Rakstu cikls «Pāvestības vēsture» | 11. Pāvestība Lielās shizmas laikmetā

Pāvestība Lielās shizmas laikā. Attēls: Wikipedia

Lielā shizma, kura norisinājās laikposmā no 1378. līdz 1417. gadam tiek uzskatīta par vienu no lielākajām krīzēm visas pāvestības vēsturē. Teju četrdesmit gadu garumā notika cīņas starp vairākiem pāvestiem un pretpāvestiem, kurš tad nu būs tas īstais un leģitīmais pāvests. Shizma savas saknes sāka dzīt, pāvestiem esot Aviņjonas gūstā. Mēs arī allaž esam pieņēmuši ideju, ka pāvestība ir un pastāv saiknē ar Romu un tur fiziski atrodoties valdošajam pāvestam. Tomēr vēsturē ne vienmēr tas tā ir noticis. Un šeit aprakstītajā laikmetā mēs sastapsimies ar konciliārisma teoriju, kura paredzēja, ka koncils ir augstāks par pāvestiem, taču pāvesti centās panākt pretējo, ka pāvests ir pāri visiem konciliem. 

Gan Baznīcas vēsturnieks Noubls, gan latviešu Henriks Trūps un amerikāņu Eimons Dafijs savos darbos par šīs shizmas aizsākumu raksta teju līdzīgi. 1378. gadā Gregors XI nomira un Romā uz konklāvu sanāca kardināli, lai ievēlētu pēcteci. Taču Romas pūlis, baidoties, ka par pāvestu ievēlēs atkal kādu francūzi, iebruka vēlēšanu kapelā. Kardināli jau bija par pāvestu ievēlējuši klāt neesošo Bari arhibīskapu (kurš pat nebija kardināls!) Bartolomeo Priņjano, kurš vēlāk pieņēma Urbāna VI vārdu. Taču tagad bēgot no pūļa, kardināli steidzīgi pāvesta drānās ietērpa kardinālu romieti Frančesko Tibaldeši. Vecajam vīram vien ar pūlēm izdevās pārliecināt pūli, ka par pāvestu ievēlēta cita persona. Viss jau būtu bijis labi, taču Urbāns VI pret kardināliem izturējās asi un nelaipni, kardināli aizbēga no Romas uz Aviņjonu un rakstīja, ka konklāvs bijis uzspiests un tāpēc rezultāts ir nelikumīgs. 

Aviņjonā esošie kardināli sapulcējās Neapolē, kur par pāvestu ievēlēja36 gadus veco pie franču karaļnama piederīgo Ženēvas Robertu, kurš pieņēma Klementa VII vārdu. Eiropa ar šo principā bija sadalīta divās daļās un kā mēs pēc hronoloģijas redzam, tad arī Vatikāns par leģitīmu mūsdienu sarakstos ir atzinis pāvestu Urbānu un viņa aizsākto Romas pāvestu pēctecības līniju. Kā raksta Eimons Dafijs, "taču tajā laikā un visus trīsdesmit deviņus gadus, kamēr pastāvēja shizma, tādu skaidrību panākt bija grūti". Urbāns VI bija teju neprātīgi ārprātīgs un vēsturnieki norāda uz viņa brutālo izturēšanos gan pret saviem kardināliem, gan pret sāncenšiem - viņš ir licis spīdzināt sešus kardinālus, no kuriem pieci galu galā pazuda. Urbāns VI bijis, iespējams, klīnisks paranoiķis. 

Pāvesti Lielās shizmas laikā

Runājot un rakstot par Eiropas sašķelšanos dažādu pāvestu atbalstam, pēc vēsturnieku sacītā, šis sadalījums izskatījās šādi:

• Francija, Skotija, Kastīlija, Aragona un Navarra atbalstīja Aviņjonas pāvestu Klementu VII un arī viņa pēcteci Benediktu XIII;
• Vācija, Skandināvija, katoliskā slāviskā pasaule, Anglija, Portugāle un lielākā daļa Itālijas zemju atbalstīja Urbānu VI.

Lielie reliģiskie ordeņi - franciskāņi, dominikāņi un cistercieši - arī iekšēji sašķēlās dažādu pāvestu atbalstīšanā. Tāpat arī vecie kūrijas darboņi un kardināli atbalstīja Klementu. Bet Urbāns savam galmam izveidoja gan jaunu kūriju, gan iecēla arī savus kardinālus. 

Kā šī shizma attīstījās? Ielūkosimies dažos būtiskākajos shizmas krīzes attīstības procesos.

Sākot ar 1395. gadu, Urbāns VI un arī vēlāk divi viņa pēcteči - pāvesti Bonifācija IX un Inocents VII -, kā arī Klements VIII un viņa sekotājs, pāvests Benedikts XIV, smagi cīnījās, lai savā pusē vinnētu vai pieturētu atbalstītājus. 1395. gadā franču karaļnams un Parīzes universitāte izvēlējās atteikties no Benedikta XIII atbalstīšanas. 1403. gadā Benedikts aizbēga, atguva savus kardinālus un mēģināja atjaunot franču karaļnama labvēlību, jo viņam bija liels atbalsts no Orleānas hercoga, kurš bija dominējošā pozīcijā franču karaļa galmā. 1408. gadā Orleānas hercogs tika noslepkavots un Francija atkal novērsās no Benedikta. 

Vairākums Aviņjonas un Romas kardinālu nolēma sasaukt koncilu un tā norisi organizēt Pizā 1409. gadā. Koncila galvenais mērķis un uzdevums bija atcelt abus vienlaicīgi esošos pāvestus un ievēlēt kādu, kuru atzītu ikkatra no visām ieinteresētajām pusēm. 1409. gada vasarā, jūnijā, Pizas koncils deklarēja, ka pāvesti Benedikts XIII un Gregors XII ir ekskomunicēti un atstādināti kā herētiķi un shizmatiķi. Bet šie abi pāvesti ignorēja koncilu, līdz ar to koncila dekrētus. Konklāvs ievēlēja Pēteri Filargi, kurš pieņēma Aleksandra V vārdu. Un šajā brīdī mums uz vēstures skatuves jau ir trīs (!) pāvesti! Pāvests Aleksandrs vēlējās organizēt jaunu koncilu, kurš sanāktu 1412. gadā, lai spriestu par Baznīcai nepieciešamajām reformām.

Vispirms Vācija vēlējās realizēt savas vēlmes Romā, taču, kad Bohēmijas Zigismunds kļuva par Vācijas karali 1411. gadā, viņš uzsāka sarunas ar Pizas pāvestu Jāni XXIII. Zigismunds un Jānis XXIII nolēma sasaukt jaunu koncilu, kurš tiktos Konstancā 1414. gadā. 

Konstancas koncils (1414 - 1418) reizē bija gan panākumiem apveltīts, gan arī problemātisks. Jānis XXIII koncilu gan aizsāka, taču nekavējoties tika aicināts atkāpties; tad viņš ņēma un aizbēga uz Vīni. Viņš tika notverts, aizvests atpakaļ, tiesāts un atstādināts no pāvesta amata.

1415. gada jūlijā pienāca ziņas, ka atkāpies arī Romas pāvests Gregors XII. 

Zigismunds tā arī nevarēja panākt pāvestu Benediktu XIII atkāpties un tam bija pēcteči līdz pat 1430. gadam, kuri, protams, pretendēja būt vienīgie un īstie Romas pāvesti. 

1417. gada 11. novembrī Romā Odo Kolonna tika ievēlēts par pāvestu un pieņēma vārdu Martins V un shizma principiālajos jautājumos tika izbeigta. Martins V piekrita būtiskām Baznīcas reformām un vēlējās veikt to plašākā programmā, un, lai gan spiestā kārtā, tomēr akceptēja divus būtiskus Konstancas koncila dokumentus:

• Haec Sancta (1415), kurš deklarēja, ka koncilu autoritāte ir augstāka nekā pāvesta autoritāte;
• Frequens (1417), kurš paredzēja sasaukt pa jaunam koncilam pēc pieciem gadiem, tad septiņiem, visbeidzot - pa koncilam katrus desmit gadus.

Lai gan 1431. gada nogalē garīdznieki izdomāja sanākt Bāzelē uz Bāzeles koncilu, tie bija tikai daži no nepieciešamā vairākuma. Martina V pēctecis, pāvests Eugēnijs IV (valdīja 1431 - 1447) koncilu pasludināja par izjukušu. 1439. gadā Bāzelē mītošie radikālie pāvesta pretspēki pasludināja Eugēniju IV par atceltu, tā vietā ievēlot Savojas Amadeju VIII par viduslaiku vēsturē pēdējo pretpāvestu Fēliksu V, kurš gan patiešām vēsturē ir saglabājis vien nelielu atpazīstamību. Visiem par iepriecinājumu, Lielā shizma vairs nekad netika atvērta un aizsākta no jauna. 

Konstancas koncils. Attēls: atrasts google.lv