Attiecību problemātikas skarbie līkloči, pie kuriem nākas piestrādāt...
Attēls: Photo by Brett Jordan on Unsplash
Šīs bloga sadaļas ierakstā parunāsim par attiecībām, to uzturēšanu, darbu pie tām, cīņu par tām un tā tālāk. Šeit es runāju, protams, par romantiskām attiecībām, kad divus cilvēkus saista kas vairāk nekā tikai draudzība vai koleģiālas attiecības. Manā ieskatā, mūsdienu sabiedrības attieksme pret attiecībām tādā ilgtspējīgā koncepcijā jau pašā pamatā ir sabojāta vai sabojājusies, līdz ar to mēs apkārtējā vidē (sabiedrībā) redzam un pamanām, ka attiecības, laulība, cieņa vienam pret otru, savstarpējā uzticība savā veidā ir zaudējusi orientierus. Mēģināsim atrast kopsaucēja punktus šādās situācijās un es šajā ierakstā mēģināšu rast kādus labus ieteikumus attiecību krīzes atrisinājumam. Vai man tas izdosies, nezinu, tomēr savu viedokli par šo tematiku es atļaušos paust, balstoties gan sevis paša pieredzē, gan psihoterapeitu ieteikumos.
Bez mīlestības nedzīvojiet (un atmetiet savu egoismu!)... Pārdomas, 2024. gadā ieejot
Attēls: Photo by Tim Mossholder on Unsplash
Jaunajā 2024. gadā ieejot, kopīgi apcerēsim mīlestības tēmu. Ne velti ieraksta virsrakstā rakstīju par egoisma atmešanu... Mīlestība kā iespēja, mīlestība kā aicinājums, mīlestība kā darbs - tas viss mums liekas tik banāls, bet nekas tāds nešķiet, ja vēlies savai dzīvei piešķirt vērtību, jēgu un prieku. Mīlēt un būt mīlētiem ir mūsu kā cilvēku dabā, jo dzīvnieki to neprot. Vismaz ne tādā formā kā mēs to saprotam un spējam realizēt savstarpējās attiecībās, kā brāļi un māsas, kā vecāki un viņu bērni, kā mīļotie, kā vienkārši divi svešinieki - ikkatrs attiecībās spēj mīlēt. Mūsu dzīve ir saziņa, komunicēšana un līdzās būšana. Bet tas nav iespējams pilnīgi, ja mēs nemīlam. Un ja mīlestībai uzslāņojas egoisms, tas ir kā nezāle, kas apēno augu, kas aiziet bojā, nesasniedzis savu mērķi.
2022. gada Lielais Gavēnis pienāk Ukrainas kara ēnā...
2022. gada teju iesākums ir sācies ar ārkārtīgi satraucošu ziņu visai pasaulei - tiek apdraudēta visa Eiropas demokrātiskā civilizācija, Krievijai iebrūkot citas neatkarīgas valsts teritorijā - Ukrainā. Mēs visi, kuri dzīvojam blakus šim ārkārtīgi bīstamajam kaimiņam no mums uz austrumiem, esam patiesi noraizējušies un satraukušies, intensīvi sekojot līdzi notikumiem, to attīstībai un visa pasaule un Eiropa ir sadevusies rokās, lai atbalstītu šo varonīgo ukraiņu tautu. kura cīnās pret ārkārtēja pārspēka iebrucēju savā valstī. Un uz šīs skumjās nots visā pasaulē šogad iesāksim Lielo Gavēni, kas tiek atzīmēts kā 40 dienu periods pirms Kristus krustā sišanas un augšāmcelšanās, lai tādējādi dvēseliski un iekšēji sagatavotos šim visu cilvēci mainošajam notikumam. Taču šogad šis vēsturiski mainošais notikums - Kristus ciešanas un krusta nāve - daudziem izgaismosies kā kara šausmas un ciešanas, kas pavadīs ģimenes locekļus ilgi un sāpīgi. Te tiešām atliek tikai saukt uz debesīm: "Kungs, apžēlojies! Kristu apžēlojies! Kyrie eleison! Christe eleison!"
«Dievišķā deja» kā ģimenes psihoterapijas rokasgrāmata...
Rubļova ikona «Trīsvienība»
Pirms kāda laika runāju par kādas ģimenes savstarpējām nesapratnēm. Kā jau tādos gadījumos esmu paradis, es ļaujos Augstākā vadībai, lai Viņa gudrība un Gars mani vada par sakāmo, jo es neesmu diplomēts psihoterapeits un man nav gatavu atbilžu uz dažnedažādajiem jautājumiem, kuri rodas sabiedrībā un cilvēku ģimniskajās attiecībās. Taču viena no manām dvēselei tuvākajām grāmatām, nenoliedzami, ir katoļu priestera Ričarda Rora kopā ar Maiku Morelu sarakstītais darbs «Dievišķā deja». Esmu jau par šo grāmatu rakstījis šeit un šeit, kā arī uz to atsaucies savā līdz šim vienīgajā publiskajā garīgumam veltītajā sarunā Mazsalacas pilsētas bibliotēkā. Šajās pārdomās nedaudz ieskicēšu tās savas pārdomas, kā ar šo darbu un uz tajā paustajām atziņām atsaukties, risinot ģimenes psihoterapijas izaicinājumus.
Cerības sveci Adventa vainagā dedzot...
Photo by
Waldemar Brandt on
Unsplash
Šis gads ikkatra mūsu valsts iedzīvotāja dzīvē ir bijis izaicinājumu pilns, jo joprojām pasaulē valdošā pandēmija nav uzveikta. Un mēs neviens nezinām, kad šim pasaules ikdienu mainošajam notikumam pienāks redzamās beigas. Taču mēs varam Adventa laikā apdomāt šī laika vēstījumu, izvērtēt mūsu gada laikā paveikto, ar drošu cerību raugoties nākotnē, nedaudz plānojot dzīvi, bet paliekot atvērtiem aizvien jauniem izaicinājumiem, kādus mums šī esošā realitāte varētu vēl nest nākamajā dzīves gadā. Adventa laiks ir rosinošu jautājumu un atbilžu meklēšanas laiks, gan izvērtējot pagājušo, gan rodot ierosmes nākamībai, kas nāk. Jo vārds "advents" ir vārds tieši ar šādu nozīmi - atnākšana.
Dažas atziņas un fragmenti no Ričarda Rora grāmatas "Universālais Kristus"
"Kristus ir visur; viņā ikkatrai dzīvei ir jēga un ikviena dzīve ietekmē visas pārējās." Šī grāmata savu lasītāju ved ceļojumā cauri kristīgajam garīgumam, jo "kad zinu, ka apkārtējā pasaule ir gan Dieva slēptuve, gan viņa atklāsme, es vairs nevaru iedalīt visu dabiskajā un pārdabiskajā, svētajā un laicīgajā. [..] Viss, ko es redzu un pazīstu, patiesi rotē ap vienu saistītu, saskaņotu, loģisku centru. Šī Dievišķā Klātbūtne tiecas radīt saiknes un kopību, nevis nošķiršanos un šķelšanos."
Reinhards Kērners | Vispirms mēs viens otram esam cilvēki...
Photo by processingly on Unsplash
Šis ir fragments no grāmatas - Reinhard Körner CHRIST SEIN AUF DEN PUNKT GEBRACHT (Vier-Türme-Verlag, Münsterschwarzach, 2014). Paldies tulkotājai Marutai Mazlovskai!
Reinhards Kērners | Ar ko kopā es esmu Baznīca?
Photo by Elizabeth Kay on Unsplash
Šis ir fragments no grāmatas - Reinhard Körner CHRIST SEIN AUF DEN PUNKT GEBRACHT (Vier-Türme-Verlag, Münsterschwarzach, 2014). Paldies tulkotājai Marutai Mazlovskai!
Didzis Kukainis «Kur atrodamies un kurp ejam»
Foto: Unsplash.com
Pasaule, kādu mēs to pazīstam, savas pastāvēšanas un visas vēstures gaitā ir piedzīvojusi ne vienus vien satraucošus un trauksmainu notikumu piepildītus laikus. Un tāds laiks ir arī šis - sākot jau ar 2020. gada pavasari, kad visā pasaulē izplatījās jaunā koronavīrusa pandēmija, kura turpina plosīties joprojām un, domājams, tik ātri nerimsies. Mums gan ir cerība, ka ātri izgudrotās vakcīnas būs mūsu atbrīvotājs no šīs 21. gs. modernās sērgas. Taču tā kā laiki turpinās savu ritējumu, mums jāpadomā, kurā vietā mēs katrs pats atrodamies savā iekšējā pasaulē, kā mēs varam īstenot savu pārmaiņu potenciālu un tādējādi augt, lai virzītos tālāk. Daudz pieredzējušāki, zinošāki, prasmīgāki. Tādas ir krīzes iespējas.
Atgriešanās pie sevis jeb Dziedinot un atgūstot savu iekšējo bērnu...
Photo
by
Adam Hornyak on
Unsplash
Tāds interesants sarunu vakars izvērsās Twitter, ka nenāca miegs, daudz domāju par lietām, kas izraisa valdošo politiķu dažādas dīvainas reakcijas un rīcības, tādēļ ielūkojos un palasīju kādu samērā nesen, 2019. gadā, iznākušu grāmatu. Un šī grāmata, kuru sarakstījis profesionāls konsultants Džons Bredšovs, autors apraksta savu daudzu gadu gaitā iegūto konsultēšanas un līdzgaitniecības pieredzi, dziedinot citu ievainotos iekšējos bērnus, tādējādi palīdzot ļaudīm iepazīt un izzināt savu ciešanu patiesos iemeslus. Grāmata saucas "Atgriešanās pie sevis" un tās apakšvirsraksts vēsta, ka tā ir par sava iekšējā bērna atgūšanu un dziedēšanu. Šīs pārdomas tādēļ arī rakstu bloga sadaļā, kas saucas "Garīgums un Līdzgaitniecība", jo temats aptver tēmas, kas saskaras ar psihoterapijas un padomdošanas jomu, kas tad arī ir līdzgaitniecības māsa un līdziniece.
Ziemassvētkus gaidot...
Photo by
Joanna Kosinska on
Unsplash
Ziemassvētki un to gaidīšanas laiks izsenis ir bijis miera, klusuma, apceres, gada notikumu pārdomāšanas laiks. Uz tādu to mūs ikkatru mudina kristīgajā Baznīcā viens no lielākajiem Baznīcas un katra kristieša dvēseles svētkiem - Kristus bērniņa dzimšanas svētki. Jo bez Kristus dzimšanas mēs neviens nebūtu Dieva mīļotais vai Dieva draugs, ja vien mēs Viņu esam patiesi savās sirdīs ielaiduši. Otrās Adventa svētdienas pārdomās pazīstamais franciskāņu mūks un autors Ričards Rors patiesi norāda, ka mums jātiek atbrīvotiem no sava ego satura, lai traukā varam ieraudzīt Jēzu un Viņa vēsti. Mēs šajos nemierīgajos un izaicinošajos laikos visi esam pastiprinātā stresā, izaicinājumos un nestabilā situācijā, tomēr mums vajadzētu atcerēties, ka egoisms ne pie kā laba nenoved - cieš apkārtējie cilvēki, cieš nevainīgi cilvēki un aiz egoisma slēpjas vēl kāda inde - Dieva noliegšana un izstumšana.
5 grāmatas, kas palīdzēs sākt dziļāk izprast savu personību un tās dzīles...
Photo by Alberto Bigoni on Unsplash
Mīļie draugi, bloga ierakstu lasītāji un garīguma zināšanu sekotāji un ceļa gājēji! Manā dzīvē šad un tad nākas sastapties ar līdzcilvēku jautājumiem par to, ar ko, manuprāt, sākt izprast savu iekšējo pasauli un sākt piepildīt savu garīguma trauku. Domāju, ka šis grāmatu saraksts un neliels ieskats tajās rosinās jūs tās studēt, iedziļināties sevī, sadzirdēt savas iekšējās pasaules balsi un doties sevis paša garīguma ceļa atrašanā. Lai noder, mīļie draugi!
Pirmo sveci Adventa vainagā iededzot...
Photo
by Lukas
Langrock on Unsplash
Laiks ir paskrējis nemanot un atkal esam pietuvojušies gada apcerīgākajam laikam kristieša un Baznīcas dzīvē - Adventam. Šis laiks, nenoliedzami, ir laiks pārdomāt pagājušo un caur iekšēju meditāciju un sevis pilnīgu veltīšanu pārlaicīgajam gatavot Vēstij, kas mūs uzrunā Ziemassvētkos - mums ir cerība, jo "mums Pestītājs dzimis". Laikmetā, kad pasaule griežas teju pati ap sevi, visi ir skrejoši un mums neatliek laika savstarpējai cilvēcībai, mīļām sarunām ar sev tuvajiem un mīļajiem, mums jāapcer mums dāvātā iespēja caur Adventa laiku tuvoties savai patiesajai esībai un caur tās sniegtajām atklāsmēm pasaulē jāienes cilvēcība, mīlestība, savstarpējā cieņa, pieņemšana, ieklausīšanās tikums un vēlme būt mīlošākiem vienam pret otru. Jo Kristus kā Pestītājs mums nes pestīšanas vēsti, mums saviem līdzcilvēkiem tā jānodod caur savām rokām, attieksmi un sirdssiltumu, entuziasmu un degsmi cienīt, pieņemt, mīlēt un gādāt vienam par otru!
Dažas būtiskas atziņas par garīgo vadību...
Photo by Jeremy Bishop on Unsplash
Garīgā vadītāja galvenais devums ir prasīt atbildību, atbalstīt lēmumu pieņemšanā un sniegt ieskatu jautājumos, lēmumos un dzīves virziena noteikšanā, kas ietekmē cilvēka garīgumu (iekšējās dzīves motivāciju) un briedumu (patiesības integrēšanu dzīvē).
Padomdošana un līdzgaitniecība kā attīstību veicinošs dialogs
Photo
by Morgan
McDonald on Unsplash
Mūsdienās daudzi no mums noteikti ir dzirdējuši vai pat paši pielietojuši vārdu "mentorings", kas principā tā pati padomdošana un līdzgaitniecība cilvēka garīgajā dzīvē un garīgās izaugsmes veicināšana vien ir, vien nosaukta mūsdienīgāk. Latviski nesen klajā nākusi uzteicama grāmata par šo tēmu - Pola D. Stenlija un Dž. Roberta Klintona darbs "Mentorings" (angl. Connecting: The Mentoring Relationships You Need to Succeed in Life). Protams, mentorings sabiedrībā tiek skaidrots dažādi, atkarībā no "interpretētāja personiskās perspektīvas, profesionālā vai kalpošanas konteksta vai citu faktoru dēļ". Bet pēc konsekventākās un lakoniskākās definīcijas un būtības mentors ir palīgs. Kā skaidrots arī šīs grāmatas ievadvārdos, "mentors ir palīgs, kas apzināti palīdz tev augt, veicinot tavu izaugsmi garīgajos un praktiskajos aspektos, nenoņemot no tevis atbildību par pieņemtajiem lēmumiem vai paveicot uzdevumus tavā vietā. Mentors ir palīgs, kas iet tev līdzās kādā dzīves posmā un palīdz tev sasniegt nosprausto mērķi vai pārvarēt izaicinājumu." Šādā aspektā šeit mēģināšu palūkoties uz garīgo līdzgaitniecību un padomdošanu kā attīstību veicinošu dialogu, kurā tiek veicināta gan mentora, gan mentorējamā izaugsme un notiek abpusēja personības dažādu dimensiju pilnveidošanās.
Kas tas ir? Par atkarību, atkarīgu personu un līdzatkarību...
Foto: unsplash.com, Wil Stewart
Diezgan sen nebiju apdomājis un aplūkojis tematus, kas saistās ar manu vidusskolas laika profesionālo darbību kā jauniešu izglītotājam - atkarību profilakse. Nesen, pēc kādas sarunas ar kāda jaunieša vecākiem, sapratu, ka tā varētu būt tēma kādam no maniem rakstiem, tādēļ pievērsīšos divām, arī mūsdienu sabiedrībā joprojām izteiktām problēmām, atkarībai un atkarīgai personībai, kā arī tās "pavadonei" - līdzatkarībai. Draugi, mans pienākums ir izglītot un atbalstīt, tādēļ nevienu nenosodu par viņa izvēlēto dzīvesveidu, bet mēs kopā varam tapt par brīviem cilvēkiem, par lieliski noderīgām un cits citu atbalstošām personībām, tādēļ aicinu nevairīties par šīm problēmām runāt ģimenes, draugu lokā un tiekties uz sevis harmonizēšanu bez atkarības vielu vai lietu lietošanas. Kas rada atkarīgo personu? Kā ieraudzīt atkarības veidošanos? Galu galā - kā palīdzēt pārvarēt atkarību? Par šo un citiem jautājumiem plašāk rakstā.
Par dažiem lēmumu pieņemšanas kritērijiem...
Foto: unsplash.com; Hello, I'm Nik
Dzīvē mums visiem brīdi pa brīdim jāpieņem lēmumi. Mazāki, lielāki, mūsu dzīvi maz vai daudz ietekmējoši. Ikviens vēlas samērā skaidras norādes, kā labāk izšķirties par pareizo lēmumu. Runājot par manis paša dzīves pieredzi un apgūto, jāsaka, ka vieni no labākajiem ieteikumiem un pamācībām lēmumu pieņemšanas mākslā nāk no kristiešu brāļiem jezuītiem. Jezuītu ordenis jeb Jēzus sadraudzība ir izsenis pazīstama kopiena, kurai piemīt "garu izšķiršanas" un pareizāko lēmumu pieņemšanas ieteikšanas harizma jeb dāvana. Esmu pats daudzus savus dzīves lēmumus pieņēmis, balstoties jezuītu mācībā par "garu izšķiršanu", tādēļ dalīšos arī ar jums šajā noderīgajā prasmē, dāvājot jums dažus ļoti būtiskus atziņu fragmentus no trim jezuītu grāmatām: Stefans Kīhle SJ "Lēmumu pieņemšanas māksla", Timotijs M. Galagers OMV "Garu izšķiršana" un Džeimss Mārtins SJ "Jezuītu ceļvedis (gandrīz) visā".
Garīgā līdzgaitniecība: satikšanās un vēstījums...
Foto: unsplash.com, Aaron Burden
Pārdomas par šo garīgās līdzgaitniecības tēmu, kas ietverta zem virsraksta "Satikšanās un vēstījums", manī rada ierosu, kad nesen uzzināju, ka latviski iznākusi luterāņu autora Džīna Edvardsa Vīta grāmata "Krusta garīgums". Kad lasīju publiski pieejamo fragmentu no šī darba, aizdomājos par to lielo svētību, kādu mēs kā kristieši varam vēstīt un nest jebkuram apkārtējam, it īpaši brīžos, kad ik vārds un atbalsts ir nozīmīgs, svarīgs un neatsverams, un tie ir dažādi dzīves lielo norišu mirkļi... Draugi, brāļi un māsas kristieši, ikviens, kurš savā dzīvē jau ir sastapies vai vēl tikai sastapsies ar dzīves lielajiem un visādi izaicinošajiem un satricinošajiem mirkļiem, lai šis vēstījums palīdz jums kļūt sagatavotākiem un spējīgākiem sniegt īsto atbalstu īstajā momentā, un ar īstajiem vārdiem un izturēšanos.
Kā labāk sagatavoties paša aiziešanai?
Foto: unsplash.com; JJ Thomson
Doktore Kiblere-Rosa grāmatā "Mierinājums" raksta: "Mēs visi prātosim, kas ir pēcnāves dzīve un kāda tā būs. Kāds domā, ka atslēga meklējama atbildē. Tomēr pietiek arī ar jautājumu. Svarīgākais, ka sērojošo cilvēku mierina doma un sajūtas, ka kaut kur aizsaulē mājo viņa mīļotais cilvēks." Turpat ir publicēti Mātes Terēzes vārdi, kuros esam aicināti ieklausīties: "Dzīve ir sasniegums, un nāve ir daļa no šī sasnieguma. Mirstošajiem nevajag neko citu kā tikai maigas, mīlošas rūpes."
«Nāves apcerēšana» jeb Fragments no grāmatas «Pārlaicīgā dvēsele»
Foto: unsplash.com; Michal G.
Tas patiešām ir milzīgs kosmiskais paradokss, ka viens no dzīves labākajiem skolotājiem, izrādās, ir nāve. Neviens cilvēks vai situācija nekad nevarētu jums iemācīt tik daudz, cik jums iemācīs nāve. Lai gan kāds var jums pateikt, ka jūs neesat ķermenis, nāve to pierāda. Lai gan kāds var jums atgādināt, cik nesvarīgas ir lietas, kurām pieķeraties, nāve tās visas atņem sekundes laikā. Lai gan cilvēki var jums iemācīt, ka sievietes un vīrieši no dažādām rasēm nav vienlīdzīgi un pastāv atšķirības starp bagātajiem un nabagajiem, nāve mūs visus acumirklī vienādo.