Rakstu cikls «Pāvestības vēsture» | 19. Pāvesta Pija XII izaicinājumu pilnais pontifikāts

Pāvests Pijs XII

Vēstures gaitā ir izveidojies teiciens: "Tas, kurš ieiet konklāvā kā pāvests, iznāk no tā kā kardināls." Šis kalpo kā svinīgs brīdinājums pret prognozēšanu un līderību favorītisma nozīmē. Taču tāpat dažos gadījumos kardinālu izvēle par labu vienam vai citam pāvesta kandidātam ir bijusi skaidri saskatāma. Tā tas bija arī ar kardināla Pačelli kļūšanu par pāvestu Piju XII 1939. gada konklāvā. Eudžēnio Pačelli pāvesta administrācijā strādāt uzsāka 1901. gadā, lai pārskatītu Baznīcas kanoniskās tiesības, kalpoja arī kā nuncijs (pāvesta sūtnis) Bavārijā un Vācijas Republikā un tika iecelts par Vatikāna valsts sekretāru 1930. gadā. Šajā amatā viņam bija iespēja daudz ceļot pa pasauli. Viņa ievēlēšanas laikā viņam bija ne ar ko nesalīdzināma pieredze. Viņš ilgojās pēc miera pasaulē un dzīvoja karā pēc kara, daža karsta, daža auksta. Mēs no vēstures skatupunkta varam novērtēt un atzīt viņa diplomātiskās spējas. Bet, protams, mums arī jāierauga un jāatzīst viņa pretrunīgums, kas parādījās laikā, kad bija nepieciešama pāvesta rīcība, tāpat kā viņa nespēja rīkoties, sastopoties ar Hitlera rīcību, iznīcinot Eiropas ebrejus. Pāvests Pijs XII izdeva nozīmīgas enciklikas, kurās skāra gan teoloģiskus, gan intelektuālus jautājumus, Baznīcas dogmas un pamata katoliskās prakses. Brīnišķīgs, bet askētisks, kādu acīs varonis, bet kādu - nelietis, tomēr Pijs XII vēsturē ir fascinējoša figūra.

Vatikānā pastāv tāds teiciens, ka jebkurš, kurš konklāvā ieiet kā pāvests, iznāk no tā kā kardināls. Tas nozīmē sekojošo: par pāvestiem reti kļūst favorīti un daudz mazāk - paredzamie. Taču Pijs XI vēlējās, lai par viņa pēcteci kļūtu Eudžēnio Pačelli. Pijs XI īpaši dominēja pār kardināliem, no kuriem tikai daži viens otru pazina, taču viņš sūtīja Pačelli pa visu pasauli, tādējādi ikviens viņu zināja un pazina. Pačelli par pāvestu tika ievēlēts 1939. gada konklāvā otrajā balsošanas reizē, taču pieprasīja trešo balsojumu kā apstiprinājumu savai ievēlēšanai. 

Eudženio Pačelli bija dzimis Romā 1876. gadā ģimenē, kurai bija senas saiknes kalpošanai pāvesta administrācijā. Pēc izcilas izglītības iegūšanas Pačelli 25 gadu vecumā tika pieņemts darbā Vatikāna Valsts sekretariātā un kopā ar kardinālu un valsts sekretāru Pjetro Gasparri strādāja pie Kanonisko tiesību kodeksa. Laikā no 1917. līdz 1920. gadam Pačelli bija pāvesta sūtnis Vācijā un 1929. gadā kļuva par Vatikāna valsts sekretāru. Līdz šim laikam Pačelli bija ārkārtīgi daudz ceļojis. Kā uzskata vēsturnieki, tikai daži ir bijuši tik labi sagatavoti pāvesta kalpojumam kā Pačelli Pija XII amatā. 

Pāvests Pijs XII. Attēls no interneta. 

2. Pasaules karš bija Pija XII pāvestības laikmeta (1939 - 1958) lielākais izaicinājums un vēstures notikums. Taču atskatoties uz tā ietekmi, mēs to varam secināt tikai tagad, daudzus gadus pēc šī traģiskā un daudzu dzīves salauzušā notikuma. Kā valsts sekretārs, Pačelli redzēja, kādi vētras mākoņi savelkas pār Eiropu, tādējādi mēs varam samanīt, ka arī viņš ir pielicis savu roku pāvesta enciklikas "Mit brennender Sorge" tapšanā 1937. gadā. 

Pijs XII amatā tika ievēlēts 1939. gada 12. martā, 15. martā vācieši iegāja Prāgā. Tā paša gada Lielajā Piektdienā, 7. aprīlī Itālija ieņēma Albāniju. Augustā bija redzamas Hitlera-Staļina pakta aprises, līdz ar to parādījās neizbēgamība, ka Polijai tiks uzbrukts un tā tiks sadalīta. 1939. gada 20. oktobrī Pijs XII izdeva savu pirmo encikliku "Summi Pontificatus", kurā nosodīja Polijas ieņemšanu un totalitārā režīma idealizāciju valstīs un tautās, kura bija kļuvusi teju par vispārēju valodu. Gan 1939., gan arī 1940. gadā Pijs XII mēģināja panākt miera sarunas un kalpot kā mediators; viņš mēģināja rīkoties līdzīgi kā pāvests Benedikts XV bija darījis 1. Pasaules kara laikā. 

Situācija sāka mainīties 1942. gadā. Sabiedrotie sāka gūt svarīgas uzvaras Ziemeļāfrikā. Pāvests 1942. gada Ziemassvētku uzrunā izteica savu opozīciju pret totalitārisma režīmiem un izraisīja skaļus vācu protestus un saņēma smagus draudus, vērstus pret sevi. Tikmēr, kamēr Itālija bija neatkarīga, pāvests Pijs XII nebija apdraudēts saskaņā ar Laterāna līgumiem, taču Musolīni krišana 1943. gada vidū un vāciešu ienākšana Romā situāciju padarīja trauksmaināku un nenoteiktāku. 

©David Seymour/Magnum Photos

Vatikāns uzturēja spēcīgas diplomātiskās saites visus kara gadus, bet tas paliek atvērts jautājums, cik laicīga un akurāta bija viņu informācija. 1942. gadā Vatikāns uzsāka diplomātiskās attiecības ar Japānu, vairāk, protams, lai samazinātu amerikāņu izraisīto spriedzi, taču Japāna iekaroja valstis, kurās bija ap 18 miljoniem katoļu. Attiecības ar vācu bīskapiem bija īpaši ciešas, taču daži no tiem bija skaidri nacisma simpatizētāji (tāpat kā starp Itālijas bīskapiem bija dedzīgi fašisti!). 1944. gadā, kad nacistu sakāve jau rādījās visai neizbēgama, Pijs XII nemitīgi turpināja runāt par taisnīgu mieru, daļēji, protams, baidoties no krievu komunistu dominances Eiropā. 

Pāvests Pijs XII pēc kara kļuva par labi pazīstamu kontroversālu personību. Pāvestam dažkārt tika veltīta kritika par viņa darījumiem ar diktatora Franko pārvaldīto Spāniju, tāpat arī ar Višī režīma Franciju un tās antisemītisko retoriku. Taču ir arī pilnīgi pretēja attieksme - Pijs XII tika un tiek uzskatīts pat par varoni, kā darbīgs cīnītājs pret tirāniju, kā nenogurstošs advokāts apspiestajiem, ne mazāk kā ebrejiem. Pija XII laikā Vatikāns apstrādāja 11,25 miljonus pazudušo personu meklēšanas pieprasījumus, kā arī pastāv stāsti kā pāvests Pijs XII devis rīkojumus palīdzēt ebrejiem.

Pāvesta Pija XII reputācija mainījās līdz ar 1963. gadā klajā nākušo Rolfa Hohuta lugu "Vietnieks" (The Deputy), viltīgu un brutālu Pija XII nolieguma atspoguļojumu. Lugas centrā ir tēlojums, ka Pija XII klusēšana panāca ievērojamu vāciešu iespējas uzkrāt un iegūt labumus no Hitlera režīma; ka Hitlers baidījās no pāvesta un ja pāvests nebūtu tik ļoti nodarbināts ar savu problēmu risināšanu, viņš panāktu diktatora nomaiņu; ka Pijs XII Hitleru uzskatīja par Eiropas vienotāju pret bezdievīgajiem sovjetiem un visu noslēdz stāsts par to, ka Romas ebreji devās zem Pija logiem un viņš netika darījis neko. 

Īsumā sakot - protams, visas Hohuta paustās apsūdzības ir iespējams atspēkot un daudzas no tām ir atspēkotas, pateicoties centīgiem vēsturniekiem, taču aizvien retāk un retāk mums ir vēsturnieki un cilvēki, kuri gribētu uzzināt patiesību. Lai tomēr panāktu patiesu redzējumu uz Pija XII laikmetu Vatikānā, Vatikāns izveidoja jezuītu kolēģiju, kura izpētīja un apkopoja arhīva materiālus, kas tika publicēti 11 sējumos laika posmā no 1963. līdz 1981. gadam. Kopš 1990. gada šie materiāli ir plaši pieejami un ikvienam sniedz iespēju pašam vērtēt pret Piju vērstos apvainojumus vēsturiskā gaismā. 

Kas bija pamatā šādām falsifikācijām un apsūdzībām pret pāvestu Piju XII viņa laikmetā? Tas, pirmkārt, bija jau izteikts anti-katolicisms un grēkāža meklēšana šajos vardarbības uzliesmojumos Eiropas kontinentā, kāds bija II pasaules karš, Hitlera un padomju režīms. 

Pāvests Pijs XII; Google arhīvi

Kāds bija pamats apsūdzībām pret Piju XII? Ilgstoši viņš ticis apsūdzēts par viņa klusēšanu. Un šim apgalvojumam ir pat rodami nelieli nopelni šajās apsūdzībās. Pijs visu savu klerikālo dzīvi ir bijis diplomāts un visa viņa komunikācija ir tikusi balstīta uz aprēķinātu diplomātisko diskrētumu. Tāpat viņš, izdodams vairākus apkārtrakstus un publikācijas, bija iedomājies, ka pret šo Eiropas vardarbību un brutalitāti pietiek vērsties ar vārdiem, zināšanām un intelektu. Taču, kā raksta pētnieki, vai viņa vārdi nebija pārāk kompleksi laikmetam, kad nepieciešama tieša un skaidra valoda? Izskatās, ka Pijs XII tā pa īstam piekrita un īstenoja viedokli, ka stingrs nosodījums būs pietiekošs pret barbariskajiem izgājieniem, kas tika vērsti pret humānismu un cilvēci, kurai viņš pats centās tik ļoti palīdzēt. Pijs sniedza vairākus radio ziņojumus, kas lika domāt, ka viņš ir bijis labi informēts par notiekošo Eiropā. 

Pijs XII ilgu laiku dzīvoja Vācijā un viņš atzinīgi vērtēja Vācijas kultūru, īpaši mūziku. Šis bija viens no iemesliem, tiesa gan, samērā vieglprātīgiem, ka Pijs tādēļ simpatizē nacisma ideoloģijai. Pijs XII nebija vairāk pro-vācisks nekā pāvests Benedikts XV. Tāpat nav rodams neviens materiāls, kas pierādītu to, ka Pijs XII bija antisemītiski noskaņots. Taču līdzsvaram jāpiebilst, ka daži vēsturnieki uzskata, ka Pijs XII padomju komunismu uzskatīja par lielāku draudu kristietībai nekā nacismu. 

Tāpat Pijs XII īpaši nebija noraizējies pats par savu drošību. Protams, Vatikāna un Romas noturēšana varēja būt viņa domāšanas dienaskārtībā, taču jādomā, ka šie jautājumi nebija viņa dominante pontifikāta laikā. Pāvests Pijs XII vairāk raizējās par katolicisma nosargāšanas iespējām un tā interesēm Eiropā, jo viņš taču bija katoļu baznīcas galva, pāvests. Mūsu laikam piedienas lielas un teatrālas darbības, taču Pija XII laikā tā tas nebija un tādēļ, iespējams, viņš tiek vērtēts gan par to, ko viņš darīja, ko būtu darījis vai ko arī nedarīja vai nepaspēja izdarīt. 

Pija XII enciklikas, apkārtraksti, publikācijas un radio paziņojumi sastāda lielu sējumu kopumu un rāda viņu kā visnotaļ ražīgu pāvestu. 1943. gadā viņš izdod encikliku Divino Afflante Spiritu, kas atver durvis katoļu bibliskajai zinātnei un Bībeles pētniecībai, izmantojot visus modernās pētniecības sniegtos rīkus. Tāpat 1943. gadā iznāk dokuments Mystici Corporis, kas sniedz ieskatu vairāk garīgā nekā juridiskā eklezioloģijā jeb mācībā par Baznīcu, pamatojot to Kristus mistiskās miesas teoloģijā. 1947. gadā Pijs XII izdod Mediator Dei, kas vēstī par liturģijas atjaunotni, kā arī lielāku un efektīvāku laju iesaisti dievkalpošanā.

1949. un 1950. gadā Pijs XII aktīvi vēršas pret komunisma ideoloģiju un deklarē, ka tie, kuri iesaistīsies vai sadarbosies ar komunistu partijām vai balsos par komunistiem, tiks ekskomunicēti (izslēgti no Baznīcas kopienas). 

Pijs XII 1950. gadā atskatās un atgriežas pie savām 1940. gada lielajām enciklikām, tādā stilā turpinot savu ražīgo pāvesta dokumentu ciklu. Dokumentā Munificentissimus Deus viņš nāk klajā ar savu autoritāti par Bezvainīgās Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanu, šis dokuments patiesi daudziem rada domāšanas izbrīnu visā universālajā Baznīcā. Pēc dažiem agrīnākajiem mezgla punktiem ekumēnisma virzienā un sadarbībā ar Pasaules Baznīcu padomi, viņš nosoda "neīstu eirēnismu". Dokumentā Humani Generis pāvests Pijs XII nosoda "jauno teoloģiju un tās teologus" un aicina atgriezties pie svētā Akvīnas Toma "mūžīgās filozofijas". Iespējams, lai Baznīcu pasargātu no saistīšanās vai apgrēcības ar "jauno teoloģiju un tās teologiem", Pijs XII kanonizē arhi anti-modernistu pāvestu Piju X. 

Pijs XII visā savas dzīves laikā bija askētisks, dievbijīgs, dziļi iegremdējies garīgajā, izcili kontemplatīvs un reflektējošs vīrs. Viņš patiesi bija pirmais pāvests, kuru daudzi ļaudis zināja, godināja un kas ir tikuši aizkustināti. 

Pāvests Pijs XII ar līdzstrādniekiem; Google arhīvi