Rakstu cikls «Pāvestības vēsture» | 15. Katoliskā reforma un kontrreformācija

Attēlā: Trentas (Tridentas) koncils

15. gadsimts Baznīcas un pāvestības vēsturē tiek uzskatīts par t.s. Baznīcas/katoļu konfesijas veidošanās laikmetu, kad norisinājās protestantiskā reforma un tai sekojošā katoliskās baznīcas veiktā kontrreformācija, kuras mērķis bija apturēt tisko domāš. gadaanas izplatību un katoliskās Baznīcas klēpī atgriezt protestantus. Pāvesti, kuri šajā laikā ieņēma Pētera katedru, savām acīm redzēja, ka nepieciešamas Baznīcas reformas. Tāds bija arī pāvests Pāvils III, nācis no Romas aristokrātu aprindām, būdams humānisma atbalstītājs, un tomēr - viscaur korumpēts kā daudzi citi, lai gan arī redzēja nepieciešamās reformas. Šis bija laiks, kad dibinājās mums pazīstamais Jezuītu ordenis, kuru dibināja Ignācijs no Lojolas. Pāvesti arvien lielos apmēros savu vēlmju un kaprīžu vadīti algoja slavenākos māksliniekus un tēlniekus, arhitektus un mūziķus, lai Vatikānu padarītu aizvien celsmīgāku gan arhitektūras, gan estētikas veidolā. Šajā laikā aizsākās arī t.s. garīgo semināru veidošana un organizēšana, tostarp, arī protestantu teoloģijas pārņemtajās valstīs un zemēs. 

Nākamajos gados, kas sekoja pēc pāvesta Pāvila III sasauktā Trentas (Tridentas) koncila, Katoliskā baznīca apstiprināja un daudz precīzāk definēja tās teoloģiju, reformēja dažas pamata institūcijas un no Renesanses laikmeta iegāja baroka ērā. Šajā periodā Baznīcas vadības galvgalī bija dažāda snieguma pāvesti: sākot jau ar visiem zināmo geju Jūliju III un apsēsto fanātiķi Pāvilu IV, pēc tiem sekojot nabadzīgajam un askētiskajam Pijam V, izglītotajam pāvestam Gregoram (Gregorijam) XIII un elegantajam patricietim Pāvilam V. Šajā laikā Eiropā turpinājās liela mēroga politiskais saspīlējums, kas arī atstāja ievērojamu ietekmi uz pāvestības rosinātajām reformām. Plaši izplatījās zīmes un signāli par autentisku garīgo atjaunotni un daudzi pāvesti paveica ievērojamu lomu šo izmaiņu veicināšanā. Un daudzus no šiem kultūras fenomeniem mēs redzam un varam baudīt to augļus līdz pat mūsdienām.

Raugoties no pāvesta skatu punkta, šī laikmeta Eiropa bija ierauta nekontrolējamā haosā un apjukumā. Eiropa šajā laikā bija ierauta nebeidzamās cīņās starp Hābsburgiem un Valuā dinastijām. Francija radīja pāvestībai problēmas, taču mēģināja tās atrisināt pēc savas izpratnes. Pieauga franču protestantu - hugenotu - skaits, ietekme un pieņemšana sabiedrībā. Kopš 1590. gada Franču katoļu partija gatavojās akceptēt protestantu karali Henriju IV, lai tādējādi pasargātu Franciju no Spānijas dominances tajā. Pāvests Siksts V ar riebumu akceptēja Henriju, kurš vēlāk kļuva par katoli, tā zināmā mērā iepriecinādams katoļus, taču pāvestam nepatika viņa izdotais Nantes edikts 1598. gadā, kas garantēja reliģisko brīvību.

Arī turkiem bija interesanta pozīcija šī laikmeta norisēs. Sultāns Suleimans Lieliskais (valdīja 1520 - 1566) bija agresīvs un ar panākumiem iekaroja Balkānus; neviens nevarēja pateikt, cik tālu viņa iekarojumi vēl turpināsies. Venēcijai un venēciešiem bija senas komerciālas intereses, tie nevēlējās karu un tādēļ Francijas Francis I 1536. gadā ar Suleimanu parakstīja pret Hābsburgiem vērstu paktu. 

Realitātē turpinājās pāvestu un monarhu cīņas. Pāvils III ekskomunicēja jeb no Baznīcas izslēdza Anglijas karali Henriju VIII, kaut gan pilnīgi bez jebkāda ievērojama efekta. 1570. gadā pāvests Pijs V ekskomunicēja Anglijas karalieni Elizabeti I, pamatojoties uz Anglijā pastāvošo anti-katolisko nostāju. Pāvesti Pijs V un Siksts V allaž uzsvēra un centās uzturēt pāvestības virsvaru pār laicīgajiem valdniekiem, taču neviens viņos neklausījās. Pāvesta Inocenta III iedibinātā pasaule bija mirusi un pagājusi. 

Protams, šajā laikā no Trentas koncila nāca spēcīgas reformas, taču ne tikai no tā, bet arī citiem avotiem. Trentas koncilā lemtais uzlika treknu punktu uz i, lai beidzot veidotu priesteru seminārus kā centrus priesteru intelektuālai, garīgai un morālai formācijai jeb veidošanai un audzināšanai. Pāvesti šajā laikā neuzsāka lielas misijas, taču daudz veica, lai izveidotu Baznīcas hierarhiju un arī sniegtu spēcīgas atbildes uz izaicinošiem teoloģiskiem jautājumiem. Jaunie reliģiskie ordeņi bija spēcīgi reformu aizstāvji, lojāli pāvestiem un kalpoja arī kā avots, lai izplatītu pāvestības prestižu un autoritāti. Tā 1524. gadā sv. Kajetāns (1480 - 1547) un Džanpjetro Karaffa (vēlākais pāvests Pāvils IV) līdz ar saviem diviem līdzbiedriem dibināja Teatīņu priesteru ordeni, īpaši uzsverot Baznīcas reformu nepieciešamību. 1548. gadā "Romas apustulis" Filips Neri (1515 - 1595) dibināja Vissvētākās Trīsvienības sadraudzību, lai gādātu par svētceļniekiem un aprūpētu slimos. 1534. gadā Parīzē Ignācijs Lojola (1491 - 1556) izveidoja Jēzus Sadraudzību (Jezuītus), kurus pāvests Pāvils III 1540. gadā apstiprināja kā jaunu Baznīcas ordeni.

Sv. Ignācijs no Lojolas, Jēzus Sadraudzības dibinātājs

Jezuītu ordenis deva būtisku ieguldījumu Baznīcas reformēšanā un tika apstiprināts kā misionārais ordenis. Jezuīti kopš laika gala ir bijuši uzticīgi pāvesta sekotāji un kalpi. Ņemot vērā jezuītu rūpīgo un uzteicamo intelektuālo formāciju, jezuītu brāļi bieži vien bija skolotāji, kā arī protestantu reformācijas laikā protestantiem tie iedzina sava veida bailes kā pāvesta kontrreformācijas kareivji. 

Šajā pāvestības periodā Romā tika dibinātas un atvērtas vairākas skolas un universitātes: pāvests Gregors XIII jezuītu koledžu paaugstināja par universitāti un viņš, tāpat kā citi pāvesti, apstiprināja koledžas Anglijas, Ungārijas, Vācijas un citu tautību studentiem. 

Gregors XIII bija tas pāvests, kurš 1582. gadā ieviesa visai mūsdienu pasaulei labi pazīstamo Gregora kalendāru.

Pāvests Pāvils IV izveidoja t.s. "Drukāto grāmatu Romas sarakstu", kurā ievietoja dažādas aizliegtās grāmatas, kas bija visai apšaubāms Baznīcas reformu solis. Šajā pat periodā notika arī Baznīcas centrālā aparāta jeb Kūrijas reformas līdz ar Baznīcas finansiālajām reformām. Kā atgādinājums par vecām problēmām kalpoja pāvesta Siksta V brutālā cīņa pret bandītiem Pāvesta valstīs, tādējādi nogalinot ap 7000 šo bandītu. Pāvests Gregors XIII sistematizēja pāvesta sūtņu struktūru, aizstājot legātus ar nuncijiem. Pāvests Siksts V veica būtiskas izmaiņas Kardinālu kolēģijā. Viņš kardinālus iedalīja 15 kongregācijās, lai tādējādi tie nodarbotos ar dažādām Baznīcas lietām. Šādi arī tika vājināts kardinālu sanāksmes jeb Konsistorijas spēks un kardinālu kā vienotas grupas spēks. Šīs kongregācijas, īsti nemainītas, savu darbību šādā režīmā turpināja līdz pat 20. gadsimtam. Tāpat Siksts V noregulēja t.s. ad limina bīskapu vizītes Romā, tās nolikdams uz viņu amatā iecelšanu un periodisku vēlāku došanos pie pāvesta pēc tās. Siksts sava mūža nobeigumā izmainīja un no jauna ieviesa modificētu vēsturisko Romas baznīcu liturģiju. 

Renesanses gars joprojām bija dzīvs un klātesošs pāvestības gaisotnē. Pāvests Pāvils III apstiprināja Mikelandželo kā galveno Svētās Pētera bazilikas arhitektu. Pāvests Jūlijs III no sava ievēlēšanas brīža no savas Palestrinas bīskapijas uz Romu uzaicināja Džovanni Pjērluidži de Palestrinu (1525 - 1594), lai tas būtu viņa kormeistars un ērģelnieks. Neskatoties uz viņa reformām, pāvests Siksts V bija izcils jaunās būvniecības un atjaunošanas veicinātājs un attīstītājs. Pāvests Pāvils V nozīmēja arhitektu Karlo Maderno (1556 - 1629) pabeigt Svētā Pētera bazilikas fasādi. 

Mikelandželo

Šī ieraksta nobeigumā pievērsīsimies nedaudz detalizētāk diviem šī laikmeta pāvestiem un dažām viņu biogrāfijas detaļām. 

Pāvils IV (Džanpjetro Karaffa), tiesa gan, nav īpaši pievilcīga pāvestības figūra, tomēr viņa biogrāfija mums var daudz ko pavēstīt. Viņš bija diezgan viengabalaina personība, dziļi dievbijīgs un īpaši vērsts uz Baznīcas reformu īstenošanu. Viņš praktiski neuzticējās nevienam: viņš bija pārliecināts, ka pat Mikelandželo ir herētiķis, turēja aizdomās kardinālu Polu kā slēptu luterāni un pat Spānijas kardinālu primātu jeb visas Spānijas Baznīcas galvu arestēja aizdomās par herēziju. Pāvils IV bija tas pāvests, kas visus Romas ebrejus ievietoja slēgtā geto, panākdams no tiem, lai tie pārdod visus savus īpašumus un piespiezdams tos valkāt dzeltenas galvassegas. Un, visbeidzot, Karaffa karali Čārlzu V pasludināja par herētiķi un shizmatiķi. 

Pāvests Pāvils IV

Kamillo Borgēze jeb pāvests Pāvils V (valdīja 1605 - 1621) bija 1552. gadā Romā dzimis, taču ģimene oriģināli bija nākusi no Sjēnas. Borgēze bija skolojies jurisprudencē un ieņēmis vairākus Baznīcas Kūrijas amatus, taču savu karjeru pirms pāvestības pildīja diplomātiskajā misijā Spānijā un tika iecelts par kardinālu 1596. gadā. Kamillo bija kompromisa kandidāts 1605. gada pāvesta vēlēšanās. Kā vēsta vēsturnieki, lai gan pāvesta amata vēlēšanu laikā notika vētrainas cīņas, Borgēze saglabāja savu diplomātisko neitralitāti. Lai kā mēs lūkotos uz viņa dīvainajām attiecībām ar Venēciju, viņam bija tam laikam netipiskie ieskati par attiecībām starp Baznīcu un valsti. Kaut kādu daļu no viņa rakstura mēs varam redzēt, aplūkojot viņa kanonizētos svētos: Karlo Borromeo (1538 - 1584) un Santa Frančeska Romana (1384 - 1440), kā arī viņš beatificēja jeb par svētīgo pasludināja jezuītu Ignāciju Lojolu, tāpat arī Filipu Neri un Avilas Terēzi (1515 - 1582). Viņu varētu uzskatīt par apgaismotu un apgaismotāju, jo veicināja Ķīnas kristianizāciju, taču pretstatā tam cenzēja Koperniku un Galileju. Tāda tā viņa bilance pāvestības vēstures annālēs. 

Pāvests Pāvils V (gleznojis Karavadžo)