Miha Kovāčs "Lasu, tātad esmu"

Grāmatas vāka attēls un desmit atziņas. Kolāža: Didzis Daniels Kukainis

Kā jau noprotat no grāmatas virsraksta, te doma sasaucas ar slaveno Dekarta "Cogito, ergo sum" jeb "Domāju, tātad esmu". Un zināmā mērā jāsaka, ka pat diezgan trāpīgi un pamatoti. Jo kādā no šīs grāmatas lappusēm tās autors vēlreiz apstiprina jau sen zināmo patiesību - grāmatas veicina un attīsta domāšanu. Šī nelielā grāmatiņa ir vien kā atgādinājums, lai mēs kā spējīgi lasīto saprast un analizēt, nepazaudētu to īstās izpratnes un vērtību orientieri šajā tik ļoti ar mākslīgo intelektu un dažādiem nelasīšanu veicinošiem faktoriem pārņemtajā viedierīču laikmetā. 

Šīs grāmatas autors ir Ļubļanas Universitātes bibliotēkzinību un grāmatniecības profesors. Tādēļ, protams, ir saprotama viņa aizraušanās ar grāmatām. Taču tas nav vienīgais iemesls, kādēļ pavisam nesen arī latviešu valodā ir izdota šī konkrētā grāmata. Kā vēsta atsauksmes un arī grāmatas satura pārlūkošana, "argumentēti, pamatoti un izklaidējoši" pastāsta, kāds tad ir ieguvums no tieši fizisku grāmatu lasīšanas. Miha Kovāčs nebūt nav pret modernajām tehnoloģijām, taču viņš uzsver šīs būtiskās atšķirības, kas pastāv un ko katrs no informācijas ieguves avotiem mums sniedz vai, gluži pretēji, nesniedz. Kā jau titulbildē esmu ievietojis, tad šie ir tie desmit iemesli, lai lasītu tieši fiziskās grāmatas. Autors šīs atziņas ir aprakstījis un ar aizraujošiem faktiem pamatojis šīs grāmatas lappusēs.

Un šīs grāmatas kontekstā ir vēl viens būtisks aspekts pieminams - slovēņu valoda, kas ir autora dzimtā valoda, arīdzan ir maza valoda, tāpat kā latviešu valoda, tādēļ arī mums ir kopīga problemātika - valodas ilgtspēja un dzīvotspēja. Slovēņu valodā runā ap 2,5 miljoniem cilvēku, latviešu - 1,5 - 2 miljoni. Kā jau rakstīju iepriekš, šīs grāmatas lappuses lasītājam sniegs desmit iemeslus kādēļ jālasa grāmatas, kā arī desmit atbildes, kādēļ grāmatu lasīšana ekrānu laikmetā ir jēgpilna. Tas ir, nenoliedzami, arī savas nacionālās identitātes saglabāšanas veids un, nenoliedzami, arī mērķis un uzdevums.

Mēs mūsdienās noteikti arī varam sastapties ar slikti izglītotiem, slikti lasošiem un līdz ar to - praktiski domāt nespējīgiem - sabiedrības indivīdiem. Un daļai no viņiem pamatā ir tas, ka viņi nav nedz lasījuši, nedz arī lasīs. Jo regulāra lasīšana stiprina mūsu spējas saprast un domāt. Šī autora atziņa ir ārkārtīgi spēcīgs motivators, lai nezaudētu šo spēju, interesi un aizrautību mīlestībā uz grāmatām. Spēt lasīt, spēt domāt, spriest un izsacīt argumentētus spriedumus - tā ir viena no cilvēka intelektuālās būtības esencēm šajā eksistencē. Autors arī min, ka lasīšanas ieraduma veicināšana ir nogurdinoša un izaicinoša, līdz ar to, un mūsdienās mēs to varam labi novērot, cilvēki aizraujas ar virsrakstiem un dažu sekunžu klipiņiem, jo viņu operatīvā atmiņa nav trenēta lielākai informācijas uzņemšanai. 

"Cilvēkiem, kas slikti lasa, boksterēšana aizpilda visu to domāšanas kapacitāti, kuru tie varētu izmantot izlasītā saprašanai. Tie, kuri daudz lasa, to dara automātiski, neburtojot, tādējādi atbrīvojot domāšanas kapacitāti izlasītā saprašanai. Tādēļ, jo vairāk lasām, jo vieglāk saprotam to, ko esam izlasījuši." (29. lpp.)

Man ikdienā ir diezgan liela saskare ar mūslaiku jauniešiem un es esmu novērojis tieši to pašu, ko vēsta Kovāčs, sakot: "[..] izstumjot humanitāros priekšmetus no izglītības sistēmas, šodienas zinātniekiem tikai kaitējam, jo bez klasiskās humanitārās kultūras nebūtu mūsdienu fizikas un līdz ar to dabaszinību un tehnoloģiskās attīstības". Autors turpina: "Lasīšana, kas paplašina un padziļina vārdu krājumu, ir viens no domāšanas veidiem". Protams, lasīšana var būt dažāda, bet mūsu domāšanas kapacitāti veicina tieši t.s. dziļā lasīšana. Jo tikai tā mēs varam attīstīt savu radošo domāšanu. 

"Ekrāna mediju attīstība ir veicinājusi tāda lasīšanas veida izplatīšanos, ko anglosakšu pētnieki dēvē par "skimming", ko latviski vislabāk varētu tulkot kā "paviršo pārskriešanu". [..] Steidzīga, virspusīga lasīšana kļūst problemātiska tikai tad, , ja tā izspiež citus, dziļākus lasīšanas veidus, kas paplašina mūsu vārdu krājumu un māca analītisko domāšanu, kā arī kritisku attieksmi pret mediju manipulācijām un populistiskiem maldiem." (42.-43. lpp.)

Izrādās, mana aizraušanās un vēlme garus tekstus lasīt drukātā formātā, ne uz ekrāna, ir savā veidā zinātniski pamatota - tas ir veids, kā tos labāk un padziļinātāk saprast. Šīs grāmatas autora kopā ar citiem pētniekiem secinātais ir ar diezgan skumju noti, taču, cerams, ka šīs pesimistiskās prognozes manā dzīves laikā nepiepildīsies. M. Kovāčs raksta: "[..] ekrāna tehnoloģiju ietekmē cilvēkiem vairs nebūs pacietības lasīt sarežģītus tekstus un trūks intelektuālās sagatavotības analītiskajai domāšanai". Es tiešām priecājos par ikkatru savu paziņu un draugu, kurš nodarbojas ar grāmatām, lasīšanu, rakstīšanu un domāšanas attīstīšanu. Es savā burbulī vēl neredzu gluži šīs draudīgās notis, taču apkārtējā sabiedrībā gan. Bet - vēl jau nav tik traki, taču lasīšanas veicināšana ir jāstiprina ar visiem iespējamajiem līdzekļiem un humanitāro priekšmetu celšana saulītē tāpat. Nu nevar būt gana labs pētnieks un zinātnieks, ja nav humanitāro spēju. 

"Tikai lasot grāmatas, mēs varam attīstīt prāta elastību." (61. lpp.)

"Daiļliteratūras lasīšana ir viens no efektīvākajām empātijas treniņa formām. [..] Lasot es ne tikai baudu stāstus, bet arī vingrinos, lai analizētu pats sevi un līdz ar to ierobežotu savu ego un reizēm arī lai pārliecinātu citus un meklētu kopsaucējus ar atšķirīgi domājošajiem. [..] Lai trenētu empātiju, iejušanos, kritisko domāšanu un radošumu, mums jābūt aktīviem lasītājiem, kas "aprij" vairāk nekā divdesmit grāmatas gadā, vai arī jābūt piedzīvojušiem intensīvas lasīšanas periodu - piemēram, literatūras studijas, kurās esam izlasījuši lielāko daļu pasaules literatūras kanonisko darbu un pamatīgu kaudzi mūsdienu grāmatniecības ražojumu." (69.-73.lpp.)

Mani ļoti uzrunāja grāmatā paustās atziņas par to, ka ekonomiski un inovatīvi attīstīta sabiedrība ir lasoša sabiedrība, un autors ar pārliecinošiem statistikas datiem apstiprina šos apgalvojumus. Mums sevi jāsalīdzina ar tiem, kuri ir attīstībā mums priekšā, tādēļ - vai mēs lasām un iegādājamies grāmatas? Ne vien turēšanai plauktā, bet aktīvai lasīšanai priekšā mūsu bērniem un pašu domāšanas attīstīšanai? Vācieši un norvēģi ir diezgan lieli lasītāji, toties poļi - samērā mazlasītāji. Tāpat autors mūs nedaudz paķircina tālāk ar statistiku - tajās valstīs, kur iedzīvotājiem ir salīdzinoši lielas mājas bibliotēkas, tās valstis ierindojas augstās vietās inovāciju un laimes indeksos. Par to vairāk var izlasīt grāmatas 89.-90. lpp. 

"Tā kā lasīšana veicina empātiju, lasītāji labāk spēj iejusties citu cilvēku emocijās un domās, un tas veicina saliedētāku kopienu. Arī inovatīvi mēs nespējam būt, ja nemākam domāt - un domāt varam iemācīties tikai tad, ja paplašinām un padziļinām savu vārdu krājumu." (94. lpp.)

Tuvojoties grāmatas beigu daļai, nākas piekrist autoram atkal un atkal - lasīšana sākotnēji ir piepūle, un tikai pēc kāda laika, ar treniņu un veiksmi, šis process sniedz arī prieku. Un es atbalstu autoru arī tajā, ka lasīšanai nepatīk sacensība un tai pat tā nav vajadzīga, jo tā ir savā veidā intīma un uz personības izaugsmi vērsta darbība, kuros mums katram ir izstrādāti un izkopti savi lasīšanas rituāli. Lasīšana sagrauj kādus mūsu priekšstatus un rada jaunus, paplašina mūsu izpratnes dimensijas un ļauj izkļūt no ikdienas rutīnas, lai ierautu grāmatas sniegtajā nemierā, kad mēs ilgojamies atkal vakarpusē iegrimt mīļotās grāmatas lappusēs.

Valoda, kas ir ar mums no mūsu dzimšanas brīža, ir tā, kas palīdz mums paust savas domas un emocijas. Bet to mēs varam paveikt, ja mēs esam daudzlasītāji, ar izkoptu un dziļu nozīmju piepildītu valodu nevis virspusējām standartfrāzēm runājoši, līdzi lielo tautu valodām skrejoši... Kā mēs varam to novērot mūsdienu "švaukstos", kas lec līdzi visam angliskajam, it kā mūsu pašu valoda nebūtu itin daiļa un bagāta. Nespēja izteikties savā valodā ir tādēļ, ka nav lasīts un nav izkopta valodas dziļuma izpratnes un daiļrunas spēja, nav prasmes un zināšanu sinonīmos, antonīmos, homonīmos, vecvārdos, apvidvārdos un tādēļ ir jāsāk ieviest vieglās runas un rakstu valodas surogāti. 

"Ir ļoti prātīgi pieturēties pie savas valodas kā enkura: bez tās logi uz svešām pasaulēm ir kā baloni, kurus vējš nēsā uz visām pusēm. Ar šādu enkuru un atvērtiem lingvistiskajiem logiem uz citām pasaulēm mēs redzam vairāk, nekā redzētu tad, ja būtu iesprostoti tikai vienā valodā." (113. lpp.)

Un nonākot pie grāmatas beigām, mēs sastopamies ar atziņu, ka lasīšana veicina domāšanu ar savu galvu. Visas tehnoloģijas, kas mums ir apkārt mūsu intensīvajā ikdienā, ir vien "protēzes", ar kurām varam redzēt vairāk, apstrādāt plašāku informācijas daudzumu, uzzināt kaut ko padziļinātāk, taču tikai mūsu dabīgais intelekts var sniegt tos domāšanas dziļumus, jo neviena mākslīga tehnoloģija nesapratīs kontekstus, nejokos un nejutīs empātiju un emocijas. Šīs visas prasmes attīstās tikai un vienīgi līdz ar sava dabīgā intelekta attīstīšanu un pamatmetode tam ir.. LASĪŠANA! 

"Ja mēs vēlamies būt gudrāki par algoritmiem, mums būs jāglabā savās smadzenēs diezgan daudz zināšanu, kā arī sociālā un emocionālā inteliģence, neatkarīgi no tā, kādas domāšanas "protēzes" mēs izmantojam. Gudrība prātā nerodas pati no sevis." (132.-133. lpp.)