Rakstu cikls «Pāvestības vēsture» | 17. Pijs IX - Vatikāna cietumnieks

Svētīgais pāvests Pijs IX (Džovanni Marija Mastai-Fereti)

Pāvests Pijs IX amatā pavadīja visilgāko laiku starp visiem pāvestiem, izņemot, protams, pašu pirmo pāvestu, svēto Pēteri, kuram tradīcija piedēvē 34 - 38 valdīšanas gadus. Pijs IX amatā sabija 32 gadus. Trešais visilgāk valdījušais pāvests ir svētais mūslaiku pāvests Jānis Pāvils II, kurš amatā pavadīja 26 gadus. Atgriežoties pie mūsu šī ieraksta varoņa, pāvesta Pija IX, viņa pontifikāts piedzīvoja milzīgus militārus, politiskus, ideoloģiskus un kulturālus satricinājumus. Pijs bija iesaistīts daudzos viņa laika notikumos un viņa valdīšana ir atstājusi paliekošas sekas visā Katoliskajā Baznīcā kopumā kā mūžšenā organizācijā. Jaunības gados Mastai-Fereti tika uzskatīts par visnotaļ liberālu, taču, kļūdams par pāvestu, viņš teju nekavējoties sāka konfrontēties ar nacionālismu un sekulārismu, kas sāka dzīt auglīgos asnus tikko tapušajā Itālijas valstī. 1860. gadā pāvests zaudēja Pāvesta valstis un 1870. gadā - pašu Romu. Pēc tā Pijs IX nekad nepameta Vatikānu, sevi deklarējot par Vatikāna cietumnieku. 1864. gadā, Pijs IX savā "Kļūdu apkopojumā" uzskaitīja "progresu, liberālismu un moderno civilizāciju" kā sevi apkaunojošus tradicionālos ceļus. Šie paziņojumi pāvestību un Baznīcu atmeta gadsimtu atpakaļ pirms modernisma sasniegšanas. 1870. gadā Pijs IX sasauca Pirmo Vatikāna koncilu. Šī koncila dekrēts par pāvesta nemaldību ir visslavenākais, taču ne mazāk nozīmīgs ir paziņojums, ka pāvests ir "universālais valdnieks". Šis pāvesta un koncila dekrēts nozīmē, ka pāvesta autoritāte pārsniedz jebkura katoļu bīskapa autoritāti, jebkura ordinārija viņa diecēzē. Pijs IX vēsturē ir palicis un ir uzskatāms par ļoti kontraversālu personību. Bet viņš bija tautā iemīļots viņa valdīšanas laikā un pat augsti cienīts un respektēts no viņa oponentiem.

 Pija IX pontifikāts (valdīja 1846-1878) bija ilgākais pāvestības vēsturē, kā arī viens no piepildītākajiem ar pasaulē zīmīgiem notikumiem. Pija laikā tika zaudētas Pāvesta valstis, piekāpjoties vienotai Itālijai, tādējādi izbeidzot pāvesta kā laicīgā valdnieka 11 gadsimtus ilgušo valdīšanu. Tāpat Pijs nostājās pret moderno pasauli, izveidodams "Kļūdu apkopojumu". Viņš bija tas, kurš definēja divas fundamentālas Katoļu baznīcas dogmas: Par nevainīgo ieņemšanu un par pāvesta nemaldību. Lūkojoties no cita skatupunkta, Pijs izveidoja moderno pāvestību un mūsdienu Katoļu baznīcu. 

Pirms mēs nonākam līdz Pijam IX, nepieciešams neliels ieskats viņa priekšgājēju veiktajā attīstības ceļā. Pirms viņa šajā laikmetā bija sekojoši pāvesti: Pijs VII, kurš dzīvoja līdz 1823. gadam, kuram sekoja Leons XII (amatā 1823-1829), Pijs VIII (amatā 1829-1830) un Gregors XVI (amatā 1831-1846). Pāvesti Leons un Gregors tika ievēlēti, pateicoties Zelanti grupējumam vai to pārstāvjiem kardinālu vidū. Zelanti bija ekstrēmi konservatīva zēlotu pārliecība, kuri nevēlējās nekādu dalību liberālajā politikā vai modernajā domā. Zelanti ienīda Pija VII valsts sekretāru Erkoli Konsalvi. Zelanti atbalstīja absolūto monarhiju par jebkādu cenu, tādēļ pāvests Gregors XVI apsūdzēja katoliskos poļus, kad tie iestājās pret nospiedošo Krievijas režīmu. Un Zelanti kustību šausmināja arī aizvien pieaugošais Itālijas nacionālisms. Pāvesta valstīs kardināls Konsalvi vēlējās ieviest reformas, taču nespēja izvēlēties, vai pieslieties reakcionāru vai progresīvo idejām. 1797. gada Ziemassvētku homīlijā jeb sprediķī, pirms savas ievēlēšanas, Pijs VII sacīja, ka Baznīca nenostājas pret demokrātiju. Viņš tika saskatīts kā bīstams liberālis dažos aspektos, taču kopš 1815. gada "atjaunošanas" bija fundamentāls monarhists un konservatīvais. Kad 1830. gadā pieauga liberāļu spiediens, tad pāvestība tos apsūdzēja un paziņoja, ka demokrātija ir modernā herēze. Pāvests Leons XII izdeva dekrētus pret indiferentismu, toleranci un brīvmūrniekiem. Pāvests Gregors XVI, vēl būdams kardināls, sarakstīja un publicēja grāmatu "Svētā Krēsla triumfs", kurā aizstāvēja pāvesta nemaldīgumu un laicīgo valdīšanu. 

Tas viss bija atstājis paliekošas sekas un daudz izaicinājumu pie varas nonākušajam pāvestam Pijam IX. 

Pāvests Pijs IX ar kardināliem. Foto: https://commons.wikimedia.org/wiki/File:Pius_ix_cardinals.jpg

Džovanni Marija Mastai-Fereti (Giovanni Maria Mastai-Feretti) dzimis 1792. gadā Senigallijā. Viņa ģimene nebija no turīgajām un izcilajām, viņa izglītība bija stingra, taču nekādus pārsteigumus neraisoša un bērnībā viņš bija diezgan slimīgs. Viņam dzīves laikā bija ilga un ievērojama pastorālā darba karjera un plaši tika uzskatīts par liberāli, jo viņš simpatizēja administratīvo reformu idejām Pāvesta valstīs un bija ieinteresēts Itālijas apvienošanās iemeslos. Par pāvestu Mastai-Fereti tika ievēlēts divu dienu konklāvā, kā par pārsteigumu visiem, pārspējot vecveco Zelanti kardinālu Lambruskini, pāvesta Gregora XVI valsts sekretāru. 

Pija pirmais darbs pāvesta amatā bija panākt viņa plašu atzīšanu Itālijā, visā Eiropā un pat Amerikas Savienotajās valstīs. Teju tūliņ pēc ievēlēšanas viņš dāvāja amnestiju vairāk nekā 2000 politiskajiem ieslodzītajiem Pāvesta valstīs. Tāpat viņš atbrīvoja ebrejus no noteikuma, kas uzlika tiem par pienākumu reizi nedēļā klausīties kristiešu sprediķus. Pāvesta valstīs viņš ieviesa Konsultatīvo Asambleju, kurā par locekļiem tika ievēlēti no visām vietām Pāvesta valstī un atļāva laju dalību. 

1848. gadā Eiropa nokļuva revolūcijas krustugunīs un, protams, arī Pija IX pāvestība tika satricināta. Milāna un Venēcija cīnījās pret Austrijas režīmu un pāvests Pijs IX tika nostādīts nepatīkamā stāvoklī. Viņš vēlējās Itāliju brīvu no austriešiem, bet tāpat viņam bija nepieciešams nodrošināt Pāvesta valstis. Pāvestība laaž ir bijusi neitrāla starptautiskos konfliktos un šadā situācijā izveidojās konflikts, ka katoļi cīnās pret katoļiem. Daudzi Itālijā juta, ka pāvests Pijs IX nodod Itālijas apvienošanās ideālus, bet viņš nekad nav bijis revolucionārs un pat ne republikānis. Šādos apstākļos Romā saniknoti uzbrucēji nogalināja vairākus Vatikāna oficiālos pārstāvjus un pašu pāvestu ieslēdza Kvirināla pilī. Austot rīta gaismai, pāvests tika pārvests uz Gaetu, Neapoles dienvidos. Šis bija pēdējais pāvesta ceļojums ārpus Romas. 

Pāvestam esot savveida trimdā, Romā tika pasludināta republika. Pāvests to nosodīja un vērsās pie katoliskajiem spēkiem, lai tie viņam palīdzētu. Francija atsaucās, taču galvenokārt tādēļ, lai novērstu Austrijas intereses. 1850. gadā, pateicoties franču garnizonam blakus, pāvests atgriezās Romā, Vatikānā. Pijs bija absolūti pārliecināts, ka Pāvesta valstis bija būtiskas, lai pāvestība izdzīvotu. 

Itālijā turpinājās politiskā attīstība - Risorgimento, ar kustību, kuru Neapolē vadīja Džuzepe Garibaldi (1807-1882) un Pjemontā Kamillo Kavūrs (1810-1861) un ikviens sekoja idejām un rakstiem, kuru autors bija Džuzepe Macīni (1805-1872). Beigās, jaunā Itālijas valsts, ar Romu kā tās galvaspilsētu, ierobežoja Piju Vatikānā, piešķirot viņam arī Laterānu un vasaras rezidenci, pili Kastelgandolfo. Itālijas Garantiju likums piešķīra Pijam IX imunitāti kā valdniekam, personīgos sargus, pasta un telegrāfa kantorus un 3,2 miljonus ikgadēju subsīdiju kā kompensāciju par Pāvesta valstu zemēm. Pijs noraidīja likumu un vairs nekad nespēra soli ārpus Vatikāna. 

Ir viegli domāt, ka Pijs IX darbojās Romas un Itālijas politikas paēnā sākot no 1850. gada līdz pat viņa nāvei, taču faktiski viņš strādāja un veica lielus reliģiskus un teoloģiju ietekmējošus darbus. 1854. gadā viņš definēja doktrīnu par Marijas bezvainīgo ieņemšanu un noteica 8. decembri kā universālos svētkus visā Baznīcā. 1864. gadā Pijs izdeva dekrētu Quanta Cura, ar kuru aicināja atgriezties pie tradicionālās svētā Akvīnas Toma teoloģijas un šis dekrēts kalpoja kā pielikums viņa "Kļūdu apkopojumam". Šis dokuments uzskaitīja 80 "kļūdas", kuras jau bija ietvertas arī agrīnākos dokumentos gan no Pija paša, gan arī no citiem pāvestiem. Starp šīm kļūdām tika uzskaitīts panteisms, naturālisms, racionālisms, indiferentisms, latitudinariānisms, sociālisms, komunisms, Bībeles biedrības un tā tālāk. 

Pirmais Vatikāna koncils. Foto: https://www.americamagazine.org/issue/post-traumatic-church

1867. gadā Pijs IX paziņoja par plāniem sasaukt vispārējo koncilu. Iesākās pamatīgs sagatavošanās darbs, strādājot pie plāniem izdot divas apustuliskās konstitūcijas, vienu par ticības jautājumiem un otru - par Baznīcu. 

Pirmais Vatikāna koncils tika atklāts 1869. gada 8. decembrī, klātesot vairāk nekā 700 bīskapiem. Šādā mērogā tas bija lielākais un plašākais vispārējās baznīcas koncils līdzšinējā Baznīcas un koncilu kā tādu vēsturē. Pēc lēnā iesākuma, koncils izstrādāja dokumentu Dei Filius, kuru pieņēma 1870. gada aprīlī. Šis dekrēts bija par ticību un tas apstiprināja pāvesta "Kļūdu apkopojumā" iekļauto vēstījumu. Debates par pāvesta nemaldīgumu sākās maijā. Debates tika slēgtas 4. jūlijā un 13. jūlijā notika balsojums par pāvesta nemaldības definīciju. Ar 451 balsi "par" (placets), 88 balsīm "pret" (non-placets) un 62 balsīm "par, bet ar iebildumiem" (placets iuxta modum) pāvesta nemaldības doktrīna tika pieņemta. 18. jūlijā tika izdota konstitūcija Pastor Aeternus un tā tika pieņemta ar 533 balsīm "par" un 2 balsīm "pret". 66 bīskapi nevēlējās balsot, līdz ar to pameta koncilu. 

Tāpat šī konstitūcija Pastor Aeternus pāvestu iecēla par "universālo ordināriju". Viņam kā pāvestam pienākas un ir tiesības būt bīskapam jebkurā vietā. Tiesa gan, praktiski tas nav īstenojams, taču formula dokumentos palikusi. 

Pāvests Pijs IX aiz sevis saviem pēctečiem atstāja sarežģītu politisko, teoloģisko un eklezioloģisko mantojumu, kā arī, protams, būtiski mazāk populāru pāvestību kā konceptu vispār.