Ziemassvētkus gaidot...
Photo by Joanna Kosinska on Unsplash
Ziemassvētki un to gaidīšanas laiks izsenis ir bijis miera, klusuma, apceres, gada notikumu pārdomāšanas laiks. Uz tādu to mūs ikkatru mudina kristīgajā Baznīcā viens no lielākajiem Baznīcas un katra kristieša dvēseles svētkiem - Kristus bērniņa dzimšanas svētki. Jo bez Kristus dzimšanas mēs neviens nebūtu Dieva mīļotais vai Dieva draugs, ja vien mēs Viņu esam patiesi savās sirdīs ielaiduši. Otrās Adventa svētdienas pārdomās pazīstamais franciskāņu mūks un autors Ričards Rors patiesi norāda, ka mums jātiek atbrīvotiem no sava ego satura, lai traukā varam ieraudzīt Jēzu un Viņa vēsti. Mēs šajos nemierīgajos un izaicinošajos laikos visi esam pastiprinātā stresā, izaicinājumos un nestabilā situācijā, tomēr mums vajadzētu atcerēties, ka egoisms ne pie kā laba nenoved - cieš apkārtējie cilvēki, cieš nevainīgi cilvēki un aiz egoisma slēpjas vēl kāda inde - Dieva noliegšana un izstumšana.
Un mēs to varam redzēt daudz kur sabiedrībā - pandēmijas laika mītiņos, kad visiem vajadzētu sēdēt mājās, cik nu tas ir iespējams, valsts vadītāju nicināšanā, likumu pārkāpšanas mudinājumos un tā joprojām. Taču mums derētu atcerēties, ka mūsu ikkatra rīcība nepaliek bez sekām un no tās cieš visi līdzcilvēki, agrāk vai vēlāk, starp tiem var būt tavi vecāki, vecvecāki, brāļi, māsas, tantes un onkuļi... Un tā noteikti nav mīlestība pret mazāk pasargātajiem un vieglāk ievainojamiem. Vai tiešām mēs, cenšoties sevi kaut kā parādīt, nedomājam, vai šādos pandēmijas apstākļos vajadzētu mudināt uz savstarpēju solidaritāti un cieņu pret citu cilvēku veselību un tiesībām uz dzīvību?
Es diezgan labi apzinos, ka šeit manis rakstītais varbūt ir aktuāls vien dažiem maniem lasītājiem, taču es nekautrējos no tā, ka esmu saucēja balss tuksnesī, jo Dieva darbs ir tāds, kuru Viņš ir iesācis un pats to arī pabeigs, tādēļ arī jūs ikkatru es mudinu uz savas dzīves izvērtēšanu Dieva aicinājuma uz savstarpējo mīlestību gaismā. Kāds cits autors, arī latviešu publikai zināmais Anselms Grīns kādā grāmatā par Adventa laiku raksta šādu vēstījumu lasītājiem:
"Dievs, kā saka Baznīcas tēvi, piedzimst mūsos, kad mēs klusējam. Tāpēc ir svarīgi, ka Adventa laikā un Ziemassvētkos mēs veltām laiku klusumam. Klusējot mēs nojaušam, ka mūsu būtības visdziļākajos pamatos ir klusuma telpa, kurā pats Dievs mūsos piedzimst un pilnībā atjauno mūsu dzīvi."
Tā vietā, lai mēs ikkatrs pabūtu mājās pie savas ģimenes, pie saviem tuvajiem, mēs meklējam veikalus, lai lūkotos pēc it kā dikti vajadzīgiem grabuļiem un spīguļiem, ģimenes vietā mēs izvēlamies viņus apdraudēt, pulcējoties mītiņos, kas neatbilst valsts noteiktajiem pandēmijas laika likumiem... Mēs vienkārši esam kļuvuši par ārkārtīgi egoistisku un patērniecisku sabiedrību, kurā esam zaudējuši saprātu, patiesības un tuvākā mīlestību, kādu to mums mācīja Jēzus. Tas pats Jēzus, kura dzimšanas svētkus gaidām, bet neprotam tos sagaidīt tuvākā mīlestībā un sevis egoisma noliegšanā.
Mani ļoti fascinē franciskāņu tēva Ričarda Rora sacītais un savā darbā par Ziemassvētku laika apcerēm viņš tiešām izvērš tēmas, kas ir aktuālas tieši mūsdienu un šībrīža Latvijas situācijai: "Ja saskatīsim tikai tumsu un aizmirsīsim visa pamatā esošo Gaismu, mūs iznīcinās pašu negativitāte un fanātisms vai arī mēs naivi domāsim, ka mūsos tumsas nav." Un tādēļ mums kā kristiešiem ir jāapzinās sava atbildība gan pasaules, gan līdzcilvēku priekšā šajā Adventa un Kristus dzimšanas laika notikumu ēnā, ka vienmēr ir Gaisma un vienmēr ir Dievs, mums jāturpina nest Gaisma un sava tuvākā mīlestība, lai cik arī tas nešķistu grūti un izaicinoši, jo tieši šādā veidā - caur tumsu - piedzimst Dievišķā Gaisma. Tas lai mums kalpo par lielo cerību un mierinājumu šajos pandēmijas apstākļos, kad apkārt ir tik daudz gan astronomiskās tumsas, gan dvēseļu tumsas!