Attiecību problemātikas skarbie līkloči, pie kuriem nākas piestrādāt...

Attēls:  Photo by Brett Jordan on Unsplash

Šīs bloga sadaļas ierakstā parunāsim par attiecībām, to uzturēšanu, darbu pie tām, cīņu par tām un tā tālāk. Šeit es runāju, protams, par romantiskām attiecībām, kad divus cilvēkus saista kas vairāk nekā tikai draudzība vai koleģiālas attiecības. Manā ieskatā, mūsdienu sabiedrības attieksme pret attiecībām tādā ilgtspējīgā koncepcijā jau pašā pamatā ir sabojāta vai sabojājusies, līdz ar to mēs apkārtējā vidē (sabiedrībā) redzam un pamanām, ka attiecības, laulība, cieņa vienam pret otru, savstarpējā uzticība savā veidā ir zaudējusi orientierus. Mēģināsim atrast kopsaucēja punktus šādās situācijās un es šajā ierakstā mēģināšu rast kādus labus ieteikumus attiecību krīzes atrisinājumam. Vai man tas izdosies, nezinu, tomēr savu viedokli par šo tematiku es atļaušos paust, balstoties gan sevis paša pieredzē, gan psihoterapeitu ieteikumos.

Protams, viens no pirmajiem viedokļiem, kas man nāk prātā, ir no Makjavelli, jo šī dzīves un attieksmes Skolotāja portrets man karājas dzīvoklī pie sienas goda vietā, taču, lai arī principiāli pieejot viņa sacītajam, pat varētu piekrist, tomēr manī un noteikti daudzos mājo līdzīgas sajūtas - viss nav tik slikti, lai nebūtu sliktāk un noteikti nav tā, ka cilvēki pēc pamatuzstādījuma jeb "by default" jau ir slikti savā būtībā. Nē, noteikti nē - es turpinu uzskatīt, kā esmu līdz šim uzskatījis, ka dvēsele, kura mīt mūsos ikvienā, ir laba, gaiša un tīra, bet mūsu prāta spriedumi, apsvērumi un lēmumi, kuros iesaistīts ego, tie ir bieži vien neracionāli un egoistiski. Tādēļ mēs šajā ierakstā mēģināsim palūkoties gan uz tiem tīrajiem apstākļiem un apsvērumiem, kas nāk no dvēseles, gan ieskatīties tajās dzīlēs, kuras komandē mūsu ego.

Kad divi cilvēki satiekas un starp viņiem uzvirmo sajūta "šeit ir kaut kas vairāk nekā tikai patikšana", ir jāsaprot, ka šajā procesā, protams, iesaistās mūsu dzīvnieciskās jeb reptiļu smadzenes jeb limbiskā garoza - viens otram iepatīkamies ļoti, ļoti primitīvā līmenī, mūsu organisms caur saviem jutekļiem, caur smaržas, jā, arī garšas un citiem receptoriem saprot - ar šo partneri būs "auglība". Apzināti rakstu "auglība", jo mūsu organisma primitīvākie instinkti ir vērsti uz brutālu auglības saošanu, sasmaržošanu un iekšējo izjūtu. Šajā vietā varētu citēt un norādīt desmitiem pētījumus par mūsu tieksmi vienam pret otru, taču es palikšu pie sava skaidrojuma. Kam gribēsies atrast pētījumus par feromonu nozīmi un limbiskajām jeb reptiļu smadzenēm attiecību kontekstā - droši meklējiet, atradīsiet! 

Man uz galda šī ieraksta rakstīšanas brīdī atrodas grāmata "Sarunas par mīlestību", ko sarakstījis pāris Arkādijs Pancs un Gaļina Panca, abi ir ārsti un saistīti ar psihoterapijas un psiholoģijas jomu, tādēļ ir diezgan saprotams, kādēļ šāda grāmata par mīlestību un attiecībām. Šī grāmata ir viena no manā plauktā esošajām un lasītākajām grāmatām par un ap mīlestību un attiecībām. Tās autori saka: "Mīlestības pamatā vienmēr ir seksuāla pievilkšanās." (15. lpp.) Jā, nenoliedzami, jo mēs savā būtībā neesam cilvēki, bet dzīvnieki. Tomēr es uz attiecībām skatos plašākā kontekstā - tajās ir arī kaut kas tāds, garīguma un dvēseles moments. Un ja mēs tās plašāk paraugāmies uz attiecībām un mīlestību, arī uz saviem feiliem un savām neveiksmēm attiecību jomā, mēs saprotam vairāk un plašāk. 

Psihoterapeits Pancs saka: "Tipiska vīrieša seksualitātes īpatnība ir mūžīgais konflikts starp vēlamo un esošo". Un lappusi tālāk: "Kontrolēt savas vēlmes spēj ikviens vīrietis, ja viņš baidās pazaudēt sev svarīgo [sievieti - A.P.]" Es būšu tālākejošs un sacīšu - vīrieša attieksme parādās viņa izvēlēs! Taču jāpiebilst, ka, lai gan es saprotu dzīvnieciskos instinktus, es tomēr saku - domā, pirms dari! Vēlamais tiek atmodināts no esošā... Dziļa frāze, kas atmodina dzīvniecisko. Bet, bet... ĪSTS vīrietis vienmēr rīkosies pareizi, taisnīgi un saskaņā ar savām iekšējām vērtībām, ne tīri fizioloģijas un reptiļu smadzeņu vadīts! Es saprotu, ka šajā vietā un mūsdienu laikmetā es prasu neiespējamo, taču mums ir dotas smadzenes, prāts un spēja izvērtēt lietas ilgtermiņā, un to es rakstu kā vīrietis... Un tam pievienojas arī šeit minētais autors, kurš atsaucas uz kāda sava drauga, seksologa sacīto: "Vienam no pāra ir jāsaglabā veselais saprāts, neļaujoties kaislībai!" (48. lpp.) Tieši tā - jebkurā brīdī vienam no pāra ir jāspēj saglabāt veselais saprāts, lai uzturētu attiecības, neskatoties uz to, ka otrs ir kaut kādā ziņā zaudējis prātu. Tam nepieciešama dziļa gudrība un spēja sarunāties. 

Mums, latviešu vīriešiem, ir viena problēma, kuru arī savā grāmatā apraksta autors Pancs, mēs velkam deķīti katrs uz savu pusi, taču šeit atkal ir bet moments.. mēs esam pakļāvīgi jebkuram vējam, kas vien pār mūsu dzīvi un attiecībām nāk, tostarp, aizvien jauni meklējumi pēc aizvien jaunām sajūtām... (šeit es nerunāju par sevi, es dzīvoju nosacītā celibātā!) Taču meklējumi aizved prom no attiecībām, ja ļaujamies savām dzīvnieciskajām smadzenēm. Mēs atssakāmies no stabilitātes un zināmā, bet meklējam aizvien jaunas un valdzinošas sajūtas. Es nevaru nevienu vainot, ka cilvēks rīkojas tā, kā rīkojas, taču attiecības ir savveida dāvana un iedziļināšanās otrā - vēlme saprast un pieņemt otru līdz kaula smadzenēm. Bet vai mēs tā darām? Nē, man nepatīk tāda un tāda tava rīcība, man gribas to un to, hops - es lecu prom, jo man tā gribas! Un šeit mēs nonākam atkal pie nesen apskatītās egoisma tēmas - jo man tā gribas... Bet attiecības un mīlestība prasa savu darbu un vēlmi ieguldīties, kā mans skolotājs Juris Rubenis sacīja, "attiecību dārzs ir jākopj divatā, viens nevar apkopt tīrumu". 

Pamešana un attiecību atstāšana, lai tās iemainītu pret citām - nevēlēšanās strādāt, saprast un iedzīvoties otra sajūtās, nevēlēšanās palikt pie veselā saprāta, kā mēs to augstāk lasījām. Nē, es nesaku, ka šķiršanās nav normāla, bet.. pirms šķiramies, vispirms glābjam, lāpām, runājam, ieklausāmies viens otrā, saprotam, kurā pusē kas ir nogājis šķērsām, kur ir vienas vai otras puses kļūdas. Bet nevēlēšanās risināt attiecību krīzes - mjā, nu tur neviens psihoterapeits nepalīdzēs, kad egoisms un fizioloģija ir ņēmusi virsroku!