Rakstu cikls «Pāvestības vēsture» | 23. Pāvests Jānis Pāvils II - vai Lielais?

Pāvests sv. Jānis Pāvils II tiek sašauts sv. Pētera laukumā

1978. gadā, kad pasaule pieredzēja t.s. triju pāvestu gadu, Krakovas arhibīskaps, kadināls Karols Voitila tika ievēlēts par pāvestu un pieņēma sev vārdu Jānis Pāvils II. Viņš bija pirmais slāvu pāvests un pirmais ne-itāļu izcelsmes pāvests kopš Adriāna (Hadriāna) VI, holandieša, kurš tika ievēlēts 1522. gadā. Pāvesta Jāņa Pāvila pontifikāts ilga līdz 2005. gadam un tas bija otrs ilgākais pontifikāts Baznīcas un pāvestības vēsturē, tūlīt aiz pāvesta Pija IX valdīšanas pāvesta krēslā. Pāvests Jānis Pāvils II devās pasaules vizītēs plašāk un vairāk nekā visi līdzšinējie pāvesti kopā ņemti. Viņš bija ārkārtīgi ražīgs un izdeva veselu gūzmu ar pāvesta enciklikām. Tāpat viņam bija sava veida atslēgas figūras loma pasaulē, lai sabruktu komunisms padomju telpā Austrumeiropā. Nenoliedzami, viņš dažiem šķita kontroversāls, bija visu cienīts un arī daudzu īpaši mīlēts. Protams, viņa dzīves un darbu pilnīgs izvērtējums ir iespējams tikai ilgākā vēstures ritējuma laikaposmā, taču šajā ierakstā aplūkosim to, ko varam aplūkot no sava skatījuma kā viņa laikabiedri. 

Kā jau minēju, 1978. gadā bija triju pāvestu gads. 6. augustā mūžībā uz Tēva mājām devās pāvests Pāvils VI un Romā sabrauca kardināli uz konklāvu, lai ievēlētu viņa pēcteci. Lai gan kardinālu kolēģijā bija nopietnas šķelšanās par kandidātiem uz augsto gana amatu, tomēr trešajā balsošanas kārtā kardināli ievēlēja Albino Lučiani, Venēcijas patriarhu un t.s. Dieva kandidātu, kā viņš vēlāk tika nodevēts. 

Foto: https://www.vaticannews.va/en/vatican-city/news/2023-05/cardinal-parolin-praises-magisterium-blessed-pope-john-paul-i.html

Lučiani, dzimis 1912. gadā, nāca no nabadzīgas strādnieku ģimenes un galīgi nebija paredzama izcila Baznīcas karjera. Lai gan Lučiani bija labi zināms Itālijas Bīskapu konferencē, kardinālu kolēģijā 1978. gadā bija vien 27 itāļu izcelsmes kardināli, līdz ar to viņš netika uzskatīts par ticamu pāvesta amata kandidātu. Pieņemot tam laikam unikālu pāvesta vārdu, sastāvošu no diviem vārdiem - Jānis Pāvils I, viņš skaidri norādīja, ka tādējādi sekos savu abu neseno priekšteču pēdās. 

Viņam stājoties amatā, viņš pieredzēja Vatikāna Bankas skandālu, kurā tika pārmests par bankas finansiālo necaurskatāmību, pārvaldības kļūdām un necienīgu naudas aizplūšanu uz Itālijas politiķu kontiem. Lai gan Lučiani nevarēja lepoties ar labu veselību, tomēr negaidīti viņš tika atrasts miris savā Vatikāna istabā 28. septembrī, vien 33 dienas pēc ievēlēšanas, līdz ar to kā ugunsgrēks izplatījās dažādas sazvērestības teorijas un baumas par pāvesta patiesajiem nāves cēloņiem un iemesliem.

Kardināli atkal Romā sapulcējās atkārtoti, lai ievēlētu nākamo Pētera pēcteci. Par pārsteigumu visiem, 8. balsošanas kārtā ar lielu balsu pārsvaru (103 balsis no 109), par pāvestu tika ievēlēts Krakovas arhibīskaps Karols Voitila. Tāpat, kā priekštecis, arī Voitila, izvēloties divus priekšteča vārdus kā savu pontifikāta zīmi - Jānis Pāvils II (valdīja 1978 - 2005), parādīja, ka sekos savu priekšteču nospraustajam kursam. Jānis Pāvils II bija pirmais polis pāvesta amatā un pirmais ne-itālis kopš Hadriāna VI, kurš tika ievēlēts 1522. gadā. 

Foto: https://www.npr.org/sections/thetwo-way/2013/07/05/198993166/pope-john-paul-ii-will-be-made-a-saint

Karols Juzefs Voitila, dzimis 1920. gada 18. maijā Vadovicē, Polijā. Izglītojies vietējās skolās, vēlāk Jageloņa universitātē (ko slēdza nacistu režīms), pēc tam pagrīdes seminārā, kuru uzturēja arhibīskaps. Karols Voitila par priesteri tika ordinēts 1946. gadā un drīz devās uz Sv. Akvīnas Toma universitāti (Angelicum) Romā tālākām studijām teoloģijā.

Jageloņa universitāte 1948. gadā pasniedza Karolam Voitilam doktora grādu par viņa disertāciju "Ticības problemātika sv. Jāņa no Krusta teoloģijā". Viņš kļuva par profesoru Jageloņa universitātē, kurs strādāja līdz 1954. gadam, kad tās teoloģijas fakultāti slēdza komunisti. Pēc tam viņš 20 gadus mācīja teoloģiju Ļubļinas Katoļu universitātē. Voitila 1958. gadā tika konsekrēts par Krakovas palīgbīskapu. 

Karols Voitila kā Krakovas palīgbīskaps lielāku atpazīstamību ieguva, piedaloties Vatikāna II koncilā, kuru viņš apmeklēja jau no pirmā brīža. Pāvests Jānis XXIII nominēja viņu par Krakovas arhibīskapu 1963. gadā, taču komunistu iejaukšanās aizkavēja viņa iecelšanu amatā līdz 1964. gadam. Pāvils VI viņu kardināla godā iecēla 1967. gadā. 

Kad Voitilu ievēlēja pāvesta amatā, Baznīca atradās dziļu satricinājumu periodā. Vatikāna Bankas skandāls joprojām bija galvenais Vatikāna un Baznīcas reputācijas grāvējs. Lielā skaitā notika priesteru, mūku un mūķeņu aizplūšana no saviem aicinājumiem un kalpošanas. Konservatīvie un progresīvie spēki cīnījās par Vatikāna II koncila atstāto mantojumu. Atbrīvošanās teoloģija, it īpaši, Latīnamerikā, ieguva strauji pieaugošus apmērus. 

Kā pāvests, Voitila momentā vērsās pret Vatikāna Bankas skandālu, tāpat arī tvērumā ņēma plašāku Baznīcas ainu un par saviem darba uzdevumiem un sasniedzamajiem mērķiem izvirzīja trīs galvenās veicamo aktivitāšu jomas. Aukstā kara ēna, kas apdraudēja vispasaules mieru un dažādie ceļi, caur kuriem Austrumeiropas komunisms dehumanizēja cilvēkus un Baznīcu bija galvenā "apsēstība" viņa pontifikāta iesākumā. Tāpat pāvests pievērsās "jaunajai evaņģelizācijai", kas gan nenozīmēja jaunu cilvēku pievēršanu katolicismam, taču vairāk bija vērsta uz katoļu ticības atjaunošanu un nostiprināšanu. Visbeidzot, pāvests Jānis Pāvils II juta nerimstošu vēlmi vērsties pret sociālo, kulturālo un tradicionālo vērtību apdraudējumu modernajā kultūrā. 

Tādējādi viņa fokuss bija vērsts uz ārpus-Vatikāna ikdienas dzīvi, vairāk pievēršoties pasaules problemātikai, mazāk Kūrijas darbiem un notikumiem. Protams, viņš ar savu apustulisko konstitūciju Pastor Bonus 1988. gadā veica būtiskas izmaiņas Kūrijā, tāpat arī ar 1996. gada dokumentu Universi Dominici Gregis veica nelielas korekcijas pāvesta ievēlēšanas kārtībā un kardinālu kolēģijas sastāva veidošanā. 

Tagad palūkosimies uz viņa 27 gadus ilgušo pontifikātu tādā kā kopskatā, lielos vilcienos. Viņa pontifikāts bija otrs ilgākais pēc pāvesta Pija IX pontifikāta un tādējādi mēs varētu gūt plašāku pieredzi par viņa darba augļiem. Pāvests Jānis Pāvils II sava ilgā pontifikāta laikā izdeva 14 enciklikas, 44 apustuliskās vēstules, 10 apustuliskās konstitūcijas un 22 dokumentus Motu proprio formā jeb pēc paša iniciatīvas. 

Kā jau minēju, viņš bija neatlaidīgs ceļotājs, apmeklēja 104 pasaules valstis. Viņš bija pirmais pāvests, kurš apmeklēja valstis, kur neviens iepriekšējais pāvests nekad nebija bijis. Tāpat viņš bija pirmais pāvests, cik zināms, kurš apmeklēja Romas sinagogu un pirmais, kurš viesojās mošejā Damaskā. Viņš lūdzās pie Jeruzālemes mūra, apmeklēja Aušvicas nāves nometni un uzstājās ar runu Izraēlas Yad Yashem holokausta memoriālā. 

Tāpat viņš apmeklēja 317 Romas draudzes, kanonizēja 482 svētos, kas atkal pārsniedza visu iepriekšējo pāvestu veikto kanonizāciju kopskaitu, un 1342 personas pasludināja par "svētīgām", kas ir pirmais solis ceļā uz pilnu kanonizāciju jeb iecelšanu svēto kārtā. Viņš savās ģenerālajās audiencēs uzņēma vairāk nekā 1.8 miljonus ticīgo un neskaitāmu daudzumu dažādās citās pieņemšanās un tikšanās reizēs. Savos ārvalstu ceļojumos viņš vadīja jeb celebrēja neskaitāmas ārtelpu Mises, no kurām vienu, Filipīnās, apmeklēja vairāk nekā 4 miljoni cilvēku. 

Foto: https://www.wordonfire.org/articles/fellows/st-john-paul-ii-the-polish-poet/

Jānis Pāvils II kā pāvests ir grūti ieliekams kādos konkrētos vēstures rāmjos. Viņa atstātais spilgtais pontifikāts joprojām var būt plašu pētījumu cienīgs avots. Jānis Pāvils II sevi vispirms redzēja kā skolotāju, kurā viņš realizējās kā ievērojams rakstu autors un ļoti daudz strādāja pie diplomātisko attiecību stiprināšanas. Komentētājiem ir ārkārtīgi grūti novērtēt Jāni Pāvilu II, lai definētu viņu ar kādām iepriekš pieņemtām mērauklām. Konservatīvie spēki un pārstāvji neviltoti applaudēja pāvestam, kad viņš centās centralizēt varu Romas ietvaros, turpretī liberāļi izrādīja neapmierinātību, kad kontrole no lokālās autoritātes tiek pārnesta uz Romas autoritāti. Konservatīvajiem īpaši imponēja pāvesta opozīcija sociālismam un komunismam, bet bija grūti pieņemams viņa nosodījums raupjam kapitālismam. Taču liberāļi nekavējās uzslavēt pāvestu par viņa nostāšanos darba ļaužu, trūcīgo, apspiesto un kolonizēto pusē, taču nekādu uzslavu neguva viņa stingrā nostāja pret abortiem, homoseksualitāti un laulības šķiršanu. Protams, Jānis Pāvils II nebija auksta un neiejūtīgs, viņš bija gana harizmātisks un saprotošs, tomēr viņa redzējums un vērtības sakņojās viņa pārliecinošajā ticībā, ne pasaulīgajā gudrībā.

Jāņa Pāvila II vizīte Latvijā. Foto: https://eng.lsm.lv/article/society/society/visit-in-latvia-of-john-paul-ii-recalled-25-years-on.a293038/

Ja mēs runājam par Auksto karu un komunismu, pāvests Jānis Pāvils II šo realitāti labi pazina un apzinājās, pretodamies tām ar katru savu būtības vissīkāko daļu. Otrajā savā pontifikālajā vizītē uz savu dzimteni Poliju, kurā saviem tautiešīem sacīja, ka viņi ir cilvēki un personas, bet nekad nav vergi. Tas aizskāra sirdis un 10 gadus vēlāk Polija kļuva par neatkarīgu valsti. Lai gan pāvests bija labi pazīstams ar Rietumu demokrātiskajiem režīmiem, viņš tomēr uzskatīja, ka tie ir kļuvuši bezdvēseliski, sekulāri un bezmērķigi. 

Kad tika skarta evaņģelizācijas tēma, pāvests Jānis Pāvils II bija ļoti dedzīgs un strādāja vairākos virzienos. 1979. gadā tika izdota viņa pirmā enciklika Redemptor Hominis, veltīta Jēzus Kristus pestījošajam noslēpumam. Gadu vēlāk dokumentā Dives in Misericordia viņš aplūkoja Dieva Tēva beznosacījuma mīlestību un žēlsirdību. 1986. gadā klajā nāca enciklika Dominum et Vivificantem, kurā viņš runāja par Svēto Garu. Šajos trīs darbos viņš monumentāli un caururbjoši runāja par Trīsvienīgo Dievu. Viņa apustuliskie un pastorālie ceļojumi bija viņa komunikācijas stils un veids, kā uzrunāt cilvēku sirdis, taču galvenais bija parādīt to, ka Universālā Baznīca ir pieejama un sasniedzama arī lokālā līmenī. Galvenā evaņģelizācijas vēlme pāvestam bija sasniegt citus kristiešus un arī nekristīgo reliģiju pārstāvjus. Un viens no viņa lielākajiem darbiem bija publicēt jaunu un vienveidīgu katehismu, ko arī viņš paveica un tas bija pirmais pilnīgais katehisms kopš Trentas koncila laika. Caur sevis veiktām iecelšanām kardinālu kārtā un svēto kārtā, Jānis Pāvils II Baznīcas starptautiskās atpazīstamības un internacionalizācijas darbā bija paveicis vairāk nekā iepriekšējie pāvesti vēl nekad iepriekš to nebija paveikuši.

Foto: https://fjp2.com/redemptor-hominis/

Pāvestam Jānim Pāvilam II pastāvēja pretrunīga attieksme pret modernās pasaules kultūru dažādos veidos. Priekš viņa viss sakņojās centrālajā teoloģiskajā premisā, kas bija balstīta radīšanas, iemiesošanās un pestīšanas mistērijās. Pāvests nemitīgi atgādināja par t.s. politiskajām un filozofiskajām kustībām, kuras balstījās tikai tīrā prāta racionālismā, noraidot ticības komponenti un tās aspektus. Tāpat viņš iestājās pret agresīvu individuālismu. Runājot par seksuālo ētiku, neraugoties uz to, ka bija tradicionālists savos uzskatos, viņš bija arī reflektējošs par šiem jautājumiem un aktīvi nosodīja t.s. nāves kultūru. 

Viņa dokuments Evangelium Vitae, kurš klajā nāca 1995. gadā, lai gan tika plaši kritizēts, tomēr jāuzsver kā spēcīgs atgādinājums dzīvības vērtībai. Pāvesta acīs un sirdī kontracepcija, aborti, homoseksuāli akti, eitanāzija, nāvessods un kari ir lielākie uzbrukumi cilvēka dzīvībai, kas pati par sevi ir lielākā dāvana, ko cilvēce var nest. 

Tāpat viņa iestāšanās par priesteru celibātu sakņojās izjūtā, ka seksuāli apsēstā sabiedrībā, kurā mēs dzīvojam, brīvprātīga atteikšanās no seksuālās dzīves var kalpot kā spēcīgs signāls un simbols iepretim sabiedrības savveida morāles un seksuālajam pagrimumam. 

Pāvests Jānis Pāvils II iestājās arī pret sieviešu ordinēšanu mācītāja, priestera kalpošanā. Un arī šī nostāja balstījās viņa ķermeņa teoloģijā, kurā sievietēm ir paredzēta sava loma sabiedrībā, lai gan šī nostāja izsauca asu kritiku no sekulārājām feministēm, tostarp, arī no katoliskā flanga feministēm! 

Modernistu cīņas un pārliecības viņā nekādas ierosmes un izaicinājumus neradīja. Pāvests Jānis Pāvils II jeb Karols Voitila ir vairāk nekā 10 grāmatu autors, nopietns intelektuālis, kura sarakstītie darbi variē no dziļi akadēmiskiem darbiem līdz pat sabiedrībā iecienītām un augsti novērtētām grāmatām. Viņš iedzīvināja un atjaunoja vairākas pontifikālās akadēmijas, vienu aiz otras: Dzīvības, Ģimenes un sociālo zinātņu pontifikālās akadēmijas.

Noslēdzot šo ierakstu un veltījumu pāvestam, nu jau svētajam Jānim Pāvilam II, mums jāatzīst, ka viņa ietekme uz katolisko pasauli ir nepārvērtējama - uz viņa bēru ceremoniju 2005. gadā Romā ieradās vairāk nekā 4 miljoni cilvēku. 1994. gadā žurnāls Times viņu nominēja par Gada cilvēku. Neskatroties uz viņa izcilo fizisko formu, laika gaitā viņa spēki un veselība izsīka, un tas jau bija vērojams, sākot no 1981., 1982. gada (tostarp, vizītes Filipīnās). Tāpat jāpiezīmē, ka viņš devās uz cietumu pie sava šāvēja Ali Agčas, kur sarunas laikā piedeva viņam. Un, kā vēsta avoti, viņa pēdējie vārdi uz nāves gultas esot bijuši: "Ļaujiet man doties uz Tēva mājām!"

Pāvests Jānis Pāvils II īpašā Misē Vatikānā 2014. gada 27. aprīlī tika pasludināts par svēto. Kanonizācijas ceremoniju vadīja viņa pēctecis, pāvests Francisks. 

Sv. pāvesta Jāņa Pāvila II relikvijas. Foto: https://edition.cnn.com/2014/04/27/world/pope-canonization/index.html