Rakstu cikls «Pāvestības vēsture» | 13. Renesanses pāvestības kultūras mantojums

5. novembris, 2021 pl. 21:33,

Pāvests Jūlijs II nozīmē Bramanti, Mikelandželo un Rafaēlu konstruēt Vatikānu un Sv. Pētera baziliku. Foto: atrasts google.lv

Pēc ilgāka pārtraukuma, kuru veltīju privātās dzīves saorganizēšanai un arī veselības veicināšanai, šī bloga draugi, nododu jūsu rīcībā nākamo ierakstu pāvestības vēsturei veltīto pārspriedumu sērijā. Šoreiz - par renesanses pāvestības atstāto kultūras mantojumu, no kura daudz kas diezgan labā stāvoklī ir saglabājies līdz pat mūsdienām. Iepriekšējais ieraksts bija veltīts renesanses laikmeta pāvestības politiskajiem aspektiem, šoreiz - par kultūru. Mīļie draugi un bloga lasītāji, lai lielisks un izzinošs jums šis ieraksts!

Šī jaunā kustība, "jaunā mācība", kuru mēs pazīstam kā Renesanses laikmetu, aizsākās 14. gadsimtā, kā raksta filozofs un mākslas vēstures profesors Andris Rubenis, "Itālijā ar centru Florencē kā jauna kultūras pašapziņas forma, kas saistīta ar antīkās literatūras un mākslas "atdzimšanu"." Pāvestība ar renesanses laikmeta kustību izveidoja kontaktus laikā, kad pāvests Eugēnijs IV ar savu galmu kādu laiku posmā no 1434. līdz 1443. gadam pavadīja Florencē. Pāvests Nikolajs V savā valdīšanas laikā Renesanses kustību iedzīvināja Romā, kur tā noturējās veselu gadsimtu. Pāvesti atjaunoja un no jauna uzcēla būtisku senās Romas daļu, kā arī atjaunoja daudzas Romas baznīcu ēkas. Renesanse bija aizsākums Vatikāna bibliotēkai un šajā laikā teju ikviens slavens Renesanses laikmeta gleznotājs, tēlnieks vai arhitekts saņēma pasūtījumus Romas un Vatikāna izdaiļošanai gan no pāvestiem, gan pāvestu radiniekiem, arī kardināliem un turīgiem pilsoņiem.

«Ar renesansi plašā nozīmē saprot izglītības ekspansiju, bez kuras nekāda atdzimšana nav iespējama. Itāļu sabiedrība deva iespēju straujai un ievērojamai augšupejai. Kāpēc tieši Itālija kopumā un Florence kļuva par jaunās kustības šūpuli? 1. Itālijā saglabājās redzamas un taustāmas atmiņas par savu aizgājušo laiku varenību (piem., drupas), kas tālaika dzīvi saistīja ar pagātni. Renesanses laikmetā pieauga interese par Senās Romas civilizāciju, kas stimulēja domātājus atdarināt klasiskās kultūras paraugus. Kā vēl viens faktors iepretim daudziem citiem - renesanse Itālijā 14. gs. aizpildīja intelektuālo vakuumu. Kā renesanses cēloņi tiek minēti arī citi faktori.» (Andris Rubenis)

Renesanses centrālā ass bija mums pazīstamais humānisms. Kā raksta Andris Rubenis, "humānisms bija brīva, atklāta, dinamiska un apzināta cilvēku darbība kultūras jomā. Humānisms izglītības jomā iestājās par profānu, taču nekādā gadījumā ne antikristīgu kultūru." Būtiski ir piezīmēt, ka gan galmos, gan prinču un valdnieku aprindās, tāpat arī civilajā sabiedrībā renesanses atdzimšana un šīs kustības atbalstīšana bija izcils lepnuma avots. Kā jau minēju augstāk, pāvests Eugēnijs IV, laikā, kad bija bēglis prom no Romas, laiku pavadīja Florencē, kur arī nodibināja pirmos kontaktus ar humānistiem. Pāvests Nikolajs V (valdīja 1447-1455) ievadīja renesansi gan romiešu ikdienas dzīvē, gan arī pāvesta galma aprindās.

Renesanses laikmeta pāvestība šīs kultūras ietekmē spēlēja būtisku lomu fiziskā Romas pārveidē pēc renesanses gara. Pāvests Nikolajs V valdīšanu un savu galmu pārcēla uz Vatikāna pili. Pāvests Siksts IV ir slavens ar to, ka savā valdīšanas laikā uzdeva atjaunot Siksta kapelu. Daudzi pāvesti pēc Nikolaja V veica būtiskus uzlabojumus Vatikāna pilī. Lai varētu uzņemt visus svētceļniekus, kā arī uzlabotu Romas ielu stāvokli, tās tika 1450. un 1475. gadā pārbūvētas, kā arī pēc Siksta IV pavēles tika uzbūvēts pirmais tilts pāri Tibrai kopš antīkās pasaules laikiem. Pāvests Pāvils II savā valdīšanas laikā organizēja dažu antīko pieminekļu atjaunošanu, piem., Panteonu, kā arī pāvests Leons X dažas reizes nolīga Mikelandželo savu vēlmju un pasūtījumu izpildei. Vērā ņemams pāvestu skaits savās iecerēs ir vēlējušies atjaunot un pārbūvēt Sv. Pētera katedrāli, taču būtiski pārbūves darbi tika iesākti vien Jūlija II valdīšanas laikā pēc Bramantes veidotām skicēm un plāniem.

Literāro sasniegumu renesanse ir daudzdimensionāla. Pāvests Nikolajs V paveica ievērojamu darbu, lai liktu pamatus ievērojamajai Vatikāna bibliotēkai. Pāvesta Romā humānismam un tekstu tapšanas renesansei bija divas ievērojamas ietekmes pāvestu galmā: 1) Pāvils II ieviesa pirmo grāmatu iespiedmašīnu Romā; 2) Ap 1500. gadu, aptuveni 100 humānisti bija pāvesta darbinieki, kuri renesanses laikmeta Romā ienesa daudz sekulāru un pat pagānisku ieviesumu. Mediči pāvests Leons X atbalstīja ievērojamus florenciešu rakstniekus, tādus kā vēsturnieku Frančesko Džakardini un mums plaši pazīstamo politisko norišu aprakstnieku Nikolo Makjavelli, kura darbā "Valdnieks" valdnieka prototips bija pāvesta Aleksandra VI jeb Bordžu pāvesta dēls Čezāre Bordža.

Renesanses laikmetā pāvesti bija vieni no dāsnākajiem mākslas un kultūras patroniem. Šādi lūkojoties, mēs varam redzēt, kā pāvests Eugēnijs IV uz Romu uzaicināja slaveno mākslinieku Fra Andželiko (1400-1455), lai tas izdekorētu kapelu; Andželiko turpināja darbu arī pie pāvesta Nikolaja V. Pāvests Pijs II aicināja Benoco Gocoli (1420-1497), lai tas uzgleznotu viņa procesijas karogus amatā ievešanas svinībām. Pāvests Siksts IV uzaicināja veselu mākslinieku plejādi, lai tie izgleznotu viņa nesen uzcelto Siksta kapelu, 28 nišas starp kapelas logiem. Pjēro Polaiolo (1443-1496) darināja kapenes Siksta IV miesu atdusēšanai, vēlāk pāvesta Inocenta VIII bronzas statuju. Pāvests Aleksandrs VI algoja Pinturikio (1454-1513), lai tas izdekorētu pāvesta apartamentus Vatikāna pilī. Pāvests Jūlijs II, kurš kvēli ienīda Aleksandru VI, atteicās izmantot Aleksandra apdzīvotās telpas, ievācās jaunās telpās un aicināja pasaulslaveno Rafaēlu (Rafaello Sancio, 1483-1520) tās izdekorēt. Tāpat pāvests Jūlijs II ne vien nolīga Bramanti (1444-1514), lai tas dizainētu viņam jauno Sv. Pētera katedrāli, bet pāvests atsauca uz Romu arī Mikelandželo, lai tas veidotu monumentālas Jūlija II kapenes, bet arī apgleznotu Siksta kapelas griestus. Kā šajā nelielajā piemēru uzskaitījumā redzat un varat apjaust, Romā un Vatikānā tika pulcināta ārkārtīgi augstas kvalitātes un izpildījuma mākslinieku plejāde, kuru pārraudzīja paši pāvesti.

Šī raksta nobeigumā nedaudz detalizētāk aplūkosim divus Renesanses laikmeta pāvestus un viņu atstāto mantojumu - pāvestu Piju II (valdīja 1458-1464) un pāvestu Jūliju II (valdīja 1503-1513).

Pāvests Pijs II (Eneja Silvio Pikolomini)

Eneja Silvio Pikolomini (vēlākais Pijs II) piedzima netālu no Sjēnas 1405. gadā. Studēja gan Sjēnā, gan Florencē. Viņa izcilības dēļ viņš tika rekomendēts kardinālam Domeniko Kapranikam un šajā kalpošanā viņš strauji veidoja savu klerikālo karjeru. Viņš ar Kapraniku ceļoja uz Bāzeli, pēc šī ceļojuma uzsākot veselu virkni diplomātisku karjeras pakāpienu kopā ar daudziem ietekmīgiem baznīcas kalpotājiem. Pikolomini piedzīvoja nopietnas veselības problēmas, kā dēļ viņš bija spiests atteikties no savas vētrainās dzīves (viņa bilancē ir vairāki neleģitīmi ārlaulības bērni) un 1446. gadā pieņēma ordinācijas solījumus. Viņa izaugsme klerikālajā karjerā bija salīdzināma kā spožam meteoram: 1447. gadā kļuva par Triestes bīskapu, 1450. gadā - par Sjēnas bīskapu, un 1456. gadā - par kardinālu. 1458. gada 3 dienu garumā notikušajā konklāvā Pikolomini tika ievēlēts par pāvestu, pieņēma vārdu Pijs II, attēlojot Piju Eneieti no Vergīlija "Eneīdas". Kā pāvests Pijs II drīzāk radīja vilšanos humānistos, sekulāristos un arī savos bijušas draugos konciliāristos. Viņa dižākais sapnis bija uzsākt jaunus krusta karus, taču viņš savas dzīves laikā tā arī nespēja panākt nepieciešamo kooperāciju un atbalstu savai idejai.

Pāvests Jūlijs II (Džuliāno della Rovere)

Džuliāno della Rovere (vēlākais pāvests Jūlijs II) dzimis netālu no Savonas 1443. gadā nabadzīgā ģimenē. Izglītību ieguva pie franciskāņiem un par savu klerikālo karjeru var pateikties savam onkulim Frančesko, kurš kļuva par pāvestu Sikstu IV 1471. gadā.

Siksts IV Džuliāno iecēla par Karpentras bīskapu, kā arī kardinālu 1471. gadā. Kad nomira pāvests Aleksandrs VI 1503. gadā, Džuliāno gan neatbalstīja pāvesta Pija III iecelšanu, tomēr Pijs nodzīvoja vien dažas nedēļas; pēc tam Džuliāno nopirka savu ievēlēšanu ar labi daudz naudas un ar dažādu amatu apsolījumiem tiem, kuri viņa ievēlēšanu atbalstīs. Jūlija II mērķis bija lielākā vai mazākā mērā atjaunot Pāvesta valstu spozmi, kā arī no Itālijas padzīt "barbarus". Viņa iesauka bija "Briesmīgais", kurš vadīja vienu uzbrukumu pēc otra, tērpies savās spīdīgajās dzelzs bruņās. Renesanses vēsturnieks Džakardini par Jūliju II saka, ka tikai amats un drēbes liecināja par viņa pāvesta un Baznīcas amatu, pārējā laikā viņš bija karotājs. Tas vien liecina, cik maz viņam bija saistības ar svētumu un reliģisko darbību.

Vienu lietu gan varam uzteikt - pateicoties viņa nemitīgajai iekarošanas kārei, viņam nomirstot, Vatikāns tika atstāts ar piepildītu kasi. Viena no atmiņā paliekošākajām lietām par Jūlija II pontifikātu - šis enerģiskais vīrs nenogurstoši cīnījās par pāvestības interesēm veidā, kādā tikai viņš to saprata - iekarojot un piepildot Vatikāna kasi ar militāras ekspansijas spēku, kas ir lielā pretrunā garīgajam pāvesta amatam un aicinājumam.