Reinhards Kērners | Ar ko kopā es esmu Baznīca?

Photo by Elizabeth Kay on Unsplash

Šis ir fragments no grāmatas - Reinhard Körner CHRIST SEIN AUF DEN PUNKT GEBRACHT (Vier-Türme-Verlag, Münsterschwarzach, 2014). Paldies tulkotājai Marutai Mazlovskai!

AR KO KOPĀ ES ESMU BAZNĪCA?

Pirmo gadsimtu kristiešiem bija zināms vēl kāds īsformulējums, kurš sastāvēja no viena vienīga vārda. Arī mēs to zinām - un tomēr nezinām. Šis vārds ienes būtisku iezīmi kristīgajā garīgumā. Grieķiski tas skan kyriaké, tulkojumā tas ir apzīmētājs sieviešu dzimtē un nozīmē Kungam piederoša. Jaunajā Derībā tas ir sastopams šādos salikumos: "kyriakon deipnon" t.i. Kungam piederošs mielasts, Kunga mielasts jeb Pēdējās vakariņas; "kyriakè heméra" t.i. Kungam piederoša diena, Kunga diena jeb svētdiena. Jau ļoti agri tas tika saistīts kopā ar vārdu ekklesia, kas antīkajā pasaulē nozīmēja pilsoņu apvienību, kā arī pilsoņu apvienības sapulci. Pirmie kristieši ar to gribēja pateikt: kad mēs sapulcējamies, tā ir kyriakè ekklesia t.i. Kunga sapulce, kuras centrā stāv augšāmcēlušais Jēzus Kristus, kyrios. Apvienība, kuru mēs veidojam - vietējā draudze, kā arī visu draudžu kopība - ir tieši kyriakè ekklesia - Jēzum Kristum piederoša cilvēku apvienība. Kopš 3. gadsimta tā tad arī saīsināti tika saukta kyriakè, kas pēc būtības apzīmēja Baznīcu.

Īsajā formulējumā Kyriakè/Baznīca ir koncentrēti pateikts, kas mēs kristieši esam. Šajā īsajā vārdā ir ietverta visa eklezioloģija t.i. vēlāk izveidotā teoloģijas mācība par Baznīcu. Tam ir pievērsis mūsu uzmanību kardināls Valters Kaspers savā grāmatā par katoliskās Baznīcas būtību. Baznīca, Kyriakè, ir cilvēku kopība, kas pieder Jēzum Kristum, turklāt abpusēji - skatoties gan no Kristus, gan no kristiešu puses. Jēzus Kristus mūs uzlūko kā sev piederošus, un mēs sevi atzīstam par Viņam piederošiem.

No kristīgā garīguma viedokļa tas nozīmē: es esmu Baznīca, es esmu Jēzum Kristum piederoša, un -  es esmu Baznīca vienmēr kopā ar citiem, jo ne tikai es vien piederu Kungam Jēzum Kristum. Un, starp citu, ne tikai viena vien konfesija. Ja es sacītu "Jēzum jā, Baznīcai nē", nekas netiktu atrisināts.

Kamēr vien atrodas cilvēki, kas saka "Jēzum jā", es kopā ar viņiem esmu Baznīca.

Kad man pirms dažiem gadiem tas kļuva skaidrs, es sev uzdevu jautājumu: Ar ko kopā, ar ko tieši konkrēti kopā es esmu Baznīca? Ietērpts šādā jautājumā, senais īsformulējums Kyriakè ir kļuvis man, tā arī daudziem citiem, kuriem es to lekcijās un grāmatās pastāstīju tālāk, par nozīmīgu palīgu garīgajā dzīvē. Ar šo vienu vārdu, šo pirmās Baznīcas nosaukumu Kyriakè es ieguvu jaunu skatu uz Ecclesia, uz Baznīcas institūciju.

Ar ko kopā es esmu Baznīca? No sākuma atbilde neizsauc sajūsmu. Katrā ziņā tad, kad es ļauju, lai atbilde nāktu no Kyrios, no Jēzus. Izejot no Viņa skatījuma, Baznīca ir visi, kurus Viņš "ir pievilcis pie sevis" (Jņ 12, 32) un skāris ar savu garu, vai nu man tie ir patīkami vai nav. Un skatoties no cilvēciskā viedokļa, iznāk tas pats. Kas vien kādreiz un vienalga kādu iemeslu dēļ ir vēlējies piederēt Jēzum Kristum, kopā ar to es esmu Baznīca - pilnīgi vienalga, vai tas cilvēks pēc mana sprieduma ir "labs" kristietis, vai gluži otrādi - "slikts".

Bīskaps Augustīns jau 5. gadsimtā zināja, ka Baznīca ir "societas mixta", proti, ļoti neviendabīga sabiedrība, kurai tikpat labi pieder kā kristieši "de numero", tā kristieši "de merito" t.i. gan tādi, kas sevi vienkārši pieskaita pie kristiešiem, gan tādi, kas apzināti cenšas dzīvot kā kristieši. Nemaz nerunājot par to, ka visi, sākot no ticīgiem lajiem līdz pāvestam, ir nepilnīgi cilvēki, jā, grēcinieki, kā arī es to skaitā. Kopā ar viņiem visiem es esmu Baznīca.

Un tomēr - jā, tieši tāpēc - es drīkstu godīgi attiekties pret savu jautājumu. Šajā neviendabīgajā sabiedrībā, kāda ir Baznīca, ir cilvēki, ar kuriem savās attiecībās ar Jēzu es jūtos saistīts vairāk, un cilvēki, ar kuriem mazāk. Līdz ar to es drīkstu jautājumu formulēt arī šādi: ar ko kopā es piedzīvoju un izjūtu Baznīcu, ar ko kopā es labprāt esmu Baznīca? Jo tad man kļūst skaidrs, ka Baznīca sastāv ne tikai no tādiem cilvēkiem, kas pēc saviem uzskatiem un izturēšanās šķiet tālu no evaņģēlija gara. Jo tad es ieraugu, ka Baznīca ir arī cilvēki, kas, kaut ļoti nepilnīgi, bet cenšas un pūlas dzīvot ciešā saistībā ar Jēzu un Viņa Abba. Un ja arī tādu manā redzes lokā būtu kaut vai tikai divi, vai desmit - ar viņiem kopā es esmu Baznīca.

Baznīca, aplūkota dziļākā, garīgā ziņā, nav tikai institūcija. Pēc kardināla Kaspera vārdiem tā ir "institūcija un tajā pašā laikā vairāk nekā institūcija; kā institūcija tā reizē ir eshatoloģisks, garīgs notikums". Abi, "institūcija un notikums, Baznīcas forma un saturs ļauj sevi atšķirt, bet neļauj nošķirt". Tādā gadījumā tas nozīmē: Baznīca kā kyriakè ekklesia ne tikai pastāv, Baznīca notiek. Nepietiek, ka Baznīcai tikai "pieder", Baznīca ir jāizdzīvo.

Raugoties no Kyrios puses, Baznīca notiek vienmēr. Tas garantē tās pastāvību un uzticamību. Raugoties no cilvēku puses, Baznīca notiek tad, kad mēs esam pievērsušies Kungam, kad starp Viņu un mani "pārlec kāda dzirkstele" un man ir "atvērta auss" Viņam. Ja mēs to nedarām, ja es to nedaru, būšana Baznīcā no mūsu puses paliek ļoti neaktīva. Tādā mērā, kādā Kyriakè notiek vai nenotiek atsevišķos cilvēkos, tā notiek vai nenotiek šo cilvēku kopumā, kā vietēja mēroga Baznīcā, tā pasaules mēroga Baznīcā arī.

Bet Baznīca notiek. Kyriakè notiek. Tā tiek izdzīvota. Arī šodien. Šie cilvēki ir šeit, cilvēki, kuriem vispirms rūp Baznīcas "saturs" un Kyrios, nevis galvenokārt Baznīcas "forma", tās āriene, ietekme un pārvaldes struktūras. Un tieši, pateicoties šādai attieksmei, viņi ir Baznīca. Viņu ir ļoti daudz, kā kristiešu laju, tā arī priesteru, ordeņu cilvēku un bīskapu vidū. Daudzi no viņiem pieder pie klusētājiem, bet es varu tos atpazīt.

Būt Baznīcai - tā ir programma, personiska un kopīga garīgās dzīves programma. Tiem, kuri kopā ar mani ir Baznīca, un arī man pašam, nāk par labu, kad es viņiem (vismaz vienam otram), pie gadījuma pasaku: "Kopā ar tevi es labprāt esmu Baznīca".