Rakstu cikls «Pāvestības vēsture» | 12. Renesanses pāvestība un tās politika

Pāvests Aleksandrs VI. Attēls: atrasts google.lv

Kā norāda katoļu teologs Hanss Kings savā darbā par katoļu baznīcu, "principā renesanse ir nozīmīgs garīgās kultūras strāvojums vēlīnajos viduslaikos". Mēs visi esam dzirdējuši tādus vārdus kā Džoto, Bramante, Fra Andželiko, Rafaēls, Mikelandželo un citus - tie visi ir dižās renesanses pārstāvji, no kuriem daudzus algoja arī atbilstošā laikmeta pāvesti, lai tie izdaiļotu to darba telpas, katedrāles un atstātu arī pēdas vēsturē, uzceļot pāvestiem atbilstošas kapenes. Renesanses pāvesti ir īpašs laiks Baznīcas un pāvestības vēsturē, ne vien to izvirtušās uzvedības dēļ, bet arī dārgi maksājušā politiskā pienesuma un reformācijas dēļ, kuru, kā mēs zinām, aizsāka Luters ar savām 95 tēzēm. Par šo un pāvestu "grēkiem" renesansē mēs pieskarsimies šajā ierakstā!

Naidžels M. Kothorns savā darbā "Pāvestu seksuālā dzīve" nodaļu par Renesanses laikmeta pāvestiem iesāk šādi: «Tolaik mēļoja, ka no tūkstoša tikko viens priesteris varētu būt šķīsts; visi dzīvo laulības pārkāpšanā un konkubinātā vai vēl ļaunāk. "Vēl ļaunāk" šajā kontekstā nozīmē incestu vai sodomiju. Tā laika paši modernākie rakstnieki cildināja sodomiju. [..] Patiesībā no 1400. līdz 1550. gadam daudzi itāļu rakstnieki - starp viņiem bija arī kardināli, bet daudzus darbā pieņēma pāvesti - rakstīja, dzeju, stāstus un komēdijas, seksuāli tik piesātinātas, kādas neatrast nevienā citā pasaules literatūrā. Šo pasaulīgo klasiku rakstīja ne tikai kardināli un pāvestu algoti rakstnieki. Viens no labi zināmiem erotisko sacerējumu autoriem patiesībā nokļuva Svētā Pētera krēslā.»

Pāvesti un pāvestu administrācija Renesanses laikmetā politiski varbūt pienesa mazāku devumu nekā kā viņus atceras kā mākslas un literatūras patronus. Ne velti, kā reiz mācījos mākslas vēsturē, 95% Renesanses kultūras un mākslas mantojuma sastopams Itālijā. Ja runājam par politiku, tad pāvesti atkārtoti aizdomājās par Krusta karu ideju, jo 1453. gadā Konstantinopole krita turku rokās un pāvesti gribēja to atgūt. Vēl Renesanses laikmeta pāvestība nešaubīgi bija dzimtu un dinastiju pāvestība - pāvesti par kardināliem iecēla savus krustdēlus, dalīja zemes un īpašumus, amatus un ienākumus kā no savas kabatas, pirka un pārdeva visu, ieskaitot seksuālo brīvību. Kā raksta Noubls, "gandrīz ikviens pāvests bija vairāk princis nekā priesteris".

Pāvestība Renesanses laikā kļuva ārkārtīgi sekularizēta un neizcēlās ar augsti morāliem standartiem, tāpat pāvestība kļuva itāliska. Kad 1431. gadā par pāvestu ievēlēja Eugēniju IV, 6 no 12 kardināliem bija itāļi, bet kad 1492. gadā par pāvestu kļuva Aleksandrs VI jeb Bordžu pāvests, tad jau 23 no 24 kardināliem bija itāļi. 

Mums nedaudz jāpieskaras arī Itālijas un starptautiskajam politiskajam fonam, lai saprastu Renesanses laikmeta pāvestību un tās garu. 15. gadsimta sākumā Milānu pārvaldīja Viskonti dzimta, kurai vēlāk sekoja Sforcu dinastija. 1452. gadā Venēcija uzbruka Milānai, taču Konstantinopoles krišana turku rokās 1453. gadā būtiski ietekmēja galveno sāncensības politiku partiju vidū, līdz 1454. gadā tika noslēgts Lodi miers. Itālijas miers beidzās 1494. gadā, kad franču karaspēks iebruka Itālijā. 

1527. gadā, Hābsburgu valdnieka Spānijas Čārlza V vadībā Itāliju terorizēja vāciešu karaspēks un ieņēma arī Romu. Tā laika pāvests Klements VII (valdīja 1523 - 1534) beidzot izveidoja aliansi ar Milānu, Florenci, Venēciju un Franciju cīņai pret Čārlzu V, kas beidzās ar pamiera noslēgšanu 1529. gadā. Kā šī miera iegūšanas konsekvence bija Čārlza V kronēšana Boloņā par imperatoru 1530. gadā, kuru veica Klements un kas bija pēdējā pāvesta vadītā Svētās Romas impērijas imperatora kronēšana.

Vispārēji vēsturiski raugoties uz pāvestību, jāpiezīmē, ka lielu lomu pāvestības kā sekulāras varas uzturēšanā un pāvestu kā prinču statusā deva arī Pāvesta valsts esamība, kura, ar nelielām izmaiņām, pastāvēja līdz pat 19. gadsimtam. Renesanses pāvesti smagi strādāja, izmantojot dažādas metodes, lai Pāvesta avalsti attīstītu un paplašinātu tās teritorijas. Tādēļ pāvesti bieži vien sekulārās pārvaldības funkcijas dažādos amatos Pāvesta valsts administrēšanā uzticēja saviem radiniekiem un favorītiem.

Rafaēla glezna "Pāvests Jūlijs II". Attēls: google.lv

Pāvests Jūlijs II (valdīja 1503 - 1513) sasauca Laterāna 5. koncilu (1512 - 1517), taču īsti neviens lēmums neatstāja praktisku ietekmi uz Baznīcas reformas centieniem. Pāvesti turpināja izšķērdēt Baznīcas naudu un mantu, lai noturētos pie varas, lai arī vārdos sludināja vienu, bet tehniski ar darbiem turpināja simoniju jeb Baznīcas amatu tirdzniecību. Tā pāvestībā ieplūda dažādi kardināli, kas bija kā dzimtu un darījumu vergi jau arī savos amatos. Tā tas bija pieņemts Bordžu pāvesta Aleksandra VI laikā, pēc kura par pāvestu pēc neilgā pāvesta Pija III pontifikāta 1503. gadā, tanī pašā gadā kļuva Jūlijs II. Un par šo periodu Naidžels M. Kothorns savā darbā atstāsta:

«Bazilikas garīdzniecība liedza ienest zārku [ar Aleksandra VI pūstošajām miesām]. Izcēlās kautiņš, un pāvesta nesēji pamanījās zārku ievietot kapenēs. Par aizgājēju netika noturēta mise. Pāvests Jūlijs II paziņoja, ka lūgties par nolādēto ir Dieva zaimošana, līdz ar to dievkalpojums būtu svētuma apgānīšana. Savā ievēlēšanas dienā Jūlijs II teica: "Es nedzīvošu tajās pašās telpās, kur dzīvoja Bordžu ģimene. Viņš apgānījis svēto Baznīcu kā vēl neviens agrāk. Viņš ieguva pāvesta vietu ar nelabā palīdzību, un, brīdinot par izslēgšanu no baznīcas, es aizliedzu ikvienam atkal runāt vai domāt par Bordžu. Viņa vārdam jātop aizmirstam, un piemiņai - izdzēstai. Tas jāizsvītro no ikviena dokumenta un piemiņas plāksnes. Viņa valdīšanas laiks ir jāaizmirst." [..] Bordžu apartamenti Vatikānā tika aizzīmogoti. Tie palika slēgti līdz pat 19. gadsimtam. 1610. gadā pāvesta Aleksandra VI pīšļi tika izvākti no Bazilikas. Tagad tie atdusas spāņu baznīcā pie Via di Monserrato, gaidīdami pastardienu.»

Pāvesta Aleksandra VI mirstīgo atlieku izvilkšana. Attēls: google.lv