Rakstu cikls «Pāvestības vēsture» | 14. Reformācija - izaicinājums pāvestībai
Attēlā: Luters Vormsā.
Saucieni pēc reformām Baznīcā ir tikpat seni kā pati Baznīcas institūcija. Renesanses laikmetā saucieni pēc morālas, garīgas un institucionālas reformas kļuva aizvien izteiktāki. Renesanses pāvestība, lai gan aizņemta ar savu aizbilstamo mākslinieku un talantu virzīšanu un apbrīnošanu, kā arī ģimenes un piederīgo iecelšanu amatos un materiālo, kā arī varas pozīciju nodrošināšanu, tomēr bija ieinteresēti arī Baznīcas reformēšanā. Daļa no pāvestiem vismaz izrādīja reformas centienus.
Šajā un nākamajā ierakstā mēs dosimies ceļojumā cauri Reformācijas mestajiem izaicinājumiem, veltot nelielu, bet būtisku izpratni veicinošu ekskursu laikmetā, kas dziļi ir mainījis pasaules skatījumu uz pāvestību un teoloģiju. Šajos divos ierakstos mēģināsim saprast pāvestības vēsturi laikā sākot no 15. gs. vidus līdz 17. gs. sākumam. To ņemot vērā, saprotam, ka Reformācijas augļu aizmetņi sākotnēji jāmeklē Renesanses laikmeta pāvestībā. Šo divu ierakstu laikā iziesim cauri 17 pāvestu pontifikātiem, sākot ar pāvestu Leonu X līdz pāvestam Pāvilam V un tas aptvers laika posmu no 1513. gada līdz 1621. gadam. Gan šis ieraksts, gan nākamais dažos punktos noteikti pārklāsies, tāpat arīdzan pieskarsies diviem iepriekšējiem ierakstiem - vienpadsmitajam un divpadsmitajam.
Lai šajā ceļojumā dotos tālāk, vispirms atkārtosim dažas detaļas par šī turbulentā gadsimta pāvestību. Pāvests Hadriāns VI (valdīja 1522 - 1523), pēc tautības holandietis, bija netīkams romiešiem, jo neprata runāt itāliski, lai gan bija dievbijīgs un ļoti askētisks. Tādējādi, varētu sacīt, aizsākās būtiska tendence pāvesta amatā ievēlēt pamatā itāļus, kas turpinājās līdz pat nesenam laikam, kad 1978. gadā par pāvestu ievēlēja ne-itāli, poļu pāvestu Karolu Voitilu, kurš pieņēma Jāņa Pāvila II vārdu. Septiņi no šī gadsimta pāvestiem bija augstdzimušie vai bija ar tādām ambīcijām, kamēr 10 pāvesti nāca no nabadzīgām vai vidusšķiras dzimtām. Trīs pāvesti bija romieši; tikai 2, ja neskaitām Urbānu VII, kurš bija dzimis Romā, bet dženoviešu ģimenē. Vidējais pontifikāta laiks šiem 17 pāvestiem ilga aptuveni 6 gadus. Šis periods pāvestības vēsturē atainojas ar biežām pāvestu vēlēšanām un dažādu grupējumu ietekmi un cīņām par pāvesta amata kandidātiem. Tāpat šī laikmeta pāvestiem bija būtiski augstāks vidējais vecums ievēlēšanas brīdī - ap 61 gadu, kas ir būtiski augstāks rādītājs, ja salīdzinām ar Renesanses pāvestību. Tāpat jāpiebilst, ka Reformācijas laika pāvestībai bija raksturīgs ļoti augsts izglītotības līmenis.
Ja mēs runājam par Lutera 95 tēžu pienaglošanu pie Virtenbergas baznīcas durvīm 1517. gadā, mums nākas secināt, ka tādai rīcībai faktiski ir 3 galvenie iemesli:
- Mārtiņš Luters (1483 - 1546) faktiski vērsās pret divu pāvestu bullām - dokumentiem, kurus izdeva Jūlijs II un Leons X, atzīstot un izplatot indeulgenču pārdošanas praksi, lai no jauna uzceltu Sv. Pētera baziliku Romā;
- Baznīcā jau izsenis ir bijušas saucēja balsis tuksnesī, kuras aicinājušas uz reformām institūcijā, gan teoloģiski, gan tīri praktiskā veidolā. Ja mēs atceramies, florenciešu mūks Džirolamo Savonarola (1452 - 1498) sauca ikvienu pēc iekšējas garīgas atjaunotnes, tāpat arī pāvestu dēvēja par Antikristu un Romu - par Bābeles netikli (mauku). Tāpat arīdzan daudzi kristiešu humānisti šaubījās par dažām Baznīcas mācībām, kā arī apšaubīja Baznīcas klerikāļu dzīvi un darbu saskaņu ar Bībeles vēsti, it īpaši, ja raugāmies uz Renesanses pāvestību kopumā;
- Trešā lieta - vācieši jeb Vācijas Baznīca ilgstoši izjuta Baznīcas Romā savstarpējās attiecības ar imperatoriem iepretim citām jeb baznīciskām interesēm un iemesliem, kādēļ pastāv Baznīca kā tāda.
Pāvests Leons X; attēls atrasts internetā, google.lv
Pāvests Leons X (valdīja 1513 - 1521) 1517. gadā slēdza 5. Laterāna koncilu un bija noskaņots uz reformu veikšanu Baznīcā. Kad viņš pirmoreiz padzirdēja par Lutera aktivitātēm, sākotnēji viņš mēģināja Luteru ietekmēt caur augustīniešu ordeni, lai tas veic darbības pret Luteru. Vēlāk pāvests Leons X vērsās pie Saksijas Frederika, lai panāktu viņa aizsardzības Luteram noņemšanu. Luters turpināja aktīvi rakstīt un mācīt, izplatīt savus uzskatus un 1520. gadā Leons X izdeva savu slaveno pret Luteru vērsto bullu Exsurge Domine, ar kuru nosodījaLutera mācību 41 specifiskā jautājumā. Luters publiski šo bullu sadedzināja un noliedza pāvesta autoritāti. Pēc tā Leons X ekskomunicēja jeb no Baznīcas izslēdza Luteru, tādējādi domādams, ka izbeidza šo gadījumu...
Luters publiski sadedzina pāvesta bullu; attēls atrasts google.lv
Pāvests Leons X negaidīti aizgāja mūžībā un kardināli par pēcteci ievēlēja Hadriānu (Adriānu) no Utrehtas, pamatā tādēļ, ka viņam nebija ienaidnieku. Dīvaini par ienaidnieku neesamību, ņemot vērā, ka ievēlēšanas brīdī Hadriāns bija lielinkvizitors Spānijā. Hadriāns 1522. gadā uz Nirnbergu aizsūtīja savu legātu (sūtni). Sūtnis atgriezās ar ziņojumu, ka Baznīcai patiesi ir nepieciešamas nopietnas reformas un pāvests ar hierarhiju liek šķēršļus Baznīcas reformai. Taču Hadriāns Luteru nosauca par «sīku mūku» un nenozīmīgu herētiķi. Skaidri atzīstams ir tas, ka tā laika informētā Romas sabiedrība un pāvestība vispār neiedziļinājās Lutera uzstādījumos, kādēļ viņš ir nostājies Baznīcai opozīcijā un par ko ir viņa aicinājums.
Pēc Hadriāna divu gadu pontifikāta Romas kardināli par nākamo pāvestu izvēlējās Renesanses aristokrātu Klementu VII (valdīja 1523 - 1534), kurš, kā vēsta avoti, tiešām ir bijis kārtīgs vīrs un nav devis iemeslus ap sevi rasties skandāliem. Bet viņam, tāpat kā iepriekšējiem pāvestiem, absolūti nebija nojausmas, kas notiek Vāczemē un, kā saka angliski runājošā sabiedrība, "un viņa pulkstenī", tādējādi panākot Anglijas zaudēšanu no Baznīcas par labu reformācijai.
Līdzīgi saviem priekšgājējiem, Klements mēģināja darīt visu, lai attālinātu Spāniju no Francijas, tādējādi mēģinot pasargāt Itāliju no šo valstu karaspēkiem. Taču par šausmās Klementam, Spānijas Čārlzs V sakāva Francijas Francisku I pie kaujā pie Pāvijas 1525. gadā un mēnesi vēlāk Čārlzs iemaršēja Romā un viņa armija ieveda romiešus baismīgā astoņu dienu ilgā aplenkumā.
Henrijs VIII. Attēls no https://www.biography.com/news/henry-viii-biography-facts
Par Angliju runājot, nekas no laikmeta norisēm nevarēja būt pagājis garām arī šai Eiropas daļai. Sekojoši tam Henrijs VIII sakopoja savus labākos teologus, lai noraidītu Lutera mācību un pāvests Leons X nosauca Henriju VIII par ticības aizstāvi, taču ar to vien nebija līdzēts. Henrijs vēlējās vīriešu dzimuma pēcnācēju, taču viņa sieva, Aragonas Katrīna, nespēja to viņam dāvāt. Tādējādi Henrijs VIII sūtīja uz Romu kardinālu Volsiju, lai panāktu savas laulības anulēšanu, balstoties uz diviem iepriekšējiem pāvesta spriedumiem, kas noteikti situāciju nedarīja vieglāku, resp., pāvests Jūlijs II bija izdevis speciālu ediktu, kas atļāva Henrijam precēt viņa brāļa atraitni, kas ir bibliski, kā arī tā laika Romu bija aplencis Čārlza V karaspēks un viņš noteikti negribēja pieļaut, ka viņa tante krīt par apsmieklu katoliskajai pasaulei. Anglijas karalis Henrijs palika nepacietīgs, izšķīrās no savas sievas Aragonas Katrīnas, lai apprecētu savu mīļāko Annu Boleinu, kas viņam, par nelaimi, atkal dāvāja meitu Elizabeti Tjūdoru. 1534. gadā, izdevis karaļa aktu, Henrijs sevi iecēla par Anglijas baznīcas galvu, nepieņemdams un neapstiprinādams arī protestantu teoloģiju.
Pāvests Pāvils III (ar saviem mazdēliem). Attēls: https://www.flickr.com/photos/24364447@N05/27665243380
Mīļie lasītāji, šis ieraksts patiesi ir viens no garākajiem, kas šajā sērijā tiek publicēti, tā tas patiesi ir, taču mēs lēnā garā tuvojamies šī ieraksta pēdējām rindkopām.
Stāvot koncilam ceļā, mēs vēstures avotos lasām dažas no būtiskām problēmām, ar kurām sastapās pāvests Pāvils III. Viena no pirmajām problēmām bija, ka Lutera sekotāji, tajā laikā tie neskaitījās luterāņi, pieprasīja, ka šis koncils tiktu saukts par "kristīgo", resp., ka koncilā piedalītos arī laji jeb parastie kristieši un to nevadītu pāvests; tai pat laikā arī imperators vēlējās koncilu, kurš būtu veltīts praktiskas dabas problemātikai, iztiekot bez teoloģiskas dabas jautājumiem; Francijas karalis vēlējās koncilu, lai apspriestu Vācijas situāciju un uzspiestu uz teoloģiskām reformām; lūkojoties starp Pāvila kardināliem, jāsaka, ka bija vērojama diezgan liela nevienprātība: Pols vēlējās koncilu par teoloģiju, kamēr Karaffa vēlējās morālu un garīgu Baznīcas reformu, ticot, ka luterāņi (Lutera sekotāji) un pat kardināls Pols! ir herētiķi.
Pāvesta Pāvila III laikā pasaule sāka iepazīt jaunus garīguma veidus, jo tika nodibināti Oratorija ordenis, Teatīņu ordenis un visvairāk pazīstamie, Jezuīti. Un tika atjaunota Romas inkvizīcija kardināla Karaffas vadībā 1542. gadā. Visbeidzot, 1545. gadā Pāvils III sasauca Trentas koncilu, kas turpinājās 18 gadus, līdz pat 1563. gadam.
Viens no lielākajiem guvumiem, raugoties uz šo laikmetu, ir Trentas (Tridentas) koncila norises jaunievedumi un pienesums katoliskās Baznīcas kultūrai, kādēļ mēs to atceramies vēl arī šobaltdien, 2022. gadā. Pāvils III šo koncilu aizsāka, pateicoties diplomātijai, tas bija kā pāvesta diplomātijas triumfs, taču tīfa epidēmijas izplatība Trentā 1546. gadā ļāva pāvestam to 1547. gadā pārcelt uz Boloņju, tad to apstādināt līdz 1548. gadam.
Pāvests Jūlijs III (valdīja 1550 - 1555) no jauna atvēra Trentas (Tridentas) koncila darbību 1551. gadā, taču Francijas Baznīca atteicās ierasties un kad Saksijas ievēlētais pārstāvis iesaistījās karaļa Henrija II no Francijas karā pret impēriju, pāvests Jūlijs II atkal apturēja koncila darbību.
Pāvests Jūlijs III. Attēls: https://commons.wikimedia.org/wiki/File:Portrait_of_Pope_Julius_III_(by_Girolamo_Siciolante_da_Sermoneta).jpg
1555. gadā jaunievēlētais pāvests Pāvils IV (valdīja 1555 - 1559) sastapās ar divām šausminošām perspektīvām. Tātad, Čārlzs V atkāpās un savu mantu sadalīja starp Filipu II (savu dēlu), kurš ieguva Spāniju, Itāliju, Nīderlandi un Jauno pasauli un Ferdinandu (Čārlza brāli), kurš saņēma Vāciju un Austriju. Pāvils sajuta, ka Čārlzs atkāpās ne tik daudz īpašumu, kā atbildības dēļ. Augsburgas mierā imperators akceptēja reliģijas status quo Vācijas zemēs. Pāvilam IV tas likās, šī atbalstīšana, kā herētiķu uzņemšana savās zemēs.
Pēc pāvesta Pāvila IV došanās mūžībā kardināli izvēlējās "il Medechino" jeb pāvestu Piju IV (valdīja 1559 - 1565), kurš arī vadīja koncila atjaunošanu darbībā, resp., 1562. līdz 1563. gadam.
Neskatoties uz visām peripetijām, Trentas (Tridentas) koncils uz mums visiem ir atstājis nenovēršamas sekas, par kurām mēs parunāsim šajā pēdējā šī ieraksta rindkopā. Tātad, Trentas jeb Tridentas koncils apstiprināja vienādu līdzvērtīgumu starp tradīciju un Rakstiem; Baznīcas unikālo atbildību interpretēt Bībeli jeb Svētos Rakstus; Vulgātas jeb Bībeles latīņu tulkojuma autoritāti; oriģinālo mācību par grēku, taisnošanu un dievbijības dāvanām; par tradicionālo mācību par sakramentiem, kā arī par mācību par transsubstanciāciju jeb Maizes un Vīna pārvēršanu Kunga Miesā un Asinīs.
Lai arī šajā laikā tika pasludināts efektīvs aizliegums tirgot indulgences, taču zināmu slavu izpelnījās relikvārru vērtību izplatītāji, slavinot attēlus, svēto godināšanu. Pēc koncila tika sasaukta jauna komisija Latīņu Vulgātas tulkojumam, jaunam breviāram un Misālei, kā arī Katehismam ko jau bija plānojuši daudzi iepriekšējie pāvesti. Trentas (Tridentas) koncils nekādā veidā neatguva iepriekšējās katoļu zemes, taču pateicoties šim koncilam, Baznīca veica ārkārtīgi nozīmīgu soli kontrreformācijas laukā, savedot savu saimniecību kārtībā.