Rakstu cikls «Pāvestības vēsture» | 18. Modernisma izaicinājums pāvestībai...

Pāvests Pijs X (Džuzepe del Sarto)

Pēc pusgada pārtraukuma jūsu vērtēšanai tiek nodota jauna pāvestības vēstures lappuse!

Pasaules un baznīcas vieta pēc ļoti ilgā pāvesta Pija IX pontifikāta ir pilnīgi citā dimensijā. Viens stāsts ir par "Vatikāna cietumnieku", kura sekas baudīja baznīca līdz ar Laterāna līgumiem, kas noveda Pāvesta valsti līdz ierobežotajam Vatiānam, un šī visa dēļ pāvesta pozīcijas kā pasaules līderim nonāca pilnīgi jaunās sliedēs. Otrā lieta - pāvests vairs nav pasaules valdnieks, kā tas ir bijis teju līdz šim. Principā, viduslaiku kundzība beidzot ir finišējusi. Pasaulē ienāk modernais skatījums uz lietām, uz cilvēka tiesībām, brīvībām. Parādās modernās politiskās ideoloģijas. Arī pāvestiem nākas pielāgoties pasaulīgajam demokrātismam. Līdz ar pāvestu Leonu XIII pasaule iepazīst jaunu katolisko sociālo mācību, taču aiz durvīm stāv industrializācija, urbānā nabadzība un strādājošo kustības.

Lai arī pāvesti ir izglītojušies, kā pieņemt un iekļaut savā mācībā moderno pasauli, īpaši pāvesta Leona X laikā mēs piedzīvojam modernisma noraidījumu. Pāvests gan var noraidīt, taču pasaule turpina jaunu ceļu uz zinātni un pētniecību. Par to visu šajā rakstā.

Pāvestība, kas pastāvēja laikā no Pija IX nāves 1878. gadā līdz Pija XI nāvei 1939. gadā, piedzīvoja nepieredzētus izaicinājumus. Viens pasaules karš pagājis, otrais ir priekšā, antiklerikāli noskaņoti politiskie režīmi, Krievijas komunisms, Eiropas fašisms - tas viss radīja ārkārtējus izaicinājumus pāvestībai un tā arī pāvestība nespēja nedz to izprast, nedz izlīgt pati, saskaroties ar modernās pasaules izaicinājumiem. Pasaulē ienāca jaunas sociālās kustības, kuru lozungos bija lasāms skepticisms, tramīgas šaubas un vērā ņemams noraidījums vecajai pasaulei. Šīs visas sociālās kustības, kuru atslēgas vārds slēpās zem "modernisma" birkas, radīja ārkārtīgi intensīvus teoloģiskus un intelektuālus izaicinājumus.

Šajā ērā valdīja četri pāvesti - Leons XIII (v. 1878-1903), Pijs X (v. 1903-1914), Benedikts XV (v. 1914-1922) un Pijs XI (v. 1922-1939). Šie visi pāvesti savas valdīšanas laikā izjuta stipru pretestību, kontrastus starp veco aizejošo un jauno atnākošo pasaules kārtību. 

Pāvests Leons XIII (Džoakīno Peči)

Džoakīno Peči (Leons XII), dzimis 1810. gadā, bija izcils un izglītots pāvestības kandidāts, taču ekleziāli nepieredzējis kopš savas ne visai veiksmīgās, drīzāk nabadzīgās nuncija karjeras Beļģijā 1843. gadā. Laikā, kad Pija IX kursa atbalstītājo nesasniedza vairākumu konklāvā, Peči tika ievēlēts par pāvestu, neskatoties uz viņa 68 gadu vecumu un trauslo veselību. Visu pārsteigumam, Peči pāvesta amatā sabija 25 gadus. Leons XIII izdeva daudz modernajiem laikiem nozīmīgu encikliku. 

Pēc Leona XIII nāves, konservatīvais baznīcas spārns bija ārkārtīgi satraukts par jebkādiem kompromisiem ar modernismu un notiekošo progresu, un skaidri lēma par labu fokusam uz Baznīcu un mazāku nepieciešamību iesaistīties starptautiskajās attiecībās. 

Nākamajā konklāvā par jauno pāvestu kļuva tā laika Venēcijas patriarhs Džuzepe del Sarto, kurš pieņēma Pija X vārdu. Šajā konklāvā pirmoreiz piedalījās amerikāņu kardināls - kardināls Džeimss Gibons. Pija X valdīšanas laikā modernisma krīze kļuva izteikti redzama. 

Šis, ar labām manierēm apveltītais un dedzīgais Baznīcas reformētājs, pāvests Pijs X 1950. gadā tika kanonizēts par svēto, kas bija nebijis notikums kopš 1712. gada, kad pēdējo reizi kāds pāvests tika kanonizēts. Tajā gadā par svēto kļuva pāvests Pijs V.

Pēc Pija X nāves par pāvestu kļuva Džakomo della Kjēza, kurš pieņēma Benedikta XV vārdu. Della Kjēza nāca no dižciltīgas dženoviešu ģimenes un bija sasniedzis ievērojamu karjeru Baznīcā. Benedikta XV pontifikāts noritēja laikā, kad pasaule bija ierauta Pirmā Pasaules kara norisēs. Šis pāvests bija daudz konciliārāks nekā viņa priekštecis un varēja kļūt par dižu pāvestu, ja vien dzīvotu ilgāk vai pieredzētu citus apstākļus.

Pijs XI (attēls no https://fsspx.news/en/news-events/news/pius-xi-pope-royalty-jesus-christ-44768)

Nākamais pāvests Ahille Rati jeb Pijs XI  bija dīvainība pāvestības vēsturē - pirmais pāvests zinātnieks kopš Benedikta XIV laikiem. Viņš bija bijis Ambrozija bibliotēkas prefekts Milānā, pēcāk - Vatikāna bibliotēkas prefekts. Benedikts XV iecēla viņu par pāvesta nunciju Polijā 1919. gadā, kur bija ticis boļševiku aplenkts 1920. gadā un tādēļ viņā nostiprinājās naids pret komunismu. Pēc viņa drosmīgās izturēšanās Varšavā, viņš tika iecelts par Milānas arhibīskapu un kardinālu 1921. gadā. 

Pēc Benedikta XV nāves, Rati tika izvirzīts kā kompromisa figūra un tika ievēlēts par pāvestu 14. balsošanas kārtā. Šajā ilgajā un notikumiem bagātajā pontifikātā viņš saskārās ar kara nomocīto Eiropas vraku, kuru pārstāvēja gan labējās, gan kreisās diktatūras.

Starptautiskā politiskā skatuve Pija XI laikā saskārās ar joprojām vēsturisko problēmu - laicīgo valdīšanu - un tāpat ar reibinošo jaunās pasaules ienākšanu jeb politisko pārveidi no agrākajiem uz modernajiem laikiem. Līdzīgi kā viņa priekštecis Leons XIII, arī Pijs XI bija "Vatikāna cietumnieks". Jau Pijs X sāka neizsīkstošu saraksti ar Itālijas valdību, taču Benedikts XV redzēja nepieciešamību sadzīvot un līdzāspastāvēt ar mainošos politisko kārtību un sistēmu. Pija XI valsts sekretārs Pjetro Gaspari sāka sarunas ar Musolīni valdību 1926. gadā, kas 1929. gadā noslēdzās ar Laterāna līgumiem. Pāvests kopš šī laika vairs nebija "Vatikāna cietumnieks" un šis jautājums par laicīgo valdīšanu bija un tika atrisināts. 

Leons XIII noteica toni cīņā ar modernisma un ienākošo vēsmu klejojumiem. Līdzīgi kā viņa pēcteči vēlāk, viņš noliedza sociālismu visās tā izpausmēs, nosaucot to par "nāvējošu sērgu [mēri]". Viņš bija skeptisks pret demokrātiju, paliekot uzticīgs idejai, ka demokrātija ir pretstats dabīgajai lietu kārtībai. Taču joprojām Leons bija reālists un ticēja Baznīcas iespējām sastrādāties un sadarboties ar valdībām, kuras nebija atklāti antikatoliskas vai antiklerikālas. 

Pāvestības attiecības ar Franciju mums piedāvā labu piemēru tam, kādas grūtības piedzīvoja pāvestība. Francija allaž bijusi "vecākā Baznīcas meita", tādēļ tās sekulārie, antiklerikālie paziņojumi un pozīcijas bija pāvestības skumju moments. Pāvests Pijs X tika sagaidīts ar ievērojamiem antiklerikāliem signāliem Francijas valdībā. 1904. un 1905. gadā tās [Francijas] valdība nāca klajā ar likumu, atceļot 1801. gada konkordātu un atdalot Baznīcu no valsts. Pirmais Pasaules karš Francijas un Vatikāna attiecības savā ziņā padarīja savstarpēji kaitinošas. 

Benedikts XV uzstāja uz sarunu ceļā panākta izlīguma un enerģiski iebilda pret reparācijām un kompensācijām, tāpat pāvests nosodīja kara brutalitāti un tā nesto iznīcību, taču centās nelokāmi palikt neitrāls kā viņa priekšgājēji allaž bija mēģinājuši to darīt. Francija un Anglija juta, ka pāvests Benedikts XV ietekmējies par labu Vācijai, par ko gan vēsture liecina, ka tas nebija patiesi un atklāti. Benedikts XV mēģināja Itāliju noturēt ārpus kara un mirklī, kad Itālija iesaistījās aliansē ar sabiedrotajiem (ASV, Angliju, Franciju), Itālijas parlaments pasludināja, ka neviens nepiekritīs Vatikāna biedam izvilkt kādu labumu Romai vai pāvesta valstīm. 

Benedikts XV kanonizēja Žannu d'Arku 1920. gadā kā koncesiju jeb piekļaušanos Francijai, 1921. gadā tika atjaunotas diplomātiskās attiecības. Diplomātija ar Franciju nekad nav bijusi Vatikāna stiprā puse, taču kopš šī laika bija novērojama diplomātisko saišu izaugsme. 

Vācija rāda citu ainu šajā gadījumā. Kamclers Bismarks ieviesa daudzus asus natikatoliskus likumus Pija IX laikā. Leons XIII prasmīgi strādāja, lai šos likumus vājinātu un atslābinātu, kā arī mudināja Bismarku nepadarīt savus katoliskos vēlētājus par grēkāžiem un svešiniekiem sava paša valstī. Situācija bija samērā mierīga līdz kara beigām, kad pāvests tika apsūdzēts Vācijas atbalstīšanā. Protams, Benedikts XV apsvēra dažas idejas, kā iesaistīt Vāciju Vatikāna aizsargāšanā un noturēšanā, taču tas nekad nenokļuva Vācijas dienaskārtībā. Vācija ļoti novērtēja Benedikta XV rūpes par reparāciju nemaksāšanu un par mierizlīgumu sarunu ceļā. Benedikts XV apsprieda Versaļas miera līgumu kā netaisnīgu un pat atriebīgu, un Benedikts XV bija tālredzīgs, paredzot Vācijas lielo neapmierinātību. 

1920os un 1930os gados Pijs XI noslēdza ap 18 konkordātiem ar valstīm visā Eiropā. Starp tiem viens no pretrunīgākajiem bija 1933. gadā noslēgtais konkordāts ar nacistisko Vāciju. Konkordāti bija, daudzus gadus, teju vienīgais veids kā sadarboties ar sekulārām valstīm tādos jautājumos kā bīskapu nozīmēšana, komunikācija ar Romu, izglītība, uz laulību attiecināmie likumi un tā tālāk. Pāvesti šajā laikmetā mācījās veikt sadarbību un darījumus ar moderniem sekulāriem valstu veidojumiem, taču tā arī nesaprata demokrātisko politiku. 

Pijs XI tāpat savas pāvestības laikmetā pieredzēja komunisma "spožumu" Krievijā un Spānijā, kur vairāk nekā 7000 priesteru tika brutāli nogalināti. Nav brīnums, ka viņš nacismu saskatīja kā sienu pret komunisma uzbrukumu Eiropai. 1937. gadā pāvests Pijs XI lūdza kardinālam Faluhaberam no Minhenes sastādīt melnrakstu vēstulei, taču, pateicoties ievērības cienīgai pārtveršanas operācijai, vēstules kopijas nonāca Vācijā un tika lasītas no kancelēm 1937. gada Palmu svētdienā. Vēstules nosaukums bija (pirmoreiz pāvestības vēsturē - vācu valodā!) Mit brennender Sorge - ar degošām raizēm! Šī vēstule no pāvesta bija nacisma nosodījums un noliegums, noliegums nacistu rasu teorijai un antisemītismam. Tā satracināja Hitlera valdību.

Kad Pijs XI nomira 1939. gadā, pasaule bija jauna kara priekšvakarā un Eiropa piedzīvoja nepieredzētu ļaunumu visas cilvēces vēsturē.

Un šajā momentā mēs palūkosimies uz citām aktivitātēm, izaicinājumiem un sasniegumiem, kurus mums piedāvā šajā rakstā aplūkotie 4 pāvesti.

Leons XIII ir pretrunīgs pāvests.

Daudzi iepriekšējie Baznīcas reformatori ir saukuši dekādēm pēc Baznīcas pievēršanās nabadzīgajiem un apspiestajiem. Leons XIII bija patiesi ielīksmots, sastopoties ar darbaļaužu svētceļojumu uz Romu 1880. gadā. 1891. gadā, izdodot vienu no izcilākajām Baznīcas enciklikām, Rerum Novarum, kura uzbruka bezdievīgajam sociālismam un neierobežotajam kapitālismam. Joprojām, būdams antidemokrātisks un paternālistisks, noraidot izrādīt atbalstu katoļu sociālajām kustībām, kas jebkādā veidā izrādītu neatkarību no Baznīcas. Joprojām, 1897. gadā viņš aicināja atgriezties pie Akvīnas Toma kā vienīgā patiesā gara katoļu teoloģijā, neotomisms kalpoja kā bremzes desmitgadēm, lai izvirzītos katoliskā zinātne un zinātniskums. 

Pijs X vispār neparādīja nekādus kontrastus.

Dekādēm Baznīca ir cīnījusies ar modernismu, allaž nosodot visus modernisma terminus modernisma soci;alajā un politiskajā domā, zinātnē, sociālajās vērtībās un pat pašā reliģijā. Katoliskie modernisti ir mēģinājuši atbildēt uz izaicinājumiem, ka Baznīca nav minēta Evaņģēlijos un ka tikai autentiska vienkārša kristietība ir īsta. Šīs lietas nonāca pie apdomāšanas un rakstos Alfrēda Loizī rokās (1857-1940), iedzīvinošā un talantīgā rakstnieka spalvai pa ķērienam, kurš kvalitatīvi mēģināja argumentēt par vēsturiskajām izmaiņām un vēsturē neparedzētajiem gadījumiem. Daži no viņa būtiskākajiem rakstu darbirm tika aizliegti un 1908. gadā viņš pats tika ekskomunicēts, jo noraidīja divas pāvesta bullas. Pēc pāvesta mazākajiem iebildumiem, tika uzsāktas raganu medības, tādējādi šokējot tā laika zinātniekus un daudzus katoļus visā pasaulē.

Visbeidzot, mēs esam nonākuši līdz Baznīcas pašas attīstībai šajos Baznīcas negoda laikos.

Interesanti, ka Baznīcas vislielākais reformators šajā laikā bija Pijs X. Viņš bija pirmais "cilvēku jeb tautas pāvests". Viņš sludināja biežāku komūnijas pieņemšanu un pazemināja pirmās komūnijas saņemšanas vecumu no 12-14 gadiem uz 7 gadu vecumu. Viņš samazināja Vatikāna departamentu skaitu no 37 uz 19. Tāpat viņš apstiprināja kardinālu Gaspāri izstrādāt vienotu kanonisko likumu kodeksu. Lai gan šis netika pabeigts līdz 1917. gadam, taču bija ievērojams solis un sasniegums Vatikāna reformās. Tāpat viņš atjaunoja tradicionālo baznīcas mūziku, atjaunojot parasto korāli barokālās mūzikas izpildījuma vietā, kura bija ieņēmusi dievnamus pēdējo divu gadsimtu laikā. 

Joprojām turpinājās sarežģītās attiecības ar citām baznīcām.

Pāvesti turpināja mācīt, ka Katoliskā Baznīca ir vienīgā īstā un patiesā Baznīca, pārējās ir herētiskas baznīcas un šajā jautājumā nekādas sarunas nebija iespējamas. Jaunajiem ekumenisma centieniem tika dots smags pāvesta trieciens, publicējot encikliku "Mortalium annos" 1928. gadā, ar kuru pāvests Pijs XI nosodīja "pankristīgus centienus nozagt baznīcu apvienošanos". 

Parādījās speciāla problēma attiecībās ar Uniātu baznīcām.

Uniātu baznīcas bija Austrumu kristiešu baznīcas, kuras bija pilnā sadraudzībā ar Romu, bet paliekot pie saviem ritiem, normām un valodām. Tās ir atrodamas viscaur Austrumeiropai un Vidējos Austrumos. Leons XIII lepni paziņoja par uni;atu latinizēšanu. Pijs XI, pilnīgi pretēji, atkāpās no latinizēšanas politikas, taču tas radīja saspīlējumu un neizpratni Romas attiecībās ar uni;atiem. 

Pijs XI atļāva misijas apgaismojošā ceļā un veidā, taču ar apšaubāmām iezīmēm un raizēm. Šajā apskatītajā laikmetā Baznīca bija tik brīva kā vēl nekad, taču no otras puses raugoties, tomēr tā bija zem aplenkuma. Arī kā vēl nekad, jo bija iespēja kļūt modernai, taču tā to neizmantoja.