Rakstu cikls «Pāvestības vēsture» | 10. Pāvesti Aviņjonā

Pāvestu pils Aviņjonā. Foto: atrasts google.lv

Francijas karaļi savulaik ļoti aktīvi centās ietekmēt pāvestību sev par labu un padarīt teju par savu ietekmes zonu. To mēs varam secināt pēc Francijas karaļa Filipa IV organizētās pāvesta Bonifācija VIII nolaupīšanas mēģinājuma, lai aizvestu uz Franciju un tur tiesātu. 1305. gadā kardināli - pāvesta ievēlētāji - bija sadalījušies teju līdzvērtīgi starp tiem, kuri vēlējās meklēt un panākt izlīgumu ar Franciju un tiem, kuri, Bonifācija VIII izkalpināti un nenovērtēti, bija nostājušies pret pāvestu. 1309. gadā, pāvests Klements V nodibināja pāvesta teritoriju Aviņjonā, kur arī pāvests ar visu svītu pārcēlās, lai veicinātu izlīgšanu ar Filipu, pēc tam pārceltos atpakaļ uz Romu. Diemžēl, pāvesti Aviņjonā palika līdz pat 1378. gadam. Aviņjonas pāvestību ir grūti iztēloties. Kā raksta Noubls, "Aviņjonas pāvesti nebija svētie, bet nebija arī slikti cilvēki. Daži no viņiem bija ārkārtīgi dievbijīgi ļaudis. Daži - izcili administratori. Viņi izveidoja ārkārtīgi pievilcīgu pāvesta pili, kura piesaista tūristus līdz pat mūsdienām."

Lasot šos pāvestības vēsturei veltītos populārzinātniskos rakstus, esam sastapušies ar to, ka Romas pāvestam vēstures gaitā nav bijis nekas neparasts, kad tas atradies ārpus Romas teritorijas un turpinājis savu valdīšanu. Šajā rakstā aplūkosim t.s. Aviņjonas pāvestību, kad Romas pāvesti nosacīti piespiedu kārtā bija spiesti pavadīt savu valdīšanas un rezidences laiku no 1309. līdz 1378. gadam šajā Francijas dienvidu pilsētā, kas tanī laikā bija pāvestu teritorija, bet mūsdienās ir modernās Francijas daļa. Tā laika "slavenības" - svētā Katrīna no Sjēnas un Petrarka - šo pāvestības periodu dēvēja par pāvestības "Bābeles gūstu".

Pietuvojoties 14. gadsimtam, mēs pāvestības vēsturē redzam šīs titānu cīņas - starp Francijas karali Filipu IV Skaisto (valdīja 1285 - 1314) un Romas pāvestu Bonifāciju VIII (valdīja 1294 - 1303), kas kalpoja par pamatu Aviņjonas pāvestībai. 

Francijas karalis Filips IV Skaistais. Attēls: atrasts internetā, google.lv

Gan Filips IV, gan Bonifācijas VIII vēsturiski bija interesantas un spēcīgas personības. Un šo divu personību savstarpējā attālināšanās notika, pateicoties diviem galvenajiem vēstures notikumiem. Gan Francijas karalis Filips, gan Anglijas karalis Edvards I (valdīja 1272 - 1307) ilgstoši bija naudas trūkumā un tādējādi abi uzlika nepanesamus nodokļus savu valstu baznīckungiem. Uz ko pāvests Bonifācijs VIII atbildēja ar bullu «Clericis laicos», aizliedzot no garīdzniekiem iekasēt nodokļus. Anglijas karalis padevās pāvesta spiedienam, taču Francijas karalis aizliedza dārgmetālu eksportu no Francijas, kas diezgan būtiski traucēja pāvesta vērtību un dārglietu izgatavošanu. 1297. gadā, kad pāvestam pašam vajadzēja gan dārgmetālus, gan naudu cīņā ar Kolonnu ģimeni Romā, piekāpās Francijas karalim un piekrita karaļa prasībām, nosakot, ka tas drīkst iekasēt nodokļus no garīdzniecības "ārkārtas situācijās". 

1301. gadā pāvests Bonifācijas VIII izdeva jaunu bullu «Ausculta fili», ar kuru atjaunoja «Clericis laicos» spēkā, nostiprinot Privilegium fori garīdzniecības locekļiem un pieprasot Francijas karalim un viņa pārvaldībā esošajiem bīskapiem atbildēt par savu rīcību. 1303. gadā Filipa atbalstītāji gan verbāli, gan, iespējams, fiziski uzbruka un pazemoja 80 gadīgo Bonifāciju viņa vasaras rezidencē Anaņji pilsētā, pēc šī uzbrukuma Bonifācijs pēc neilga laika nomira. 

Uzbrukums pāvestam Bonifācijam VIII. Attēls: atrasts google.lv

Pēc Bonifācija nāves par pāvestu tika ievēlēts Benedikts XI, primāri kā ne-Kolonna, kurš vēlējās panākt mieru gan Romā, gan izlīgt ar Sicīliju. Benediktam nomirstot, pāvesti 11 mēnešus tika ieslēgti, lai beidzot izlemtu, kurš būs nākamais pāvests. Rezultātā par pāvestu ievēlēja Bordo arhibīskapu, kurš pieņēma Klementa V vārdu un kurš bija labā saziņā ar franču karaļnamu. Klements V, kurš pāvesta amatā valdīja 1305 - 1314, amatā iecēla ievērojamu skaitu franču kardinālu un, lai panāktu iespēju izlīgt ar franču karali, pāvestības krēslu pārcēla uz Aviņjonu 1309. gadā. Pēc Klementa V nāves par pāvestu ievēlēja Jāni XXII, kurš kā pāvests arī pārcēlās uz Aviņjonas bīskapa pili. 

Lai arī neviens nebija plānojis vai to vēlētos, pāvestība Aviņjonā pavadīja vairāk nekā 59 nepārtrauktus gadus. Kādi bija Aviņjonas pāvesti? Visi šī laikmeta pāvesti bija francūži, tas pirmkārt. Vidēji katra pāvesta pontifikāts ilga ap 10 gadiem. Visi pāvesti bija iepriekš izgājuši gana ilgu Baznīcas karjeras ceļu, bija labi izglītoti vīri, ar izcilām administratoru dotībām. Pāvestiem atrodoties ārpus sev tipiskās Romas, tie Aviņjonas pāvestībā ienesa savveida jaunas vēsmas, pāvestības administrācijā ieviešot kaut ko līdzīgu pils administrācijas stilam, kas būtiski līdzinājās laicīgās pils administratīvajai pārvaldībai.

Romas pāvesti allaž plānoja pēc iespējas ātrāk atgriezties sev tik ļoti piemērotajā un iemīļotajā visu pilsētu pilsētā - Romā. 1367. gadā pāvests Urbāns V uz laiku atgriezās Romā, taču 1370. gadā devās atpakaļ uz Aviņjonu. Pāvests Gregors XI atstāja Aviņjonu 1376. gadā, atgriezās Romā 1377. gadā, plānoja tur palikt, kad 1378. gadā nomira. 1378. gada pāvesta vēlēšanās 16 kardināli Romā (6 bija palikuši Aviņjonā), par pāvestu ievēlēja Bari arhibīskapu Bartolomeo Priņjano, jo pūlis pieprasīja romieti vai vismaz itāli par pāvestu. 

Jaunais izvēlētais pāvests pieņēma sev vārdu Urbāns VI un amatā sabija laikā no 1378. līdz 1389. gadam. Lai gan no sākuma viņš bija pateicīgs kardināliem par viņu labo gribu, pēcāk viņš sāka pret tiem izturēties ar visai nevērīgu un necienīgu attieksmi. Kardināli pasludināja Urbānu VI par atceltu un amatā ievēlēja kardinālu Ženēvas Robertu, kurš pieņēma Klementa VII vārdu. Klements 1381. gadā pārcēlās uz Aviņjonu un līdz ar šo soli Rietumu kristietība un pāvestība nonāca Lielās Rietumu shizmas gūstā, kas vēsturniekuprāt, tiek uzskatīta par vienu no lielākajām pāvestības krīzēm visā tās pastāvēšanas vēsturē. Jo vienlaicīgi pastāvēja veselas trīs pāvestu līnijas - Romā, kur to turpināja Urbāns VI, Aviņjonā, kur to aizsāka Klements VII un Pizā - Aleksandrs V. 

Bet par Lielo shizmu - nākamajā pāvestības vēstures ierakstā! Uz tikšanos, lasītāji!