Bez mīlestības nedzīvojiet (un atmetiet savu egoismu!)... Pārdomas, 2024. gadā ieejot

Attēls:  Photo by Tim Mossholder on Unsplash

Jaunajā 2024. gadā ieejot, kopīgi apcerēsim mīlestības tēmu. Ne velti ieraksta virsrakstā rakstīju par egoisma atmešanu... Mīlestība kā iespēja, mīlestība kā aicinājums, mīlestība kā darbs - tas viss mums liekas tik banāls, bet nekas tāds nešķiet, ja vēlies savai dzīvei piešķirt vērtību, jēgu un prieku. Mīlēt un būt mīlētiem ir mūsu kā cilvēku dabā, jo dzīvnieki to neprot. Vismaz ne tādā formā kā mēs to saprotam un spējam realizēt savstarpējās attiecībās, kā brāļi un māsas, kā vecāki un viņu bērni, kā mīļotie, kā vienkārši divi svešinieki - ikkatrs attiecībās spēj mīlēt. Mūsu dzīve ir saziņa, komunicēšana un līdzās būšana. Bet tas nav iespējams pilnīgi, ja mēs nemīlam. Un ja mīlestībai uzslāņojas egoisms, tas ir kā nezāle, kas apēno augu, kas aiziet bojā, nesasniedzis savu mērķi.

Mani personīgi uz šīm pārdomām iedvesmoja gan pāvesta Franciska apustuliskais pamudinājums "Amoris Laetitia" jeb "Mīlestības līksme", gan arī daži citi avoti, notikumi, situācijas. Bet es šajā ierakstā vēlos runāt ar ikkatru labas gribas cilvēku, kurš vēlas iedziļināties un patiesi izprast - kā mīlēt tā no visas sirds, lai cik grūti arī tas nebūtu. Patiesa mīlestība ir ārkārtīgi dziedinoša un dzīvinoša pieredze, tā māca pazemību un aicina uz mieru, tā nes mieru un tā nekad nedomā, ka tas ir kaut kas neiespējams. Mīlēt varam katrs un ikdienas, bet tikai no mūsu prāta ir atkarīgs tas, vai un kā mēs to saprotam, darām un realizējam mūsu dzīvēs un attiecībās citam ar citu.

Mēs vārdos varbūt arī sakām, ka kādu mīlam, taču dziļi sirdī mēs paši tam neticam, ko sakām un līdz ar to tā ir tukša skaņa, līdzīgi, kā Pāvils Rakstos saka: "kā dunošs varš un šķindoša kimbala" (1Kor 13, 1). Lūk, draugi! Vai mēs pārāk daudz neaizraujamies ar jēgas nonicināšanu? Jo mīlestība ir tik liela, ka tā allaž pastāv, ir un dāvā sevi, taču prāta apsvērumi un ļaušanās aklam egoismam to noplicina... Mēs gan tā mēdzam sacīt, ka mīlestība ir banāla, taču neviens šo lietu nav atcēlis. Mēs varam domāt, kas tā tāda mīlestība ir un kur viņa mūsos mīt, bet viņa vienkārši ir saistīta ar mūsu dvēseli, kas ir svēta un bezgrēcīga, laba un mīloša neraugoties ne uz kādiem prāta apsvērumiem. 

Nesen, spēlējot kādu galda spēli, priekšplānā izvirzījās jautājums: "Vai visi cilvēki ir labi?" Protams, kāds sacīja, ka nē, citi ilgi domāja, taču es sacīju - jā, visi cilvēki ir labi! Jo, cik esmu iepazinis dažnedažādus avotus un daudz esmu izglītojies, esmu pilnīgi pārliecināts, ka mūsos ikvienā mīt dvēsele, kas ir absolūti laba, tīra, mīloša un, atkal atsaucoties uz Rakstiem, Svētā Gara mājoklis (1Kor 6, 19). Mūsos ikvienā, pat vislielākajā padibenē, mīt dvēsele, kas ir absolūti laba un skaista. Tikai kaut kādi apstākļi dzīvē ir sagriezušies tādā virpulī, ka cilvēks ir tur un tāds, kāds nu katrā mirklī viņš ir. Un daudzos gadījumos te pie vainas ir mūsu pašu egoisms, augstprātība, iedomība un vienkārši kādi it kā racionāli apsvērumi, taču tas noved pie dvēseles mērdēšanas un mīlestības dzirksts pazaudēšanas. 

Pāvests Francisks savā apustuliskajā pamudinājumā "Amoris Laetitia" raksta, sacīdams: "Mums vienkārši jāapzinās, ka mēs katrs esam sarežģīta gaismu un ēnu kombinācija" (AL, 113), taču šeit es gribu piebilst, ka mums smagi jāpiestrādā pie tā, lai mūsos gaismas būtu vairāk un ēnas mazāk, vai arī - ēnas būtu apzinātas un mēs apzinātos, kuros mirkļos mēs kļūstam ēnaināki nekā vajadzētu. Es nemitīgi sev atgādinu šos pāvesta vārdus no šī paša pamudinājuma: "Man jāprot novērtēt otra cilvēka mīlestību arī tad, ja tā nav ideāla. Viņš mīl mani tāds, kāds viņš ir, un tā, kā to spēj, ar viņam piemītošajiem ierobežojumiem, bet tas, ka viņa mīlestība nav ideāla, nebūt nenozīmē, ka tā būtu nepatiesa vai nereāla. Tā ir patiesa, tikai ierobežota un no šīs pasaules." (AL, 113). Jā, mūsos var būt dažādu kalibru mīlestības - tādas, kas ir no šīs pasaules un tādas, kas ir no Augšienes. Bet mīlestību mēs varam atpazīt un īstenot vien tad, ja tai ļaujamies... 

Es diezgan daudz tiekos ar cilvēkiem, runāju un sarunājos, arī par viņu dzīves dažādajām lappusēm, kādas nu katram tās ir. Un viena no lietām, kas nonāk manā fokusā ir attiecības. Gan mīļoto attiecības, gan savstarpējās attiecības vienkārši kā cilvēkiem. Šajās attiecībās es bieži vien saskatu un ieraugu egoismu - man pretī sēdošais ir superīgs cilvēks, cenšas, pūlas un dara visu, lai viss dzīvē kārtotos, būtu ideālas attiecības un draudzība, bet tas otrs nesaskata neko sevī, kas būtu uzlabojams, maināms vai izdiskutējams... Un tas ir ļoti, ļoti augsta līmeņa egoisms - nespēt redzēt sava paša ēnas puses un necensties tās koriģēt. Psihoterapijā tas iet zem jēdziena "narcistiska personība". Protams, tas ir vēl komplicētāks jautājums un iekļauj sevī daudz citus aspektus, bet egoisms ir pamatu pamats. 

Taču daudzi šajā materiālistiskajā laikmetā noraida jebkādu sarunu par mīlestību, dvēseli, ikviena labumu un diženumu, jo tas viss neietilpst viņu dzīves "plānā". Apzināti liku vārdu "plāns" pēdiņās - viens no bezjēdzīgakajiem žurku skrējieniem pasaulē ir dzīvot dzīvi bez mīlestības, bez mierīgas apceres, bez iedziļināšanās sevī un savu "tarakānu" izķeršanas... Un jo es vecāks palieku, jo es vairāk novērtēju apceri, lasīšanu, mieru, mūziku, grāmatas un pabūšanu vienatnē, lai nodotos apcerei. Šajā reizē par mīlestības tēmu. Es varētu stundām un dienām runāt par to, jo tā ir ne vien manas būtības daļa, bet arī manas kalpošanas daļa, kuru es veltu citiem un lielākam kopējam labumam. Es varu atskatīties vēsturē, kur kāds pret mani ir netaisnīgi izturējies, bet - vai es viņu pārstāšu mīlēt un viņam piedot? Ja vien cilvēkam nav egoisma aizplīvurots prāts, viņš spēj mīlēt, viņš spēj saprast un viņš spēj piedot. "Amoris Laetitia" par to saka īsi, bet spēcīgi: "Mīlestība sadzīvo ar nepilnībām, panes tās un prot klusēt, sastopoties ar mīļotā cilvēka ierobežojumiem." (AL, 113). 

"Amoris Laetitia" ir izcils avots attiecībās esošiem cilvēkiem un ne tikai - iedziļinoties šajā dokumentā, mēs sastopamies ar tādu mīlestības izpratni, kas var mums palīdzēt attīstīt un pilnveidot savējo! Tādēļ es ļoti rekomendēju šo dokumentu lasīt un tajā ar sirdi ieguldīt sevi, savu prātu, lai tas bagātinātu mūsu personīgo sniegumu mīlestības laukā! Taču nobeigumā vēl nedaudz vārdu...

Mīlestība ir tā, kas aicina paplašināt mūsu redzesloku, mūsu domāšanas un dvēseles tiecības, vērst savu sirds un prāta skatījumu uz augstākām vērtībām, pāri mūsu iracionālajam un nekam nederīgajam egoismam, jo tikai mīlestībā mēs varam norūdīties un palikt pastāvīgi esošajās situācijās un izaicinājumos, kuru mūsdienu pasaulē netrūkst ne individuālajā, ne globālajā mērogā. Es, protams, šeit nerunāju par ļoti ārkārtīgi globālām lietām, kuras nav mūsu varā - mīlēt vajag sākt sevi, tad mēs tās mīlestības robežas paplašinām uz saviem tuvākajiem, uz mīļoto cilvēku, uz viņa ģimeni, un tā lēnām palēnām mēs kļūstam par mīlestības ieskautiem. Mīlestība tad plūst kā no avota, kas nekad nebeidzas - paši starojam, dalāmies ar citiem, un tā, kamēr apkārt ir viena vienīga mīlestība. Bet jāsāk ir ar maziem maziem solīšiem - jāizcīna tā lielā cīņa ar savu egoismu, kas traucē un maisās pa kājām mūsu vēlmei mīlēt sevi un savu tuvāko!