«Nāves apcerēšana» jeb Fragments no grāmatas «Pārlaicīgā dvēsele»

Foto: unsplash.com; Michal G.

Tas patiešām ir milzīgs kosmiskais paradokss, ka viens no dzīves labākajiem skolotājiem, izrādās, ir nāve. Neviens cilvēks vai situācija nekad nevarētu jums iemācīt tik daudz, cik jums iemācīs nāve. Lai gan kāds var jums pateikt, ka jūs neesat ķermenis, nāve to pierāda. Lai gan kāds var jums atgādināt, cik nesvarīgas ir lietas, kurām pieķeraties, nāve tās visas atņem sekundes laikā. Lai gan cilvēki var jums iemācīt, ka sievietes un vīrieši no dažādām rasēm nav vienlīdzīgi un pastāv atšķirības starp bagātajiem un nabagajiem, nāve mūs visus acumirklī vienādo.

Jautājums ir par to, vai gaidīsiet līdz pēdējam brīdim, lai ļautu nāvei kļūt par jūsu skolotāju? Jau pati nāves iespējamība var mums daudz ko iemācīt jebkurā dzīves mirklī. Gudrs cilvēks saprot, ka jebkurā mirklī var izelpot un vairs neieelpot. Tas var notikt jebkurā laikā un jebkurā vietā. Jums no tā jāmācās. Saprātīgi radījumi pieņem nāves realitāti, nenovēršamību un neparedzamību.

Jebkurā mirklī, kad kaut kas jums rada grūtības, iedomājieties par nāvi. Pieņemsim, ka esat greizsirdīgi un nevarat izturēt, ka kāds atrodas tuvu jūsu dzīvesdraugam. Padomājiet, kas notiks, kad jūsu vairs nebūs. Vai patiešām tas būs tik romantiski, ja jūsu mīļotais cilvēks dzīvos vientuļš bez neviena, kas par viņu parūpētos? Ja spējat paraudzīties pāri savām personīgajām problēmām, atklāsiet, ka vēlaties, lai jūsu mīļotie būtu laimīgi un baudītu pilnvērtīgu un skaistu dzīvi. Tā kā jūs to viņiem novēlat, kādēļ neliekat mieru par to, ka tie ir ar kādu parunājušies?

Nāvei nevajadzētu izaicināt jūs dzīvot visaugstākajā līmenī. Kādēļ gaidīt, līdz jums viss tiks atņemts, lai iemācītos ielūkoties sevī un sasniegt augstāko potenciālu? Gudrs cilvēks apzinās: "Ja ar vienu elpas vilcienu viss var mainīties, tad es vēlos dzīvot visaugstākajā līmenī, kamēr esmu dzīvs. Es beigšu bojāt dzīvi saviem mīļajiem. Es dzīvošu no visdziļākās būtības dzīlēm."

Tieši šāda apziņa ir nepieciešama dziļām un nozīmīgām attiecībām. Paraugieties, cik bezjūtīgi kļūstam pret saviem mīļajiem. Mēs uztveram viņu klātbūtni par pašsaprotamu. Ja nu viņi nomirtu? Ja nu jūs nomirtu? Ja nu jūs zinātu, ka šis vakars ir pēdējā reize, kad viņus redzat? Iztēlojieties, ka no debesīm nolaižas eņģelis un paziņo: "Labo savus darbus. Tu rītdien nepamodīsies no miega. Tu dosies man līdzi." Tad jūs zinātu, ka ikvienu cilvēku, kuru todien satiksiet, nekad vairs neredzēsiet. Kā jūs justos? Kā jūs pret viņiem izturētos? Vai jūs ļautos īgnumam un sūdzībām, kuras vienmēr esat glabājuši sevī? Cik daudz mīlestības sniegtu saviem mīļotajiem, zinot, ka tā ir pēdējā reize, kad esat kopā? Padomājiet, kā būtu, ja jūs šādi izturētos pret katru mirkli. Jūsu dzīve būtu patiešām citāda. Padomājiet par to! 

Domas par nāvi nav slimīgas. Nāve ir dzīves labākais skolotājs.

Mirkli padomājiet par lietām, kas, jūsuprāt, ir vajadzīgas. Padomājiet, cik daudz laika un enerģijas jūs veltāt dažādām darbībām. Iztēlojieties, ja jūs zinātu, ka pēc nedēļas vai mēneša nomirsiet. Kā tas mainītu izturēšanos? Kā mainītos jūsu prioritātes? Kā mainītos jūsu domas? Godīgi padomājiet, ko jūs iesāktu savā pēdējā nedēļā. Kāds brīnišķīgs pārdomu temats. Tad padomājiet: "Ko jūs darītu ar visu atlikušo laiku? Izniekotu? Izturētos pret to kā pret bezvērtīgu? Ko darāt ar savu dzīvi?" Šādu jautājumu jums uzdod nāve.

Pieņemsim, ka nekad nedomājat par nāvi, bet pie jums ierodas Nāves eņģelis un saka: "Ejam, laiks doties!" Jūs sakāt: "Nē, tev mani bija jābrīdina, lai es varētu izdomāt, ko vēlos darīt savā pēdējā nedēļā. Man pienākas vēl viena nedēļa." Zināt, ko Nāves eņģelis jums atbildēs? Viņš teiks: "Ak, kungs! Es tev devu 52 nedēļas pēdējā gadā vien. Un paskaties uz visām pārējām nedēļām, kuras esmu tev devis. Kādēļ tev vajadzīga vēl viena? Ko tad tu iesāki ar visām pārējām?" Ko jūs atbildētu uz šādu jautājumu? "Es nepievērsu uzmanību... Man tas nešķita svarīgi." Šāds apgalvojums par savu dzīvi ir ļoti pārsteidzošs.

Nāve ir dižens skolotājs. Bet kurš gan dzīvo ar šādu apziņu? Lai arī cik jums būtu gadu, jebkurā mirklī varat izelpot un vairs neieelpot. Tas notiek nepārtraukti - ar bērniem, pusaudžiem, cilvēkiem pusmūžā (nevis tikai ar vecajiem). Viena izelpa, un viņu vairs nav. Neviens nezina, kad pienāks viņu laiks. Tāda ir kārtība. 

Tad kādēļ nebūt gana drosmīgiem, lai regulāri padomātu par to, kā jūs nodzīvotu pēdējo nedēļu? 

Ja jūs uzdotu šo jautājumu cilvēkiem, kuri piedzīvojuši patiesu apskaidrību, viņi bez grūtībām uz to atbildētu. Viņos nekas nemainītos. Viņiem prātā neiezagtos neviena doma. Ja nāve atnāktu pēc stundas, nedēļas vai gada, viņi dzīvotu tieši tāpat kā tagad. Viņu sirdīs nav nekā tāda, ko viņi labāk gribētu darīt. Citiem vārdiem sakot, viņi dzīvo pilnvērtīgi, nepieļauj kompromisus un nespēlē spēles ar sevi.

Jums jāvēlas iedomāties, kā būtu, ja nāve lūkotos jums tieši acīs. Tad jums jāatrod sevī miers, lai būtu vienalga, vai nāve ir tuvu vai ne. Ir kāds stāsts par diženu jogu, kurš teica, ka ikvienā dzīves mirklī viņš jutās tā, it kā viņam virs galvas zirnekļa tīmekļa pavedienā būtu iekārts zobens. Viņš aizvadīja dzīvi ar apziņu, ka viņš ir tieši tik tuvu nāvei. Arī jūs esat tik tuvu nāvei. Ik reizi, kad iekāpjat mašīnā, šķērsojat ielu un kaut ko ēdat, tā var kļūt par jūsu pēdējo darbību. Vai apjaušat, ka tas, ko jebkurā mirklī darāt, ir kaut kas tāds, ko kāds darīja un gāja bojā? "Viņš nomira, ēdot pusdienas... Viņš nomira satiksmes negadījumā trīs kilometrus no mājām... Viņa nomira lidmašīnas katastrofā ceļā uz Ņujorku... Viņš aizmiga un nepamodās..." Kādā brīdī kāds to piedzīvoja. Lai arī ko jūs darītu, pilnīgi noteikti kāds, to darot, ir nomiris.

Jūs nedrīkstat baidīties runāt par nāvi. Nepadariet to par sāpīgu tematu. Labāk ļaujiet šīm zināšanām palīdzēt jums izdzīvot ikvienu dzīves mirkli pilnasinīgi, jo ikviens mirklis ir svarīgs. Tieši tā notiek, kad kāds zina, ka tam palikusi tikai nedēļa. Varu droši apgalvot, ka vissvarīgākā nedēļa viņu mūžā bija šī pēdējā, kurā pilnīgi visam ir miljons reižu lielāka nozīme. Kā būtu, ja jūs šādi izdzīvotu katru nedēļu?

Šajā brīdī jums sev jāvaicā, kādēļ jūs tā nedzīvojat. Jūs kādu dienu nomirsiet. Jūs to zināt. Jūs tikai nezināt, kad tas notiks. Jums tiks atņemts pilnīgi viss. Jūs atstāsiet savus īpašumus, mīļotos, cerības un sapņus. Jūs izcels no tās vietas, kurā esat. Jūs vairs nevarēsiet spēlēt tās lomas, ar kurām šobrīd sevi nodarbināt. Nāve acumirklī maina it visu. Tāda ir realitāte. Ja visas šīs lietas var mainīties vienā acumirklī, tad varbūt tās nemaz nav tik īstas? Varbūt labāk pārbaudiet, kas jūs esat. Varbūt labāk paraugieties dziļāk.

Dziļu patiesību apjausmas skaistums ir tas, ka jums nav jāmaina sava dzīve; jums jāmaina tikai tas, kā to dzīvojat. 

Nav svarīgi, ko jūs darāt; svarīgi ir tas, cik liela jūsu daļa to dara. Pavisam vienkāršs piemērs. Esat staigājuši svaigā gaisā tūkstošiem reižu, bet cik reižu jūs to esat patiešām novērtējuši? Iztēlojieties cilvēku slimnīcas gultā, kuram ir tikko pateikts, ka viņam atlikusi nedēļa dzīves. Viņš paskatās uz ārstu un saka: "Vai varu pastaigāties svaigā gaisā? Vai varu vēl vienu reizi pavērties debesīs?" Ja laukā lītu lietus, viņš vēl vienu reizi gribētu sajust lietu. Viņam tā būtu visvērtīgākā lieta. Bet jūs nevēlaties sajust lietu. Jūs no tā bēgat. 

Kas ir tas, kas neļauj mums izdzīvot dzīvi? Kas mūsos tik ļoti baidās, ka neļauj mums to baudīt? Šī mūsu daļa ir tik aizņemta, cenšoties nodrošināt, lai nākamā lieta izdotos, ka nespējam vienkārši atrasties šeit un dzīvot dzīvi. Tikmēr nāve vēro mūsu soļus. Vai nevēlaties dzīvot, pirms piezogas nāve? Jūs, visticamāk, nesaņemsiet brīdinājumu. Vien retais uzzina, ka drīz mirs. Gandrīz visi vienkārši ievelk elpu un pat neapzinās, ka nākamo vairs neievilks. 

Tādēļ sāciet izmantot katru dienu, lai atbrīvotos no tās bailīgās būtības daļas, kura neļauj jums pilnvērtīgi baudīt dzīvi. Tā kā zināt, ka nomirsiet, atrodiet sevī vēlmi pateikt to, kas jāpasaka, un paveikt to, kas jāpaveic. Atrodiet sevī vēlmi pilnībā dzīvot tagadnē, nebaidoties par to, kas notiks nākamajā mirklī. Tieši tā cilvēki dzīvo, kad atrodas aci pret aci ar nāvi. Arī jums tā jārīkojas, jo arī jūs katru mirkli dzīvojat aci pret aci ar nāvi.

Iemācieties dzīvot tā, it kā jūs nepārtraukti būtu nāves ēnā, un jūs kļūsiet drosmīgāki un atklātāki. Ja dzīvosiet dzīvi pilnasinīgi, jums nebūs nekādu "pēdējo vēlēšanos". Jūs būsiet tās visas izdzīvojuši ikvienā mirklī. Tikai tad jūs būsiet pilnībā pieredzējuši dzīvi un atbrīvojuši to sevis daļu, kas baidās dzīvot. Nav nekāda iemesla baidīties dzīvot. Un bailes izplēnēs, tiklīdz sapratīsiet, ka vienīgā lieta, ko no dzīves paņemt, ir izaugsme, kas rodas dzīvojot. Pati dzīve ir jūsu karjera, savukārt saskarsme ar dzīvi - jūsu visnozīmīgākās attiecības. Viss pārējais, ko darāt, ir tikai koncentrēšanās uz mazītiņu dzīves apakšpunktu, mēģinot piešķirt dzīvei kaut kādu jēgu. Dzīvei jēgu piešķir vēlme to dzīvot. Tas nav kāds noteikts notikums; tā ir vēlme pieredzēt dzīves notikumus.

Ja nu jūs zinātu, ka nākamais cilvēks, kuru satiksiet, būs pēdējais, kuru jebkad satiksiet? Jūs to izbaudītu un pieredzētu līdz pēdējam. Jums būtu vienalga, ko šis cilvēks saka: jūs vienkārši ar baudu klausītos vārdus, jo tā būtu jūsu pēdējā saruna. Un ja nu jūs ieviestu šādu pieeju ikdienas sarunās?

Tieši tā notiek, kad jums paziņo, ka nāve ir aiz sliekšņa: maināties jūs, nevis dzīve. Patiess meklētājs apņemas tā dzīvot katru mirkli un neļauj nekam viņu apturēt. Kādēļ lai kaut kas jūs apturētu? Jūs tāpat kādu dienu nomirsiet.

Ja jūs izaicinātu sevi dzīvot tā, it kā šī būtu jūsu pēdējā nedēļa, prātā varētu parādīties dažādas apspiestas vēlmes - lietas, ko vienmēr esat vēlējušies izdarīt. Un jums varētu šķist, ka ir pēdējais brīdis tās paveikt. Drīz jūs apjaustu, ka tas nav risinājums. Jāsaprot, ka tas ir jūsu mēģinājums iegūt īpašas pieredzes no dzīves, kuru ietekmē palaižat garām patieso dzīves pieredzi. 

Dzīve nav tas, ko saņemat; dzīve ir tas, ko pieredzat. Dzīve pastāv ar vai bez jums. 

Tā ir risinājusies jau miljardiem gadu. Jums vienkārši ir tas gods redzēt nelielu daļiņu no tās. Ja būsiet aizņemti, mēģinot kaut ko iegūt, jūs nepamanīsiet to daļiņu, kuru patiesībā pieredzat. Ikviena dzīves pieredze ir atšķirīga un piedzīvošanas vērta. Dzīve nav bezvērtīga. Tā ir īsts dārgums. Tieši tādēļ nāve ir tik lielisks skolotājs. Tieši nāve padara dzīvi vērtīgu. Paskatieties, cik vērtīga kļūst dzīve, kad iztēlojaties, ka jums atlikusi tikai nedēļa. 

Cik vērtīga būtu dzīve, ja tādas nāves nebūtu? Jūs izniekotu katru sekundi, jo domātu, ka jums to netrūkst. 

Tieši lietu trūkums padara tās vērtīgas. Tieši trūkuma dēļ vienkāršs iezis kļūst par retu dārgakmeni.

Nāve piešķir dzīvei jēgu. Nāve ir jūsu draugs. Nāve ir jūsu atbrīvotājs. Dieva dēļ, nebaidieties no nāves! Mēģiniet saprast, ko tā jums māca! Visaugstākais veids, kā mācīties, ir uztvert katru dzīves mirkli un apjaust, ka vissvarīgākais ir to pilnvērtīgi piedzīvot. Ja pilnasinīgi izdzīvosiet katru mirkli, jums būs pilnvērtīgāka dzīve un nebūs jābaidās no nāves. 

Jūs baidāties no nāves tādēļ, ka gribat dzīvot. Jūs baidāties no nāves tādēļ, ka uzskatāt, ka ir vēl kaut kas tāds, ko neesat no dzīves saņēmuši. Daudzi uzskata, ka nāve tiem kaut ko atņems. 

Gudrie apzinās, ka nāve tiem nepārtraukti kaut ko dāvā. Nāve dāvā dzīvei jēgu. 

Jūs paši izniekojat savu dzīvi; jūs izniekojat katru tās sekundi. Iesēžaties mašīnā, braukājat no vienas vietas uz otru, bet neko neredzat. Jūs pat īsti neatrodaties tur, kur ir jūsu ķermenis. Jūs esat pārņemti ar domāt, ko darīt tālāk. Jūs skrienat notikumiem pa priekšu mēnesi vai pat gadu. Jūs nevis dzīvojat, bet gan mitināties prāta pasaulē. 

Tādēļ dzīvi jums atņem nevis nāve, bet gan dzīve. Nāve pat palīdz jums atgūt dzīvi, liekot pievērst uzmanību esošajam mirklim. 

Tā liek jums atzīt: "Ak, Dievs, es to zaudēšu. Es zaudēšu savus bērnus. Šī varētu būt pēdējā reize, kad viņus redzu. Turpmāk es pievērsīšu vairāk uzmanības gan viņiem, gan sievai, gan draugiem un mīļajiem. Es gribu izdzīvot dzīvi daudz pilnvērtīgāk!"

Ja ikvienu pieredzi izdzīvojat pilnībā, nāve jums neko neatņem, jo esat piepildīti. Tieši tādēļ saprātīgie vienmēr ir gatavi mirt. Ir vienalga, kad ieradīsies nāve, jo viņu dzīves pieredze jau ir pilnīga un pabeigta. Pieņemsim, ka jums vairāk par visu pasaulē patīk mūzika. Jūs vienmēr esat vēlējušies noklausīties savu mīļāko klasiskās mūzikas skaņdarbu mīļākā orķestra atskaņojumā. Tas ir jūsu dzīves sapnis. Beidzot tas īstenojas. Jūs sēžat un patiešām to klausāties. Tas jūs pilnībā pārņem. Jau ar pirmajām notīm sasniedzat baudas virsotnes. Tas jums pierāda, ka ir vajadzīgs tikai acumirklis, lai mūs pārņemtu transcendentāls miers. Jums patiešām nav vajadzīgs vairāk laika pirms nāves; jums vienkārši vajag dziļāku pieredzi jums atvēlētajā laikā.

Tieši tā ir jādzīvo katrs dzīves mirklis. Jums tam pilnībā jāļaujas. Jāļauj aizskart jūsu būtības visdziļākās stīgas. Nav tāda mirkļa, kas to nespētu. Pat, ja notiek kaut kas šausmīgs, uzskatiet to par vēl vienu dzīves pieredzi. Visas lietas ir laicīgas; tās tikai plūst laikā un telpā. Ja būsiet pacietīgi, tās pāries. 

Saprātīgie apzinās, ka beigu beigās dzīve pieder nāvei. 

Nāve nāk savā laikā, lai atņemtu dzīvību. Nāve ir mājas īpašnieks, bet jūs - tikai īrnieki. Cilvēki saka, piemēram: "Viņš dzīvo aizņemtu laiku!" vai "Viņam dota vēl viena iespēja." No kā tad viņš aizņēmās to laiku? Protams, ka no nāves. Nāve ir tā, kas nāk un pieprasa savu īpašumu, jo tas vienmēr tai piederējis. Jums jābūt veselīgām attiecībām ar nāvi, un tām nav jābūt saistītām ar bailēm. Esiet pateicīgi nāvei par nākamo dienu, par nākamo pieredzi un laika trūkumu, kas padara dzīvību tik vērtīgu. Tad jūs vairs nevarēsiet izniekot dzīvi; jūs varēsiet to novērtēt. 

Nāve ir visīstākā dzīves realitāte. Jogi un svētie ļoti ciena nāvi. Sv. Pāvils ir teicis: "Kur, nāve, tava uzvara? Kur, elle, tavs dzelonis?" (1. Kor. 15:55) Diženas radības nevairās runāt par nāvi. Jogi tradicionāli ir devušies kapos meditēt. Viņi tur sēž, lai atgādinātu sev par ķermeņa trauslumu un nāves nenovēršamību. Budistiem māca apcerēt lietu laicīgo dabu. Viss ir laicīgs, un nāve jums to atklāj. 

Varbūt neiestiedziet parastajā prāta pļāpāšanā, bet tā vietā apceriet dzīves pārejošo dabu. Kādēļ nepadomāt par kaut ko jēgpilnu? Nebaidieties no nāves. Ļaujiet tai jūs atbrīvot. Ļaujiet tai jūs iedrošināt pilnvērtīgi pieredzēt dzīvi. Bet atcerieties, ka tā nav jūsu dzīve. Jums jāpieredz tā dzīve, kas ar jums notiek, nevis tā, kādu jūs vēlētos pieredzēt. Neizniekojiet ne mirkli savas dzīves, mēģinot panākt, lai notiktu kaut kas cits. Novērtējiet tos mirkļus, kas jums tiek doti. Vai nesaprotat, ka katra minūte ved jūs tuvāk nāvei? Tieši tā ir jādzīvo - it kā jūs būtu nāves tuvumā, jo tieši tā arī ir.

Fragments no Maikla A. Zingera grāmatas "Pārlaicīgā dvēsele"