Padomdošana un līdzgaitniecība kā attīstību veicinošs dialogs

Photo by Morgan McDonald on Unsplash

Mūsdienās daudzi no mums noteikti ir dzirdējuši vai pat paši pielietojuši vārdu "mentorings", kas principā tā pati padomdošana un līdzgaitniecība cilvēka garīgajā dzīvē un garīgās izaugsmes veicināšana vien ir, vien nosaukta mūsdienīgāk. Latviski nesen klajā nākusi uzteicama grāmata par šo tēmu - Pola D. Stenlija un Dž. Roberta Klintona darbs "Mentorings" (angl. Connecting: The Mentoring Relationships You Need to Succeed in Life). Protams, mentorings sabiedrībā tiek skaidrots dažādi, atkarībā no "interpretētāja personiskās perspektīvas, profesionālā vai kalpošanas konteksta vai citu faktoru dēļ". Bet pēc konsekventākās un lakoniskākās definīcijas un būtības mentors ir palīgs. Kā skaidrots arī šīs grāmatas ievadvārdos, "mentors ir palīgs, kas apzināti palīdz tev augt, veicinot tavu izaugsmi garīgajos un praktiskajos aspektos, nenoņemot no tevis atbildību par pieņemtajiem lēmumiem vai paveicot uzdevumus tavā vietā. Mentors ir palīgs, kas iet tev līdzās kādā dzīves posmā un palīdz tev sasniegt nosprausto mērķi vai pārvarēt izaicinājumu." Šādā aspektā šeit mēģināšu palūkoties uz garīgo līdzgaitniecību un padomdošanu kā attīstību veicinošu dialogu, kurā tiek veicināta gan mentora, gan mentorējamā izaugsme un notiek abpusēja personības dažādu dimensiju pilnveidošanās. 

Ar grāmatām, datoriem un tehnoloģijām izcilai padomdošanai un līdzgaitniecībai jeb mentoringam absolūti ir par maz, pat nepietiekami. Jā, tehnoloģijas un grāmatas var būt lielisks atspaids brīžos, kad nav iespējams tiešs dialogs ar savu padomdevēju vai pat vairākiem mentoriem, tomēr jāpatur prātā, ka visā vēstures gaitā saikne starp pieredzes bagāto, zinošo, vecajo un tiem, kuriem nepieciešams nodot šīs zināšanas, ir pastāvējusi un balstījusies visnotaļ tiešā savstarpējā komunikācijā. Modernisma jeb tehnoloģiju un "gadžetu" kultūra rada personības deficītu, jo cilvēks tomēr ir sociāla, nevis tehniska (tehnoloģiska) būtne. 

"Jūs varat kļūt par klausītāju, uzdot jautājumus, dot padomus un iedrošināt. Jums nav jāzina "visas pareizās atbildes" vai jākļūst par skolotāju, lai būtu par svētību cilvēkam, kuru mentorējat. Jūs varat dot nozīmīgu ieguldījumu, klausoties, izsakot atzinību, ierosinot, stāstot par savu pieredzi un lūdzot Dievu. Tā jūs savam mentorējamajam dodat pārliecību, jaunu skatījumu un praktisku palīdzību." ("Mentorings", 27. lpp.)

Daudziem, man šķiet, ka teju visiem gribas domāt, ka kļūt par mentoru vai garīgo padomdevēju vai līdzgaitnieku var tikai garīgi ļoti nobrieduši un ļoti labi izglītoti un dzīvē daudz pieredzējuši ļaudis, jāsaka, ka te es šādam uzskatam nepiekrītu un to pauž arī grāmatas "Mentorings" autori, sakot: (un šos vārdus īpaši piefiksējiet!)

"Ikviens var būt mentors, ja vien ir kaut ko iemācījies no Dieva un ir gatavs par to stāstīt citiem. Ja vien esat Kristus sekotājs, tad varat būt mentors. Visu, ko Dievs jums ir devis, kas ir devis jums spēku augt un padziļināt attiecības ar Dievu, jūs varat dot tālāk citiem. Iepazīstināt jaunus Kristus sekotājus ar garīgās izaugsmes pamatiem - tas ir māceklības process, kas ir pirmais un galvenais mentoringa tips."

Kā saprotiet, es uz mentoringu skatos garīgās padomdošanas un līdzgaitniecības gaismā, tomēr principi nemainās arī tad, ja vēlaties nodarboties ar mentoringu un padomdošanu bez reliģiskā/teoloģiskā konteksta. Mentoringam nav tik ļoti specifisku iezīmju, lai to nevarētu izmantot plašā amplitūdā - tā pienesums un pozitīvais sniegums pieejams gan sekulārā, gan arī garīgā jomā, tādējādi iesaku ar mentoringu iepazīties ikvienam, atrodot sev visefektīvāk izaugsmi veicinošos mentorus. Manā personīgajā gadījumā tas ir Jēzus, kā arī daži laicīgās pasaules filosofi un domas giganti, kuru pamācībās un sacītajā ieklausos. Bet ar grāmatām un lūgšanām, Bībeles lasīšanu vien ir pārāk "sausi", tādēļ man ir arī savs garīgais tēvs, kuru uzskatu par savu mentoru. Bez tam par savveida garīgajiem tēviem uzskatu ikvienu izcilu teologu arī tepat Latvijā, un tādu netrūkst Lutera draudzē Torņakalnā, kuru viedumā ieklausos, kā arī daudzos ārzemju teologos un garīgajos tēvos - Ričardā Rorā, Tomasa Mērtona paustajā, Henrija Nouvena atstātajā vēstī u.c. 

Garīgā padomdošana un līdzgaitniecība faktiski ir uzskatāmas par trīspusējām attiecībām. Principā tā ir iesaistīšanās dievišķajā dejā. Mentoringā jeb padomdošanā un līdzgaitniecībā (vismaz kristīgajā praksē un pieredzē) ir iesaistīti trīs - mentors, Dievs un mentorējamais. Un šāds modelis ļoti jauki sader un sasaucas ar Dieva Trīsvienības dabu un savstarpējām attiecībām starp Tēvu, Dēlu un Svēto Garu, kas ir Mīlestība, kurā Trīsvienība ir un ar ko dalās ar cilvēkiem un visu brīnumaini radīto. 

Dievs vēlas, lai ikviens no mums izveidotu attiecības, kas mums palīdz mainīt mūsu dzīvi - augt, nobriest, pilnveidoties un iet svētuma tapšanas ceļu! Tāds ir arī laba kristīgā mentoringa augstākais mērķis.

Mentoram nepieciešamās spējas un īpašības

• Spēja saskatīt otra cilvēka potenciālu;
• Iecietība pret citu kļūdām, skarbumu, neiecietību un līdzīgām īpašībām, lai veicinātu mentorējamā potenciāla attīstību;
• Elastīgums, reaģējot uz cilvēkiem un apstākļiem;
• Pacietība - apziņa, ka attīstībai ir nepieciešams laiks un pieredze;
• Perspektīva - redzējums, spēja ieskatīties nākotnē un ieteikt mentorējamajam nākamos soļus;
• Dāvanas un spējas, kas ļauj atbalstīt un iedrošināt citus (garīgās dāvanas, kas iet roku rokā ar mentoringu - žēlsirdība, devība, pamudināšana, mācīšana, ticība un gudrības vārdi).

Tāpat kā jebkurās citās attiecībās, arī garīgās padomdošanas, līdzgaitniecības jeb mentoringa attiecībās ir būtiski daži nosacījumi, lai šīs attiecības izdotos. Kā mēs zinām, nav iespējamas attiecības, ja starp personām nav pievilcība jeb savstarpējas simpātijas. Tas ir sākumpunkts teju visās attiecībās. Bet ir viens "bet" - mentoringa kontekstā mēs nevaram runāt par savstarpēju seksuālo un ārēji redzamo pievilcīgumu jeb izskatīgumu. Šis mums ir jānoliek malā, pretējā gadījumā tas vairs nav mentorings. Garīgās vadības un padomdošanas kontekstā jālūkojas uz garīgā vadītāja perspektīvu, prasmēm, pieredzi un iespējamo paraugu kādā jomā, nozarē, aktivitātēs. Mentorā vajadzētu saskatīt gudrību, atbilstošas rakstura īpašības, zināšanas un spēja mentorējamo vest pretī izaugsmei un paša dziļumu iepazīšanai. 

Otrā lieta ir atsaucība. Protams, tai ir jābūt abpusējai, tāpat kā simpātijām. Jāsaka, ka mentorings nevar notikt, ja mentors ir pārāk noslogots un aizņemts, no pārguruša mentora nav nekādas jēgas. Mentoram jāapzinās savas spējas un jābūt par padomdevēju un garīgo vadītāju vien tik daudz mentorējamajiem, cik fiziski iespējams kvalitatīvi, tātad regulāri un rezultatīvi, sniegt šo devumu - garīgi vadīt. Arī mentoringa saņēmējam ir svarīgi būt atsaucīgam un ar vēlmi augt, attīstīties, pilnveidoties un mācīties. Šeit attieksmei ir ārkārtīgi liela loma. Ja ir abpusējas simpātijas, abpusēja atsaucība un no mentorējamā vēl pareizā attieksme - tas viss paātrina un veicina spožu personības izaugsmi. 

Trešā lieta, bez kuras nav iedomājamas dinamiskas garīgās padomdošanas un līdzgaitniecības attiecības - atbildība. Gan padomdevējam, gan mentorējamajam no paša iesākuma jāvienojas par to, ko viens no otra sagaida, jānotiek nemitīgai savstarpējās sadarbības analīzei un izvērtēšanai, kā arī jāvērtē abpusējā atgriezeniskā saite - šo faktoru veiksmīga ievērošana ved pie produktīvas un paliekošas mentorējamā personības izaugsmes un spēju attīstības. Mentoram ir jābūt spējīgam līderim un vadītājam, spējot iniciēt un uzturēt šīs atbildības attiecības visa padomdošanas cikla vai garīgās pavadības laikā. 

Mentorings nav pēdējais modes kliedziens vai liekvārds. Kristiešu izpratnē tas sakņojas Bībeles principos. Mentoringa jeb garīgās pavadības un padomdošanas pašreizējās popularitātes cēlonis ir vajadzība, ko radījis Rietumu sabiedrības ekstrēmais individuālisms un no tā izrietošā bezatbildība.

Mēs, kas esam kļuvuši par sabiedrības locekļiem pēdējo pārdesmit gadu laikā, jāsaka, daudzi no tā ciešam, ka mūsos pašos un/vai apkārtējos redzam disciplīnas trūkumu. Īstenībā disciplīnas trūkums ir samērā viegli izskaidrojams ar nedisciplinēto vēlmi pēc skaidrības un praktiskas palīdzības. Palīdzības, uz kuras pamatiem izveidot savas dzīves stabilu, integrētu izaugsmes modeli. Ja mēs, kas esam sevi apzinājušies tādus, kādi mēs esam, ar saviem trūkumiem, raizēm un problēmām, vērstos pie sev tuviem mentoriem, mēs ikviens varētu kļūt par "raķeti, kas izkļuvusi no zemes atmosfēras". 

Savstarpējās attiecības, atbildība un atsaucība - trīs lietas, kuras katram sevī jāizvērtē un jāizmeklē - ja tās ir, tad esam gatavi mentoringam un garīgai līdzgaitniecībai!