Teoloģiskās domas un pasaules līderis - pāvests Benedikts XVI (neliels ieskats biogrāfijā)

Foto: atrasts internetā, google.lv

Kopš esmu atklājis brīvpieejas grāmatu krātuvi Library Genesis, pieejamo grāmatu un avotu klāsts ir kļuvis teju bezgalīgs, nespējot vien visas izlasīt un aptvert, kur nu vēl aprakstīt. Laikā, kad studēju pāvesta Laterāna universitātē, man bija tas gods piedzīvot abu pāvestu - pāvesta Benedikta XVI un pāvesta Franciska teoloģijas laikmetu - šī pāreja bija satricinājums visai katoliskajai tradīcijai un arī Baznīcai Latvijā, to es skaidri izjutu caur saviem pasniedzējiem un profesoriem šeit, Rīgā. Un tomēr, esmu pateicīgs savai dogmatikas profesorei Baibai Brūderei, ka man ir bijusi iespēja iepazīt pāvesta Benedikta XVI teoloģisko domu un tās izcilo skaidrību caur profesores skaidrojumiem un vadību teoloģiskās zinātnes rakstu valodas kursā. Benedikts XVI man allaž ir licies ievērības cienīgs teoloģiskajā pasaulē, jo maz ir tādu ekseģētiski spēcīgu un ar domas skaidrību apveltītu teologu, par kuru sniegumu un atstāto literāro mantojumu gribas domāt un rakstīt, pat tad, kad esmu atstājis teoloģijas studentu rindas. Bet manā kā garīdznieka kalpošanā Benedikts XVI ir autoritāte, kura teoloģiskajā lietu skaidrojumā es joprojām smeļos iedvesmu un iedrošinājumu savas teoloģiskās domu pasaules attīstībā.

Protams, pasaules un Baznīcas vēsturē Benedikts XVI noteikti ieies un paliks ar savu atkāpšanos no pāvesta amata, jo tas vēstures gaitā nav pārāk bieži noticis un Benedikts XVI pēdējo sešu septiņu gadsimtu laikā ir pieņēmis ļoti izaicinošu lēmumu (atkāpšanās runa lasāma šeit). Tā kā šobrīd man pieejamas daudz un dažādas interesējošās grāmatas, ir patiess prieks iegūt interesantus biogrāfiskus faktus par šajā ierakstā aplūkojamo personu - pāvestu emeritu Benediktu XVI, laicīgajā vārdā zināmu kā Jozefu Racingeru. Viena no pirmajām biogrāfiskajām grāmatām, kuru esmu izlasījis, ir pāvesta brāļa Georga Racingera (1924-2020) darbs "My Brother, The Pope" (Ignatius Press, 2011). Kā mēs zinām, pāvestam bija ļoti ciešas attiecības un brālis viņam dzīvē daudz nozīmēja, it īpaši, kad mūžībā jau bija devušies vecāki un māsa Marija. Viens interesants fakts par Racingera kļūšanu par pāvestu ir tas, ka tas notika tieši 120 gadus pēc vecvecāku kāzām 1885. gada 13. jūlijā - Jozefs Kardināls Racingers par pāvestu Benediktu XVI tika ievēlēts 2005. gada 19. aprīlī un amatā intronizēts 24. aprīlī. Šeit, protams, es biogrāfiskām detaļām pieskaršos vien nedaudz, jo man nav nolūks pārstāstīt slavenu žurnālistu un autoru sarakstītos darbus, bet vairāk gan vispārīgi uzrakstīt, manuprāt, būtisko par teoloģisko domu, kuru pārstāvēja pāvests Benedikts XVI un kurai ir lemts pastāvēt vēl gana ilgi un tapt atcerēšanās vērtai.

Mani personīgi uzrunā pāvesta inteliģence un plašās zināšanas, kā arī fenomenālā atmiņa, par kuru, es domāju, nevienam nav jāšaubās. Pāvests emeritus ir zināms kā ļoti talantīgs klaviermūzikas un grāmatu cienītājs, kas ir jūtams arī viņa runās un rakstos. Lasot pāvesta brāļa stāstīto par Benedikta XVI bērnību, jaunību un tālāko teologa dzīves attīstību, lasītājs var redzēt, cik ļoti veltīšanās savai lietai, šajā gadījumā, tiekšanās uz priesterību un tālāk uz profesūru un tā joprojām, cik tas viss prasa vienkārši savas cilvēciskās dzīves aizliegšanu un nodošanos tikai mērķa viena pēc otra sasniegšanai. Nezinu, kā tas mūsdienās varētu būt iespējams, man tas šķiet ļoti liels, teju nepiepildāms izaicinājums, kuru varbūt sasniedz retais. 27 gadu vecumā Jozefs Racingers jau bija profesora vietas izpildītājs un 29 gadu vecumā, aizstāvot habilitācijas darbu (otro doktora disertāciju, kas ir priekšnoteikums Vācijā priekš profesūras), kļuva par jaunāko teoloģijas profesoru pasaulē, kā arī apkārtējiem nebija nekādu šaubu, ka viņiem ir darīšana ar teoloģijas brīnumbērnu, kā savās atmiņās dalās pāvesta brālis Georgs. Apbrīnojami sasniegumi tik jaunā vecumā, vai ne?

Kā viens no Jozefa Racingera, vēlākā pāvesta Benedikta XVI izaugsmes pagrieziena punktiem noteikti minams viņa pārcelšānās uz Boonu moments. Tur viņš satuvinājās ar Ķelnes arhibīskapu, kardinālu Fringsu un tādējādi nokļuva līdz pat Vatikāna II koncilam kā Koncila padomdevējs. Un tieši pateicoties savai spīdošajai teoloģiskajai domai un domas dziļumam, kādu viņš bija demonstrējis, kardinālam Fringsam uzrakstot runu priekš uzstāšanās Dženovā, par kuru pat tā laika "tautas pāvests" un Vatikāna II koncila tēvs, pāvests Jānis XXIII bija ārkārtīgi aizkustināts un saviļņots. Kādā darbā, kuru nesen arī lasīju, pāvests sv. Jānis XXIII kardinālam Fringsam sacījis: "Ir lieliski atrast labu palīdzību priekš tekstiem, tādiem kā šis, un tad uzlikt savu parakstu zem tā." (Yamauchi Lectures in Religion, Spring 2007, Loyola University New Orleans). Principā mēs Vatikāna II koncilu un tā gala dokumentus varam uzskatīt kā nākamā pāvesta Benedikta XVI tā laika kā teoloģijas eksperta darbu, jo kardināls Fringss bija Koncila sagatavošanas un dokumentu priekšāstādīšanas balsošanai bīskapiem loceklis, Jozefs Racingers bija vina "labākais zirgs stallī", kuram visus dokumentus viņš prezentēja un prasīja veikt savu ieguldījumu tajos. Tādēļ teorētiski, ja kāds noliedz Vatikāna II koncila mācību un atziņas, tas noliedz arī pāvestu emeritu Benediktu XVI un viņa pontifikātu. 

Protams, Racingers ir, bija un paliks vien Racingers jeb Benedikts XVI, jo daudzos aspektos un ieskatos es viņam nevaru piekrist, tomēr viņa palikšana un turēšanās pie sava laika vērtībām un lietām arī prasa novērtējumu un atzīšanu. Taču viņš allaž bijis nonkonformists ar laika garu jeb t.s. Zeitgeist, sacīdams, ka kristieši nedrīkst visu un jebko pieņemt par pašsaprotamu un jābūt un jāpaliek drosmīgiem vērtību sardzē. Protams, mans jautājums šeit ir un arī pāvestam būtu - ar ko manas vērtības un uzskati ir pelnījuši nosodījumu, pat ja es nepiekrītu Taviem uzskatiem un atbalstu vispārcilvēcisku cieņu un savstarpējo saprašanos starp visiem cilvēkiem, neskatoties uz mūsu visu un ikkatra trūkumiem un nepilnībām?

Benedikts XVI pasaulē vienmēr paliks prātā kā "Dieva rotveilers", jo ilgus, ilgus gadus vadīja Ticības doktrīnas kongregāciju jeb Svēto Ofīciju, kas senāk bija pazīstams zem vārda Svētā Inkvizīcija. Protams, man pašam arī daudzas pārdomas izraisa tas, ka Racingers par labu iedomātam Baznīcas nekļūdīgumam un autoritātei izvēlējās upurēt dažas jaukas un profesionālas draudzības ar saviem Vatikāna II koncila darba biedriem un kolēģiem, piemēram, plaši pazīstamo vācu teologu Hansu Kingu, viņu suspendēdams no kalpošanas un teoloģijas pasniegšanas. No vienas puses jau saprotu, ka amats prasa savu, bet... Un te nu vietā laikam ir teiciens, ka bizness draugus nepazīst. 

Kā mēs redzam pāvesta Benedikta XVI oficiālajā pāvesta ģerbonī, Jozefam Racingeram, kā vēsta brāļa sacītais, kopš bērnības tuvi ir bijuši lāči - vispirms bērnībā redzētais un vēlāk kā Ziemassvētku dāvana iegūtais plīša lācītis no veikala skatloga, vēlāk jau lielāks rotaļu lācis un tad vēlāk, jau vīra gados, atsaucoties uz Sv. Korbiniāna stāstu jeb leģendu, kas plaši zināma Bavārijas reģionā, pāvests savā ģerbonī iekļāva lāci. Kā mēs no leģendas zinām, Romā sv. Korbiniāna lācis tika atbrīvots, bet tas nekādi nepalīdzēja pāvestam pirms pāv estības tapt atbrīvotam un palaistam pensijā, kā Jozefs Racingers kopš 2002. gada to jau bija vēlējies. Un tā 2005. gadā, pēc tagadējā svētā pāvesta Jāņa Pāvila II Kardinālu kolēģijas dekāns un ilglaicīgais pāvesta Jāņa Pāvila II (poļu kardināla Juzefa Karola Voitilas) līdzgaitnieks tika ievēlēts par 265. Romas bīskapu un visas universālās katoļu Baznīcas pāvestu Benediktu XVI.

Par pāvesta vēlēšanām runājot, tas nav nekāds noslēpums, ka parasti jau cenšas ievēlēt nedaudz jaunāku kardinālu, tomēr ir arī otrs aspekts, par kuru reiz kāds kardināls izteicies, ka jāievēl nedaudz vecāks, jo rindā vēl gaida kandidāti, kuri arī grib kļūt par pāvestiem. Tādējādi mēs redzam, ka viss notiek tā, kā notiek. Bet nu tā tas notika, ka 2005. gada pavasarī par pāvestu ievēlēja 78 gadus veco Jozefu Racingeru, par kuru mēs un vēsture runāsim kā par pāvestu Benediktu XVI, kurš pēc astoņu gadu valdīšanas tomēr padevās un atkāpās no amata (vai kāds viņu uz to mudināja vai piespieda, par to pastāv tikai baumas, kaut gan visai spēcīgas, bet nu tas lai paliek vēstures tiesāšanai un izvērtēšanai!). 

Viena no lietām, ko es no nu jau mūžībā aizgājušā pāvesta brāļa Georga sacītā grāmatā īpaši piefiksēju, izteicienu par laiku pēc pusdienām - "Post coenam stabis vel passus mille meabis" un ko pāvests arī allaž darījis - vai nu pēc pusdienām atpūties, vai nogājis vismaz 1000 soļus. Kad es vasarā biju tuvu Rēgensburgai, es noteikti gribēju to pilsētu redzēt, jo tā man ārkārtīgi asociējas ar pāvestu Benediktu XVI un viņa brāli, monsinjoru Georgu Racingeru un Rēgensburgas zēnu kori. Es ar ārkārtīgu cieņu apmeklēju Rēgensburgas katedrāli, kur pavisam vēl nesen bija notikušas pāvesta brāļa Georga bēres. Jā, es par Baznīcas vēsturi interesējos un ja man ir iespēja kaut ko vairāk uzzināt vai apmeklēt, es to labprāt daru, jo sirds inteliģenci bagātināt nekad nevar būt par daudz. Tā arī ar šo ierakstu un ieskatu nedaudz pāvesta Benedikta XVI biogrāfijā. 

Pāvesta Benedikta XVI oficiālais ģerbonis