītājs par mieru. Principā, pēc šiem rakursiem lūkojoties, varam redzēt, ka Benediktam XVI bija nodoms re-evaņģelizēt Eiropu un iestāties stingri par mieru pasaulē. Pirms konklāva viņš bieži vien runāja par aizvien pieaugošajām Baznīcas problēmām dienvidu puislodē, kas būtu tā vērtas, lai tām pievērstu pāvesta uzmanību un ar tām strādātu. Tāpat viņš bija diezgan ekumēnisks pāvests, tomēr dziļi ierobežotā veidā. Līdzīgi Jānim Pāvilam II, viņš meklēja izlīgšanas ceļu ar pareizticīgo Baznīcu, lai mazinātu pastāvošo plaisu kopš Lielās Shizmas 1054. gadā. Tāpat viņš nebija no steidzīgajiem vērsties pretī protestanu kopienai, jo tā ordinē sievietes un atbalstu geju tiesību kustību, arī Baznīcās. 

Pāvests Benedikts XVI uzskatīja, ka Baznīcai vajadzētu būt mazākai un svētākai, lai tā kalpotu kā efektīvs paraugs pasaulei. Agrīnās zīmes un daudzi publicētie komentāri atspoguļoja to, ka viņš vairāk ieklausīsies un būs vairāk atvērts un konsultatīvs nekā viņa priekšgājēji. Tāpat sākotnējās versijās izskanēja, ka viņš varētu samazināt Vatikāna birokrātijas izmērus. Līdzīgi kā Jānis Pāvils II, arī Benedikts XVI varētu būt kā Baznīcas skolotājs, taču noteikti neceļotu tik daudz kā viņa priekšgājējs. Benedikts XVI tiešām bija ievērojams ticības skolotājs, daudzu grāmatu autors un ārkārtīgi dziļas inteliģences caurstrāvots teologs - domātājs. 

Par un ap pāvesta Benedikta XVI personību un viņa pontifikātu šobrīd ir sarakstītas neskaitāmas grāmatas, kas ir zināma priekšrocība, jo mēs visi bijām viņa kalpošanas aculiecinieki, pateicoties mēdiju telpai un iespējām. Man pašam mājās ir vesels plaukts ar grāmatām, kuras ir sarakstījis gan pats pāvests Benedikts XVI, gan arī daudzi sējumi ar citu autoru vēstīto par Jozefa Racingera dzīvi un kalpošanu. Tādējādi šis ieraksts noteikti ir daudz īsāks un sniedz vien virspusēju skaidrojumu, jo esmu par daudzām Benedikta XVI dzīves šķautnēm rakstījis kontekstā ar grāmatām par viņa dzīvi.

Pāvests Benedikts XVI atkāpās no amata 2013. gada 28. februārī, par to publiski paziņojot kardinālu sanāksmē 11. februārī, nolasot oficiālu paziņojumu latīņu valodā. 

Foto: https://www.mlive.com/news/grand-rapids/2013/02/pope_benedict_resignation_life.html

Pēc atkāpšanās no pāvesta amata, Benedikts XVI kļuva par emeritēto pāvestu Benediktu XVI. Deviņus gadus pēc atkāpšanās, 2022. gada 31. decembrī emeritētais pāvests devās Mūžībā 95 gadu vecumā. 

Pāvesta Benedikta XVI zārka guldīšana sv. Pētera bazilikas kriptā: