Rakstu cikls «Pāvestības vēsture» | 8. Pāvestība kā monarhija un institūcija
Foto: atrasts internetā, google.lv
Iepriekšējā ierakstā mēs lasījām par pāvestu un ķeizaru strīdiem laju investitūras jautājumā. Lai arī šīs cīņas un konflikti bija turbulenti notikumi, pāvestība no tām iznāca spēcīgāka nekā jebkad. 12. un 13. gadsimts bija augstākais punkts pāvestības spēkā un ietekmē, vispirms jau attiecībā uz pašu Baznīcu, pēc tam arī plašākā pasaulē. Šeit mēs aplūkosim pāvestības monarhiju, pāvestību kā institūciju, protams, ne vien lūkojoties uz pāvestu kā monarhu Baznīcas iekšienē, bet arī kā ietekmīgu spēku, kas ietekmējis visu tā laika pasauli. Mēs aplūkosim izmaiņas pāvesta ievēlēšanas procedūrā, kā arī uzzināsim, kas ir kūrija (Romas Kūrija) un kā tā pildīja un pilda savu centrālo lomu Baznīcas pārvaldīšanā. Būtisku lomu pāvestu monarhijā iezīmēja arī pāvesta tiesas un tiesu autoritāte, kas arī bija viens no pāvestu monarhijas valdīšanas stūrakmeņiem visā Eiropā, lai būtu nodrošināta atbilstoša hierarhiska sabiedrības struktūra.
Laikā no pāvesta Gregora VII kāpšanas tronī 1073. gadā līdz pāvesta Bonifācija VIII nāvei 1303. gadā pāvesta tronī pabija 37 pāvesti, kuru valdīšanas laikā pāvestība sasniedza tās spēka, prestiža un ietekmes augstākās virsotnes līdzšinējā pāvestības vēsturē. Ja pievēršamies šo 37 minēto pāvestu ģeogrāfiskajai izcelsmei, Tomass Noubls savā darbā par pāvestības vēsturi mums sniedz informāciju, ka "19 no tiem bija ārpus-Romas itālieši, 10 bija romieši, 5 - francūži un pa vienam no Savojas, Portugāles un Anglijas". Tāpat mēs varam uzzināt, ka pēc ranga un nodarbošanās no šiem 37 pāvestiem "8 bija mūki, 7 bija kanoniķi, 16 - priesteri, 2 - diakoni, 1 - Jeruzalemes patriarhs, 1 neieņēma nekādu klerikālu statusu un 13. gadsimtam tuvojoties beigām, kad attīstījās franciskāņu un dominikāņu ordeņi, no katra bija pa 1 pāvestam." Astoņi no šiem pāvestiem saskārās ar shizmām un šajā periodā pāvestības kārtīgu pēctecību traucēja 11 pretpāvesti (antipāvesti). Ņemot šo visu vērā, varam apzināties, kādēļ dažbrīd starp likumīgi ievēlētajiem pāvestiem bija lielāks pārtraukums. To "nodrošināja" gan dažādas shizmas (šķelšanās), gan arī Romas politiskā gaisotne, kādēļ arī 50 gadus 250 gadu periodā pāvesti bija spiesti pavadīt ārpus Romas.
Šeit aplūkotajā pāvestības vēstures periodā radās dažas ļoti būtiskas izmaiņas pāvestu ievēlēšanas kārtībā. 1179. gadā pāvests Aleksandrs III un Laterāna Ceturtais koncils nodefinēja, ka pāvestiem jātiek ievēlētiem sanior pars (latīn. - "no gudrākās daļas"; šī frazeloģija ir tikusi pārņemta no Sv. Benedikta regulas), tādējādi no šejienes nāk šī divu trešdaļu balsu nepieciešamība arī mūsdienu konklāvos sede vacante laikā. 13. gadsimta kardināliem bija nešpetna vēlme konklāvu laikā bēgt no Romas, tādējādi traucējot efektīvu pāvesta ievēlēšanu, tādējādi Romas senators Mateo Rosso Orsini pieņēma lēmumu kardinālus ieslēgt (no šejienes arī cēlies vārds "konklāvs", latīn. cum clave - ar atslēgu) un liegt tiem pārtiku un dzērienus, kamēr netiek ievēlēts jaunais pāvests. Viens no šādiem ieslēgšanas gadījumiem notika Viterbo pilī pēc pāvesta Klementa IV nāves 1268. gadā, kad kardinālu ilgstošās debates rosināja pilsētas pārvaldniekus noņemt pils jumtu, lai tādējādi pasteidzinātu jauna pāvesta izvēlēšanu. Pāvests Gregors X, ievēlēts Viterbo, formalizēja konklāvu procedūru, nosakot, ka pāvesta ievēlēšanas laikā kardināli paliek ieslēgti, līdz kamēr tiek ievēlēts jaunais pāvests. Šādu šo procedūru ar nelielām izmaiņām mēs pazīstam līdz pat mūsu dienām.
Svētīgais pāvests Gregors X altāra godā Arecco; foto atrasts google.lv, youtube.com
Runājot par Baznīcas un pāvestības centrālo administrāciju, tā šajā periodā auga aizvien straujāk, aptverot lielāku Baznīcas pārvaldīto lietu loku. Pāvesta Urbāna II (izsludināja Pirmos Krusta karus) laikā pāvestībā parādījās vārds "kūrija" (Romas kūrija). Protams, šis vārds vispārēji apzīmē tiesu, taču to sāka attiecināt uz pāvesta un centrālo Baznīcas administrāciju, tāpat to sāka attiecināt uz pāvesta un kardinālu apspriedēm konsistorijās. Termins "konsistorija" norāda uz parādību, kad kardināli kā pāvesta tiešie padomdevēji tikās uz apspriedēm, lai apspriestu Baznīcas iekšējās un ārējās attiecības un notikumus. Teorijā, kā norāda vēsturnieki, 13. gadsimtā kūrijā vajadzēja būt 53 kardināliem, taču šāds kardinālu skaits nekad netika sasniegts; kardinālu parasti bija nedaudz vairāk par 10. Kardinālu skaitu noteica ne vien politiski iemesli, bet arī finansiāli. Kardinālu institūta uzturēšana bija dārga un tie burtiski "apēda" lielāko daļu Baznīcas budžeta.
Kanonisko tiesību kodekss kardināla lomu Baznīcā definē šādi: "Svētās Romas Baznīcas kardināli veido pāvesta padomnieku loku un asistē viņam Baznīcas pārvaldīšanas jautājumos kā viņa pirmie padomnieki un palīgi." (Tomass Noubls)
13. gadsimta beigās pāvestības politika paredzēja, ka pāvesta izdotos dokumentus parakstīja arī viens vai vairāki kardināli un res ardua (latīn. - grūtos gadījumos) pāvestam nepieciešamas konsultācijas ar kardināliem. Pāvestības rakstu darbi un lietu arhīvs tika uzticēti pārvaldīt pāvesta kancleram.
Starp 921. un 1062. gadu pāvestības dokumentos parādās vārds "camera". Pāvesta Gregora VII laikā pāvestības un Baznīcas finanšu mašinērija tiek nostiprināta un veidota kā atsevišķa struktūra. Pāvests Urbāns II, kuru mēs atceramies kā pirmo krusta karu aizsācēju, iedibināja camerarius jeb kambarsulaiņa (kamerlengo) amatu, no kuriem vēlāk ne viens vien ieņēma arī pāvesta amatu.
Pāvests Urbāns II izsludina Pirmos krusta karus Klermonas sinodē; foto atrasts google.lv
Par pāvestības naudaskāri mēs noteikti visi esam dzirdējuši un lasījuši. Tā tas ir bijis kopš senseniem laikiem. Arī tā laika Baznīcai un pāvesta administrācijai bija nepieciešama nauda gan mašinērijas darbības nodrošināšanai, lai kur arī tā nebūtu, tāpat nauda bija nepieciešama Romas baznīcu remontiem un uzturēšanai, kardinālu uzturēšanai, kā arī - Romas pārvaldnieku uzpirkšanai. Baznīcas un pāvesta ienākumus nodrošināja Pāvesta valsts, tomēr šīs zemes atradās nemitīgos strīdos un ierautas visvisādās perturbācijās un ķīviņos. Nauda uz pāvesta administrāciju plūda arī no t.s. Pētera graša (ikgadēja brīvprātīga laju maksājuma pāvestam), no prinču feodālajām nodevām, kā arī no ikgadējiem maksājumiem, kurus deva ap 530 klosteru un kanonisko īpašumu. Īsi pēc bīskapu apstiprināšanas amatā, arī bīskapi maksāja pāvestam - takse bija līdzvērtīga diecēzas viena gada ienākumiem un vēlāk turpināja maksāt noteiktās ikgadējās nodevas.
1192. gadā pāvesta camerarius jeb kambarsulainis Cencijs Savelli sastādīja pirmo Liber Censuum, sarakstu ar visiem iespējamajiem pāvesta līdzšinējiem ieņēmumiem. Nevienai citai Eiropas administrācijai nekas tāds nebija ticis sastādīts tajā laikā.
Arī juridiskās un tiesu instances pāvestības administrācijā tika attīstības un tādējādi to iespējas un funkcijas ārkārtīgi strauji pieauga. Rota Romana aizvien vairāk un vairāk izskatīja dažādas lietas un jautājumus, tādējādi arī Romas baznīcā parādījās sava veida spiediens, lai lietas tiktu izskatītas un lēmumi tiktu pieņemti Romā. Viens no reiz lasītajiem vēsturniekiem ir paudis, ka, kam ir nauda, tas ir nopircis Romas tiesu. Ja mēs tā raugāmies, vēsture apliecina - bez naudas uz Romas labvēlību nebija ko cerēt, jo viss tika pirkts un viss tika pārdots.
Roma un pāvestība šajā laikā spēlēja galveno lomu Eiropā. Pāvestība uzņēmās krusta karu risku, lai iekarotu nekristīgās zemes un atgūtu pār tām kontroli "Dievs tā grib" (Deus vult! - latīn.) vārdā. Roma pārņēma kontroli arī pār svēto iecelšanas (kanonizācijas) procesiem, jo līdz šim kanonizācijas bija lokālo Baznīcu prerogatīva. Šajā laikā sāka izveidoties arī liturģiskā vienotība un tika izstrādātas pirmās liturģiskās grāmatas. Nozīmīgi pieauga pāvesta legātu (vēstnieku) skaits, būtiski audzējot arī pāvesta ietekmi un piepildot pāvestības gaidas visā Eiropā. Lai arī līdz šim pāvestības administrācija vairāk bija centrāla, pāvestam noturot Romas sinodes Baznīcas pārvaldībai, sāka ieviesties arī konsistoriju un ekumēnisko koncilu institūts Baznīcai izšķirīgu lēmumu pieņemšanā.
Raugoties uz pāvestības administrāciju 13. gadsimta beigās, mēs varam saprast, kā pāvests valdīja pār lielu daļu Eiropas un kāda bija viņa ārkārtīgi spēcīgā ietekme uz daudziem eiropiešiem.
«Eiropiešu iztēli iekustināt ar solījumu atcelt grēkus, atsaukt gandarījumu ar svēto karu varēja tikai atslēgu turētājs. Vienīgi pāvestam bija garīgā autoritāte iedvest Eiropai nešaubīgu pārliecību, ka "Dievs to grib". [..] Visbeidzot pats daiļrunīgākais pirmā krusta kara aspekts bija tas, ka par šī varenā militārā viļņa entuziasmu nebija jāpateicas nevienam karalim vai imperatoram. Eiropas bruņiniekus ap sv. Pētera krustu un karogu sasauca pāvests, un tas atstāja milzīgu iespaidu. Neviens laicīgs valdnieks nebūtu varējis izdarīt neko tādu, un reformētāsd pāvesta institūcijas būtisko nozīmi viduslaiku Eiropas reliģiskajiem prātiem nebija iespējams izrādīt vēl spēcīgāk.» (Eimons Dafijs)
Krusta karotāji; foto atrasts google.lv