Rakstu cikls «Pāvestības vēsture» | 9. Pāvestu monarhija un tās politika

Foto: atrasts internetā, google.lv

Investitūras strīdi bija gan beigušies, taču pāvestu cīņas ar Eiropas valdniekiem bija teju nebeidzamas. Valdnieki bija zaudējuši savu ikdienišķo ietekmi Baznīcā, tomēr pastāvēja uz savu sakrālo varu kā iesvētīti karaļi. Vācijas ķeizars Frederiks Barbarossa atsaucās uz Sacrum Imperium Romanum (viņa «Svēto Romas impēriju»; šī termina lietojums, kā norāda vēsturnieki, uz periodiem pirms Barbarossas, ir anahronisms). Viņš ar to sacīja, ka viņa impērija ir svēta, ka tā izriet no Romas, bet ne no Romas pāvesta. Pāvests Inocents III, iepretim Barbarossam, uzskatīja, ka impērija ir kā Mēness pret pāvesta Sauli, resp., atvasinājums. Šajā ierakstā mēs aplūkosim dažas lielās domstarpības un cīņas starp impēriju un pāvestību.

1130. gada shizma bija nozīmīga iezīme notikumiem Romā un Baznīcā. Pāvesta Kallista II (valdīja 1119 - 1124) pēdējos dzīves gados Pjerleoni un Frandžipani ģimenes sāka sacensību, kura no tām pārņems varu Romā un katra no tām panāca savu kardinālu ievēlēšanu Kardinālu kolēģijā. Kad Kallists II nomira, Pjerleoni ģimene panāca sava kandidāta ievēlēšanu par pāvestu, kurš pieņēma Celestīna II vārdu. Saniknotie Frandžipani ar spēku panāca Celestīna II nomešanu no amata un iecēla Ostijas bīskapu Lambertu, kurš pieņēma Honorija II vārdu un valdīja laikā no 1124 - 1130. Honorijs II panāca, ka var mierīgi valdīt līdz pat savai nāvei 1130. gadā. 

Starptautiskā situācija pāvesta Honorija II pontifikāta (pāvesta valdīšanas) laikā bija diezgan saspringta. Vācijā Saliāņu dinastija bija uz izzušanas robežas. Šī dinastija bija devusi četrus Vācijas karalistes un vēlāk arī Svētās Romas impērijas ķeizarus - Konrādu II, Henriju III, Henriju III, Henriju IV un Henriju V. Dienvidos, Sicīlijas hercogs Rodžers II iebruka un konfiscēja Apūliju un Kalabriju (divus Itālijas reģionus). Lai gan pāvests Honorijs II atradās ārpus Romas, viņš uzskatīja par savu pienākumu iesaistīties cīņās, lai atbalstītu Frandžipani dinastijas intereses.

Kad Honorijs II nomira, 16 Frandžipani frakcijas kardināli pāvesta amatā ievēlēja kardinālu Gregoriju Papareski, kurš pieņēma pāvesta Inocenta II vārdu un pāvesta amatā bija no 1130. līdz 1143. gadam. Pārējie 14 kardināli, noraidot pāvesta vēlēšanu rezultātus, Sanmarko par pāvestu ievēlēja kardinālu Pjetro Pjerleoni, kurš pieņēma pāvesta vārdu Anaklēts II. Šis gan oficiālajos pāvestu sarakstos tiek uzskatīts par pretpāvestu. Daži no Frandžipani partijas kardināliem pārmetās uz Anaklēta II atbalstītāju loku. Tādējādi, parādoties vairākumam, kuri atbalsta Anaklētu II, pāvestam Inocentam II nācās pamest Romu. 

Inocentam II atbalstu izrādīja Francija, Vācija, Anglija, liela daļa Itālijas, lielie reliģiskie ordeņi un nozīmīgas Baznīcas personības, tādas kā Bernards no Klervo. Toties Anaklētam II bija romiešu un normāņu atbalsts, kuru atbalstu viņš stiprināja, par Rodžeru II ieceļot par karali. Tikai 1133. gadā Inocentam II izdevās iegūt kontroli pār Romu un arī tad tikai pateicoties Vacijas karaļa Supplinburgas Lotāra atbalstam pilsētas kontroles atgūšanā. Lotārs aktīvi veica kampaņas pret Rodžeru, kas arī viņu vājināja, taču apdraudējums izbeidzās, kad Lotārs 1137. gadā nomira. Pretpāvesta Anaklēta II pozīcijas bija sagrautas, Inocents II 1139. gadā sasauca lielo koncilu un Rodžers pilnīgi īsti tika no Inocenta II puses atzīts par karali. 

Pāvestības shizma jeb šķelšanās periodā no 1159 - 1180 iezīmēja atgriešanos pie pāvesta-impērijas saspīlējuma problemātikas gan Romā, gan arī augošajās pilsētās ziemeļu un centrālajā Itālijā. Viduslaikos pāvestība bija kā gards kumoss gan augstmaņu dzimtām, gan imperiālajai varai - visi vēlējās spēlēt varas lomu spēles un būt ietekmīgi. 1159. gadā pāvests Hadriāns IV (Nikolajs Šķēplauzis, vienīgais anglis, kas jebkad bijis pāvests) pieņēma Frederiku Barbarossu kā karali, noslēdza pamieru arī ar Sicīlijas Viljamu I un salīga mieru ar romiešiem. Taču pēc drīzās Hadriāna IV nāves kardināli atkal izšķīda frakcijās un frakciju cīņās. 

Viena daļa no kardināliem par pāvestu ievēlēja Orlando Bandinelli, izcilu likumu zinātāju, kurš pieņēma vārdu Aleksandrs III (valdīja 1159 - 1181). Pāvestu sarakstos tiek minēts kā īstais pāvests un pāvesta Hadriāna IV pēctecis. Toties cita kardinālu kolēģijas daļa par pāvestu ievēlēja kardinālu Otaviāni, kurš pieņēma Viktora IV vārdu. Pāvests Viktors IV valdīja no 1159 - 1164 un, lai gan tiek uzskatīts par pretpāvestu, tieši Viktors pārvaldīja Romu un pāvestam Aleksandram III nācās pamest pilsētu. Baznīcas vēstures rokasgrāmata par šo notikumu vēsta sekojošo:

«Laikā, kad Romas kūriju atkal vadīja spēcīgi pāvesti, tādi kā Hadriāns IV (valdīja 1154 - 1159) un īpaši Aleksandrs III (valdīja 1159 - 1181), starp ķeizaru un pāvestu notika dramatiskas cīņas par valdīšanu pasaulē. Pēc Hadriāna IV nāves pāvesta vara bija vājināta un gadu desmitiem risinājās liela shizma starp diviem pāvestiem - vairākuma ievēlēto Aleksandru III un Viktoru IV, ko ķeizars un tā atbalstītāji bija izvirzījuši par pretpāvestu. 1160. gadā Aleksandrs III Frederikam Barbarossam uzlika Baznīcas lāstu, bet tikai 1177. gadā tika parakstīts Venēcijas miera līgums. Atbilstoši tam Barbarossa pretpāvestu piekrita pasludināt par atceltu un atzina Aleksandra III pāvesta varu. Barbarossa bija izveicīgs diplomāts, un kopumā viņa valdīšanas periods bija ķeizara varas spožuma laiks. Trešā Krusta kara laikā Barbarossa Mazāzijā noslīka Salefas upē.» 

Neraugoties uz pretpāvestu Viktoru IV, šajā pāvesta Aleksandra III valdīšanas laikā bija vēl trīs pretpāvesti - Paskāls III, Kallists III un Inocents III. Taču šeit es gribu padalīties ar vienu nelielu vēsturisku atkāpi, kas var sajaukt galvas lasītājiem: šeit minētais pretpāvests Viktors IV nav tas pats pretpāvests Viktors IV, kurš bija 1138. gada laikā. Otra lieta - pretpāvests Inocents III nav tas pats pāvests Inocents III, kurš valdīja 1190 - 1216 laikā un kurš noturēja Laterāna 4. koncilu. 

Attēlā: fragments no pāvestu un pretpāvestu saraksta; īstie pāvesti ir numurēti, pretpāvesti norādīti ar atkāpi. Attēls ņemts no Eimona Dafija grāmatas «Svētie un grēcinieki. Pāvestu vēsture»

Pāvesta Inocenta III laikā pāvesta vara sasniedza kulmināciju. Inocents III bija izteikti politiskas ievirzes pāvests. Viduslaiku pāvestības stingrā varas kulminācijas vēlme atklājās 1215. gadā sasauktajā Laterāna IV koncilā. Tajā tika pieņemti vairāki ļoti svarīgi lēmumi. Vissvarīgākais bija transsubstanciācijas dogmas pieņemšana un pasludināšana. Šī dogma postulēja to, ka Svētā vakarēdiena konsekrācija maizes un vīna substances pārvērš reālā Kristus miesā un asinīs. Šī dogma ļoti skaidri atspoguļo viduslaiku baznīcisko izpratni par tās sakramentālo raksturu. No šejienes ieviesās arī vēlākos laikos līdz pat mūsdienām katoļu Baznīcā pieņemtā prakse lajiem pasniegt tikai hostiju jeb Kristus miesu, bet biķeri sniegt tikai priesteriem. Transsubstanciācijas dogma ir vienīgā dogma, kura tika pieņemta viduslaikos Inocenta III laikā. Nozīmīgi Laterāna IV koncila lēmumi attiecās arī uz to, lai jaunus ordeņus varētu veidot, tos apstiprinot pāvestam. Tika izdoti arī inkvizīcijas noteikumi, kuros bīskapiem šīm mērķim bija ļauts izmantot arī laicīgo varu. Kopš sī koncila mācības, visiem lajiem vismaz vienreiz gadā Lieldienu laikā bija jāizsūdz grēki privātajā biktī un jāsaņem Svētais vakarēdiens. 

(Rindkopa balstīta uz materiālu no «Baznīcas vēstures rokasgrāmatas»)