Rakstu cikls «Pāvestības vēsture» | 20. Vatikāna II koncila laikmeta ēnā...

Vatikāna II koncila sesija Sv. Pētera bazilikā Vatikānā

Tuvojoties Pija XII ilgās valdīšanas beigām, neviens nevarēja paredzēt, kāds būs iznākums jaunā pāvesta ievēlēšanā. Tika ievēlēts Jānis XXIII un tā vietā, lai būtu vien gados vecs īslaicīgs pāvesta amata izpildītājs, viņš pieņēma lēmumu sasaukt II Vatikāna koncilu. Pāvests Jānis XXIII gan atklāja koncilu 1962. gadā, taču aizgāja mūžībā pēc koncila pirmās sesijas. Šajā ierakstā mēs atskatīsimies uz pāvesta Jāņa XXIII dzīvi un karjeru. Tāpat aplūkosim arī viņa motīvus sasaukt koncilu un kādas bija viņa liktās cerības uz to. Koncils turpināja savu darbu arī zem pāvesta Pāvila VI. Paskatīsimies arī uz to, kāds tad īsti bija koncila darbs un atstātais mantojums līdz pat mūsdienām. Noslēgumā aplūkosim arī skatījumu uz koncilu kā kontroversālu tematu vairāk nekā 50 gadu garumā pēc tā noslēguma. 

Lai kāds arī būtu skatījums un valdītu pretrunīgs redzējums, 2. Vatikāna koncils (norisinājās no 1962. līdz 1965. gadam) bija visnozīmīgākais notikums modernajā katoļu baznīcas vēsturē. Iesākumā nedaudz pieskarsimies pāvesta Jāņa XXIII (valdīja 1958 - 1963) personībai. Andželo Džuzepe Ronkalli piedzima zemnieku fermeru ģimenē Bergamo (Itālija) 1881. gadā kā vidējais bērns 13 bērnu ģimenē. Viņš apguva Baznīcas vēsturi vietējā seminārā un padziļināti interesējās par Kārļa Boromeja (Carlo Borromeo) teoloģiju, kurš bija izcils un pastorāls bīskaps Milānā. Pētot Boromeja vēsturi un teoloģiju Ambrozija bibliotēkā, Ronkalli sastapās ar Ahilli Rati (Achille Ratti), vēlāko pāvestu Piju XI, kurš viņu izvirzīja diplomātiskai karjerai Romas kūrijā.

1958. gada konklāvs nebija tik paredzams kā tas bija 1939. gadā (kad acīmredzot bija skaidri zināmas kandidatūras uz pāvesta amatu). Ronkalli par pāvestu tika ievēlēts divpadsmitajā balsošanas kārtā un pieņēma vārdu Jānis, kas ir arī viņa tēva vārds. Ilgstoši tika baumots, ka Ronkalli tika ievēlēts, jo bija jau gados (ievēlēšanas brīdī viņam bija 77 gadi) un kalpos kā visai neaktīvs un pārejas laika pāvests. Taču - ak, kā baumotāji maldījās! Ronkalli bija pieredzējis diplomāts, apdāvināts valodu speciālists, izcils zinātnieks un augsti novērtēts bīskaps. 

Pāvests Jānis XXIII bija uzstādījis sev zināmu darbības programmu - noturēt regulāras Romas diecēzes sinodes jeb sanāksmes, pārskatīt kanonisko tiesību kodeksu un.. sasaukt ekumēnisko koncilu. Viņš piepildīja pirmo savas darbības punktu, iesāka darbu pie otrā un visus apkārtējos šokēja ar trešo, izsludinādams 2. Vatikāna koncila sasaukšanu! 

Pāvests Jānis XXIII runāja, ka nepieciešami "jauni Vasarsvētki", lai Baznīca atjaunotos un atdzimtu (it. aggiornamento). Kūrijas konservatīvais spārns baidījās no Jāņa vēlmes, jo tas izkustinātu "lapseņu pūzni", taču pāvests skaidri darīja zināmu, ka viņš vairāk par visu vēlas koncilu, lai pārskatītu Baznīcas mācību un pastorālās aprūpes nepieciešamos uzlabojumus. Neskatoties uz būtiskiem traucēkļiem no kūrijas un ne mazajiem mēģinājumiem bloķēt koncila sasaukšanu, pāvests Jānis XXIII 1960. gadā apstiprināja desmit sagatavošanas komisijas, kurām uzdeva sagatavot schemata - dokumentus, kuros apskatīti koncilā diskutējamie jautājumi. Uz koncilu tika sagatavotas 69 schemata. 

Koncils tika atklāts 1962. gada 11. oktobrī un no šī brīža jau sākās koncila delegātu cīņas. Delegāti panāca koncila schemata samazināšanu līdz 16 dokumentiem. Tāpat bija kontroversālas reakcijas no delegātiem par pāvesta Jāņa XXIII reakciju uz autoritātes apliecināšanu. Koncilā piedalījās vairāk nekā 2200 bīskapi un vienu vai vairākas koncila sesijas apmeklēja vairāk nekā 2800 dalībnieku. Koncils tika uzskatīts par pilnīgu Jāņa XXIII projektu, taču pāvests nomira no kuņģa vēža 1963. gada jūnijā pirms sanāca koncila II sesija. Nākamais pāvests Pāvils VI drosmīgi cīnījās ar konservatīvajiem, lai koncils turpinātu savu darbu, kā arī iestājās pret liberālajiem spēkiem, lai tas neaizietu pārāk tālu. 

Koncila pamats un iedrošinājums bija Jāņa XXIII idejas un vēlmes, taču arī koncila tēvi pievienoja svarīgu pienesumu. Pāvesta Jāņa XXIII enciklikas norādīja uz viņa vēlmēm, kuras būtu jāizvirza un jāaplūko koncilā:

• Ad cathedram Petri (1959) runāja par mīlestības garu un attiecībām ar "atšķeltajiem brāļiem";
• Mater et Magistra (1961) atjaunoja pāvestu Leona XIII un Pija XI Baznīcas sociālo mācību, nosodot alkatību un runāja par nepieciešamību bagātajām tautām palīdzēt pasaules nabadzīgākajiem reģioniem;
• Pacem in terris (1963) aizstāvēja cilvēka pamattiesības brīvi praktizēt savu reliģiju un ticību, iestājās par strādnieku tiesībām, nosodīja marksistu ideoloģiju, taču atzīmēja sociālos ieguvumus pat komunistu pārvaldītajās valstīs, noraidīja Aukstā kara retoriku, aicinot izbeigt koloniālismu un nacionālo pašapņemšanos un paužot viedokli, ka atomieroču sacensības ir iracionālas. 

Jānis XXIII nopietni vēlējās pievērsties kristiešu vienotības jautājumiem un 1960. gadā izveidoja Kristiešu vienotības sekretariātu. 1961. gadā viņš nosūtīja speciālu pāvesta sūtni uz Pasaules Baznīcu padomes sanāksmi Deli (Indija). 

Vatikāna II koncila darbs noritēja sesijās, kopumā tādas bija 4. Katra sesija ilga no diviem līdz trim mēnešiem: I sesija ilga no 1962. gada 11. oktobra līdz 8. decembrim; II sesija - no 1963. gada 29. septembra līdz 4. decembrim; III sesija - no 1964. gada 14. septembra līdz 21. novembrim; IV sesija - no 1965. gada 14. septembra līdz 8. decembrim. 

Paši pāvesti sesijas nevadīja un daudzās no tām arī nepiedalījās. Pāvests Pāvils VI iejaucās vien divos gadījumos, kad kardināls Ottaviani (kurš pārstāvēja kūrijas konservatīvo spārnu) centās bloķēt koncila darba progresu. Koncila noslēgumā Pāvils VI formāli apstiprināja un izsludināja Koncila dokumentus. 

Vatikāna II koncils sagatavoja un izdeva 16 dokumentus, kuri atšķiras gan pēc lietotās valodas, gan arī pēc paredzētās mērķauditorijas. Apustuliskās konstitūcijas, piemēram, ir adresētas visai Baznīcai kā vienībai, kamēr dekrēti ir adresēti konsekrētajiem jeb mūkiem un mūķenēm un deklarācijas tiek uzskatītas par dokumentiem, kuri attiecas uz kādu no Baznīcas jomām, cienot un respektējot arī neticīgos un nekatoļus. 

Šajā ierakstā pieskarsimies un aplūkosim Vatikāna II koncila pieņemtās apustuliskās konstitūcijas.

• Sacrosanctum Concilium, Konstitūcija par Dievišķo Liturģiju, paredzot, ka Dieva tauta tiek aicināta aktīvi iesaistīties Mises svinēšanā ne vien klusi to novērojot. Tiek atļauta tautas valodas izmantošana Mises svinēšanā, tiek atļauta komūnijas saņemšana rokās un arī abu divu elementu pieejamība lajiem ne vairs tikai ordinētajiem. 
• Lumen Gentium, Konstitūcija par Baznīcu, atgādina, ka "pareizai Baznīcas izdentitātes izpratnei jāsākas ar tās noslēpuma pieņemšanu", tāpat tā vērš uzmanību uz koleģialitāti starp bīskapiem un pāvestu, taču nenosaka nekādas formulas, kā koleģialitāte būtu izpildāma. Tāpat konstitūcija runā par Kristus baznīcu, kura mīt Romas katoļu Baznīcā, ne vairs runā par to, ka Kristus Baznīca ir tikai un vienīgi Romas katoļu Baznīca. 
• Gaudium et Spes, Pastorālā konstitūcija par Baznīcu mūsdienu pasaulē, iedrošina moderno pasauli, vairs neizskan nolādējumi pret Modernismu. Gan šajā, gan citos dokumentos izskan tēze par "laika zīmēm", kuras apliecina notiekošo un tā pamats rodams esošajos apstākļos. Baznīcai jābūt vērstai uz miera un taisnības veicināšanu pasaulē. Ticība caurstrāvo cilvēci, kura dzīvo ikdienas dzīvi ikdienišķā pasaulē un vairs nav tikai saikne starp ticīgajiem un transcendento.

Dažas nobeiguma piezīmes šim rakstam. Cilvēki pēc Vatikāna II koncila pamanīja izmaiņas Baznīcā un liturģijā, taču Baznīca un tās kalpotāji ir veltījuši nelielu vai vispār nekādu uzmanību tam, lai plašāk skaidrotu Vatikāna II koncila nozīmību un tā veiktās izmaiņas. Tāpat arī Pāvils VI droši virzīja koncilu pretī noslēgumam un apstiprināja visus 16 koncila izstrādātos dokumentus, taču absolūti nedarīja neko, lai virzītu Koncila augļus pretī Baznīcas atjaunotnei un izaugsmes veicināšanai mūsdienu pasaulē. 

Vatikāna II koncila sesija.