Rakstu cikls «Pāvestības vēsture» | 16. Pāvestība Absolūtisma, Apgaismības un Franču revolūcijas laikmetā...

Attēlā: Galileo Galilejs piedzīvo Romas Inkvizīcijas pratināšanu. Avots: https://commons.wikimedia.org/wiki/File:Galileo_facing_the_Roman_Inquisition.jpg

Agrīnā 17. gadsimta diplomātiskā situācija Eiropas kontinentā bija tas aspekts, kas palīdzēja apturēt kontrreformācijas izplatīšanos. Nākamie divi gadsimti absolūti nebija pāvestības panākumu un goda laikmets. Patiesi, kā raksta vēsturnieki, šajā laikā tika aktualizēts jautājums par pāvestības institūcijas izdzīvošanu strauji mainīgajā laikmetā. Pāvesti neprata un nekādi nevarēja cīnīties ar aizvien pieaugošo naidīgumu un šķelšanos Eiropas katoļu zemēs: Portugālē, Spānijā, Francijā un Austrijā. Šo valstu un zemju valdnieki ilgstoši ignorēja pāvestus, pat tad, kad tie tieši netraucēja šo zemju valdniekus. Pāvesta valsts šajā laikmetā bija konstanti aplenkumā. Vairāk nekā viens pāvests pameta Romu kā bēglis; citi piedzīvoja šokējošu necieņu pret viņiem kā Pētera amata pēctečiem. Tāpat pāvesti piedzīvoja satricinošus izaicinājumus pašas Baznīcas iekšienē. Frakcijās sadalījušies kardināli atbalstīja te vienas monarhijas vēlamo kandidatūru, citi - citas kandidatūras, savas ģimenes intereses un cīņas starp reliģiskajiem ordeņiem. Konklāvi jeb pāvestu ievēlēšanas regulāri ilga trīs vai četrus mēnešus. Šajā laikmetā bija izaicinošas un bezgalīgas diskusijas un cīņas par dažādām jaunām teoloģiskajām skolām - jansenismu, galikānismu un febroniānismu. Pretēji laikmeta cīņām, šis bija arī laikmets, kad daži pāvesti sarakstīja ārkārtīgi erudītus darbus, dibināja mācību iestādes un akadēmijas, attīstīja un izvērsa Vatikāna bibliotēkas darbu un krājumu, tāpat arī Vatikāna muzejus, gādāja par Romas izskaistināšanu, kamēr citi pāvesti noraidīja un nosodīja Galileja mācību, noraidīja franču filozofiju, aizliedza preses, runas, sirdsapziņas un reliģijas brīvību. Tas pierāda un apliecina, kādēļ ikviens modernās dzīves aspekts iestājās un cīnījās pret pāvestību. Un daudz ko no tā mēs varam attiecināt arī uz mūsdienu ģeogrāfisko un sociāli ekonomisko situāciju pasaulē. 

17. un 18. gadsimts bija pāvestībai grūts laikmets, jo aizvien vairāk fokusā nāca modernā pasaule ar tās uzstādījumiem un pienesumu. Modernās valstu sistēmas un lielo politikas spēlētāju attīstība kā vēl nekad iepriekš atstāja pāvestībai aizvien mazāk telpas un iespēju "influencēt" sabiedrību. Apgaismība nāca ar fundamentāliem intelektuāliem izaicinājumiem - gan sabiedrībai kopumā, gan arī pret Baznīcu. Franču revolūcija ievadīja sekulāras valsts jēdzienu kā izaugsmes un attīstības jēgu uz modernās pasaules skatuves. 

Šajā ierakstā mēs saskarsimies ar 18 pāvestu valdīšanu, kas iesākās ar pāvesta Pāvila V nāvi 1621. gadā līdz pāvesta Pija VII nāvei 1823. gadā. Kā iepriekš, tā arī šeit daži fakti var būt īpaši noderīgi un izgaismojoši. Pāvestu pontifikāti vidēji ilga 11 gadus, taču visilgākais bija pāvesta Pija VI valdīšanas laiks, no 1775. līdz 1799. gadam. Šeit aprakstītajā pāvestības vēstures posmā pāvesti tika izvēlēti vidēji vecāki nekā iepriekš un to vidējais ievēlēšanas vecums bija 64 gadi. 

Pāvests Gregors XV, kurš valdīja laikā no 1621. līdz 1623. gadam ieviesa dažas pāvesta ievēlēšanas reformas, kas ilga līdz pat agrīnam 20. gadsimtam. Katram kardinālam ir tikai viena vērtīga un derīga balss, lai balsotu par pāvesta kandidātu, resp., lai izvairītos no simboliskiem un protesta balsojumiem vēlēšanu gaitā. Gregors aizliedza kādu īpašu balsošanas praksi, kas nodrošināja t.s. pielūgsmes un pievienošanās balsojumu. Starp citiem ierobežojumiem, šis pāvests mēģināja garantēt balsošanas slepenumu, lai ierobežotu frakciju līderu kardinālu ietekmi. Tāpat viņš ieviesa tikai viena kandidāta vārda atstāšanu vēlēšanu zīmē. Viņš instruēja kardinālus slēpt un pārveidot savu rokrakstu balsošanas zīmē, ieviesa atsevišķus balsošanas galdus. Tāpat ieviesa saistošus noteikumus, ka kardināli nevar balsot par sevi, kas jau gan bija spēkā kopš 1059. gada. Visbeidzot, Gregors XV ieviesa divas skrutīnijas jeb balsošanas kārtas dienā, ne vairāk. Mūsdienās gan noteikumi ir mainīti. 

Pāvests Gregors XV (mākslinieks Guercino), Vikipēdija

Šī laikmeta pāvesti bija izteikti nepotisti vēl nepieredzētos apjomos. Nepotisma definīciju lasiet zemāk, tā ņemta no latviešu Tēzaura.

Pāvesti paši, kā arī viņu bagātie radinieki, turpināja atbalstīt māksliniekus, līdzīgi kā viņu Renesanses laikmeta priekšteči bija darījuši. Šī laikmeta Romā un Vatikānā nodarbināto mākslinieku un viņu darbu saraksts ir ārkārtīgi iespaidīgs. Daudzi no mūsdienās sastopamajiem Romas pieminekļiem sastopami no šī laikmeta mākslinieku veikuma. Šajā laikposmā Vatikāna bibliotēkai tika piebūvētas jaunas galerijas, kā arī pāvesti Klements XIV (valdīja 1769-1774) un Pijs VI uzbūvēja Vatikāna muzeju. 

Jāatzīmē viena būtiska institucionāla izmaiņa: Gregors XV izveidoja Ticības propagandas kongregāciju un tajā iekļāva 13 kardinālus. Šis solis, šīs kongregācijas izveide, deva būtisku signālu - pāvestība veic un veiks misionāro aktivitāti, arī Eiropā un apkārt visai zemeslodei. Šis bija nopietni uztverams solis, kuru vēlējās parādīt pāvests. Pāvesti Urbāns VIII un Aleksandrs VII dažos apgabalos atļāva draudzēs un baznīcās lietot tautas valodu iepretim Baznīcas oficiālajai latīņu valodai, taču ar lielu piesardzību un uzmanību deva atļaujas tautām tradicionālo ritu lietošanai.

No starptautiskās politikas skatupunkta raugoties, šajā laikmetā situācija pāvestībai kļuva aizvien sliktāka, līdz kļuva pavisam dramatiski slikta. Starptautiskajā arēnā viena būtiska problēma attīstījās, kad Francija vēlējās kļūt par Eiropas dominanti, vispirms jau ar Francijas karali Luiju XIV (valdīja 1643-1715), pēcāk - Napoleona vadībā (valdīja 1796-1815).

Lūkojoties no šī laikmeta izsauktajām kompleksajām problēmām, daži punkti varētu palīdzēt izgaismot galvenos atslēgas notikumus. 

• Trīsdesmit gadu karā katoliskā Hābsburgu dinastija cīnījās pret potestantu spēkiem Vācijā.
• Šī notikuma laikā pāvesti vēlējās izveidot katoļu līgu cīņai pret turkiem, bet tas nevedās panākumiem.
• Karš par spāņu pēctecību iesākās 1700. gadā, kad nomira karalis Čārlzs II, kuram nebija pēcteču.
• Franču revolūcijas laikā, pāvests Pijs VI vadīja katoliskās alianses nostiprināšanos pret Franciju (kas arī iekļāva protestantu spēkus), bet tad nāca pie varas Napoleons, ielauzās Austrijā, iekaroja Ziemeļitāliju, turēja gūstā Spāniju un efektīvi veica Pāvesta valsts "izšķīdināšanu". Beigās Napoleons tika sakauts, taču pāvesti šajā nespēlēja vēsturiski nozīmīgu lomu.

Vīnes kongress (1814-1815) atjaunoja Pāvesta valsti un tās legācijas (Boloņu, Ferāru un Ravennu), bet neatdeva Aviņjonu un Comtat Venaissin Francijas dienvidos.

Šajā laikmetā pāvestībai bija sāpīgi pieņemt to, ka tā vairs nespēj manipulēt un tai vienatnē jāturpina pārdzīvot Eiropas valstu neatkarība un diženums. Kristietības valdīšana bija aizgājusi, un līdzi tai, arī viduslaiku pāvestība. 

Šajā pat laikmetā, šajos gadsimtos tika piedzīvoti arī daži attīstības momenti pašā Baznīcas iekšienē, kas gan reti darbojās kā pāvestības priekšrocības. Vairāk nekā gadsimtu pāvestība un tās teologi gan Eiropā, bet īpaši - Francijā, pinās debatēs par jansenismu. 

Kornēlijs Jansens, attēls atrasts google.lv

Kornēlijs Jansens (Cornelius Jansen, 1585-1638) intensīvi studēja un iedziļinājās sv. Augustīna mācībā un nāca klajā ar teoloģisko poz;īciju sēriju, nostājoties pret tā laika pieņemto katoliskās Baznīcas mācību, un, ja paraugāmies tuvāk, viņa mācība bija tuvā, gandrīz ideālā kalvinisma mācības izpratne. 1640. gadā, divus gadus pēc Jansena nāves, tika publicēts viņa izdevums "Augustinus", kas drīz tika aizliegts gan no Sorbonnas 1649. gadā, gan no pāvesta Inocenta X 1653. gadā. 1693. gadā kāds Paskvērs Kvesnels publicēja viņa Jansenistu "Morālās rtefleksijas par Evaņģēliju". Rezultāts bija sekojošas ilgas un garas debates par pāvesta kā Mācītāja lomu katoliskajā Baznīcā. Šī tematika nebija vairs aktuāla kopš konciliārisma laikmeta un tika atkal aktualizētas 19. gadsimta kontekstā debatēs par pāvesta nemaldīgumu.

Nākamā lieta šajā laikmetā bija ilgā cīņa par gallikānismu, kas uzpeldēja vairākas reizes, ar sarežģītiem un ironiskiem rezultātiem. Luijs XIV panāca aizvien vairāk un vairāk varas kontrolēt katru dzīves aspektu savā karaļvalstī, kas noveda pie tā, ka nācās pieņemt aizvien vairāk un vairāk ekstremālus mērus. 1682. gadā viņš izdeva Četrus gallikāņu artikulus, kuru kodols balstījās tajā, ka karaliskā autoritāte nāk tieši no Dieva; tādējādi karalis ir augstāks un stāv pāri pāvestam visā, izņemot teoloģiskas dabas jautājumus.

Agrīnajā Franču revolūcijas stadijā, Baznīca tika teju paziņota par izslēgtu no jebkādas eksistences sfēras, bet vēlāk Napoleons ciniski pieņēma lēmumu atzīt katolicismu kā "lielākās Francijas tautas daļas reliģiju". Kad Eiropas spēki sakāva Napoleonu, franču klēriķi vērsās pie pāvesta ar apsūdzību pret viņa vadītās valsts vadīto Baznīcu. Ironiski, nespējīgā pāvestība izmantoja pāvesta spēku vājināt spēcīgo gallikānismu, kas nebija sniedzis Napoleonam nepieciešamo atbalstu. 

Apgaismības laikmets ar visu savu spēku ietriecās kristietības sirdī visās tā izpaumēs, taču īpaši tas iedragāja katolicisma sirdi. Divas kustības ar Apgaismībā augušām saknēm nesa kārtējos izaicinājumus katoļu baznīcai.

Johans fon Honheims (1701-1790), Trīras palīgbīskaps, 1763. gadā sarakstīja traktātu "Par Baznīcas statusu" un publicēja to zem segvārda Febronijs. Febroniānisms mēģināja iegūt protestantu balsis, uzrādot izkropļojumus katolicisma dievbijībā un pāvesta varas uzurpēšanā. Šī mācība balstījās tajā, ka ne katoliskā dievbijība, ne pāvesta vara nav atrodama Rakstos vai vēsturiskos avotos; līdz ar to, katolicismu ir nepieciešams likvidēt. 

Otra kustība ir jozefisms, reliģiskās reformas, kuru nosaukums cēlies no Jozefa II no Austrijas (valdīja 1765-1790). Jozefs II, kuru pieskaita pie absolūtistiem, "apgaismotajiem" un, iespējams, febroniānistiem, vēlējās caur sevis lolotajām Baznīcas reformām ierobežot pāvestības varu. Viņš izdeva vairāk nekā 6000 ediktu reliģiskos jautājumos. Viņš slēdza klosterus, regulēja un ierobežoja garīgos seminārus, reorganizēja draudzes un aizliedza dažādas piekoptās prakses. Viņš ļoti pamatīgi bija pieķēries domai, ka pāvests ir doktrīnas un dogmas vergs, bet viņš ir visa pārējā pārvaldnieks un kārtotājs. 

Ņemot vērā visus šos notikumus šajā laikmetā, jāatceras, ka pāvestība nespēja novērst nekārtību Baznīcā, ko mēs atceramies kā pazemojošo jezuītu ordeņa slēgšanu 1773. gadā, ko paveica pāvests Klements XIV. 

Jezuītu ordeņa slēgšana, attēls no google.lv

Maffeo Barberini (Urbāns VIII), dzimis 1568. gadā, nācis no bagāta florencieršu tirgotāja ģimenes. Viņš studējis pie jezuītiem Florencē, vēlāk savas studijas turpinājis Romā un kļuvis par tiesību doktoru Pizā. Pateicoties onkuļa atbalstam, uzsācis savu karjeru Romas kūrijā, kas uzņēma ievērojamus apgriezienus, kad viņš parādījis savas spējas, kalpojot par pāvesta sūtni Francijā. Pāvests Pāvils V iecēla viņu kardināla godā 1606. gadā un esot šajā godā, ieņēma dažādus svarīgus Baznīcas amatus. Par pāvestu tika ievēlēts mēnesi ilgušā konklāvā, kurš norisinājās svelmainajā Romā, un viņš saņēmis 50 balsis no kopā esošajām 55 balsīm. 

Kā pāvests Urbāns VIII (valdīja 1623-1644), Barberini bija viens no lielākajiem nepotistiem šajā laikmetā, kardināla godā ieceļot brāli un divus radu bērnus un bagātīgi tos apdāvinot. Urbāna radinieku iecelšana kardināla godā sagādāja viņam ārkārtīgi šausminošu karu viņa pārvaldītajās Pāvesta valstīs. Urbāns iztukšoja visu pāvesta mantnīcu un naudas krājumus, un viņa pontifikāta beigās 85% no visiem pāvesta ienākumiem aizgāja dažādu kredītu segšanai un atmaksai. Šausminošais karš ar Parmu lika viņam iztukšot Romas ēkas no visām viņu bagātībām un vērtslietām, un no tā momenta līdz mūsdienām ir saglabājies kāds tā laikabiedra sacītais: "Ko neizdarīja barbari, to paveic Barberini". Kā saprotat, šeit ir vārdu spēle starp barbariem un pāvesta laicīgo uzvārdu.

Urbānam nopietnas galvassāpes sagādāja arī Trīsdesmitgadu karš, kurā viņš vēlējās izturēties un rīkoties neitrāli, taču viņš pilnīgi atklāti simpatizēja Francijai. 

Neskatoties uz visu, pāvests Urbāns VIII bija labi izglītots un vēsturē ir palikušas piezīmes, ka arī bijis diezgan labs dzejnieks latīņu valodā. Šodien mēs pāvestu Barberini jeb Urbānu VIII atceramies saistībā ar viņa ierobežojošo un tiesājošo rīcību pret Galileo Galileju. 1616. gadā Galilejs mēģināja pierādīt Kopernika heliocentrisko teoriju, izmantojot matemātiskus modeļus, kā rezultātā Koperniks tika aizliegts. Urbāns VIII bija draugos ar Galileju un varbūt pat viņam simpatizēja Galileja idejas, taču, kad Galilejs tika nosūdzēts Inkvizīcijai un nodots tās tiesai, Urbānam vajadzēja rīkoties. 1633. gadā Urbāns aizliedza visus Galileja rakstus, noteica viņam sodu - ieslodzījumu (mājas arestu) un absolūti aizliedza viņam rakstīt un mācīt. 

Otrs mūsu aplūkojamais pāvests ir Benedikts XIV jeb Prospero Lorenco Lambertini, kurš dzimis labā un godīgā, bet trūcīgā ģimenē Boloņā 1675. gadā. Izglītību ieguvis Romā, kur studējis gan teoloģiju, gan tieslietas. Viņa talants pieauga un izpaudās Romas Kūrijā un viņš ir sarakstījis darbu, kas ir kļuvis par īstenu retumu - par svēto kanonizēšanu. Pēc dažu gadu ļoti veiksmīga pastorālā darba pāvests viņu iecēla kardināla godā 1728. gadā. Par pāvestu tika ievēlēts moderno laiku garākajā konklāvā - 6 mēnešu garumā - kā kompromisa kandidatūra. Kā pāvests Benedikts XIV (valdīja 1740-1758) bija apveltīts ar iejūtību, mīlēja doties pastaigās pa Romu, būt ļoti atvērts pret parastajiem ļaudīm, kā arī sarunājās vietējā dialektā. Visādi centās veicināt zinātnieku un mākslinieku darbu un talantu. Veica da;žas Baznīcas reformas. Baznīcas jeb Pāvesta valstis pārvaldīja efektīvi un pat samazināja nodokļus. Benedikts bija pilnīgi integrāla personība un viņam savu darbu ir veltījis mums labi zināmais franču domātājs Voltērs. 

Pāvests Benedikts XIV (Prospero Lorenco Lambertini)