«Dievišķā deja» kā ģimenes psihoterapijas rokasgrāmata...
Rubļova ikona «Trīsvienība»
Pirms kāda laika runāju par kādas ģimenes savstarpējām nesapratnēm. Kā jau tādos gadījumos esmu paradis, es ļaujos Augstākā vadībai, lai Viņa gudrība un Gars mani vada par sakāmo, jo es neesmu diplomēts psihoterapeits un man nav gatavu atbilžu uz dažnedažādajiem jautājumiem, kuri rodas sabiedrībā un cilvēku ģimniskajās attiecībās. Taču viena no manām dvēselei tuvākajām grāmatām, nenoliedzami, ir katoļu priestera Ričarda Rora kopā ar Maiku Morelu sarakstītais darbs «Dievišķā deja». Esmu jau par šo grāmatu rakstījis šeit un šeit, kā arī uz to atsaucies savā līdz šim vienīgajā publiskajā garīgumam veltītajā sarunā Mazsalacas pilsētas bibliotēkā. Šajās pārdomās nedaudz ieskicēšu tās savas pārdomas, kā ar šo darbu un uz tajā paustajām atziņām atsaukties, risinot ģimenes psihoterapijas izaicinājumus.
Ne velti šo rakstu esmu ilustrējis ar krievu ikonogrāfa Rubļova ikonu «Trīsvienība», jo tā ir gan uz šeit minētās grāmatas vāka oriģināla, gan, protams, arī uz latviešu tulkojuma vāka. Un šī ir vienīgā ikona jeb tās atdarinājums, kas man atrodas pašam uz sava darba galda mājās, acu priekšā. Kādēļ šī vizualizācija man ir tik tuva? Manuprāt, tā spēj uzrunāt ikkatru, kurš vēlas iedraudzēties un būt savstarpējās attiecībās ar Dievu, Dēlu un Svēto Garu. Un šeit jūs zināmā mērā sastopaties ar ģimeni - Dieva "ģimeni" - Viņa svēto Trīsvienību. Taču ir vēl kāda īpaša lieta, kas attiecas uz šo ikonu - tā uzrunā un pie galda aicina ikkatru no mums, kurš to uzlūko. Skatoties uz ikonu, mēs redzam brīvu vietu, kuru arī ikonā attēlojis tās mākslinieks. Vietā, kurā mēs redzam taisnstūri galdā, zem biķera, kā vēsta leģendas, esot bijis iestrādāts spogulītis. Tas bijis tādēļ, lai ikkatrs, kurš uzlūko šo darbu, tajā piederētu arī pats un šis spogulis ir bijis kā aicinājums un Dieva uzruna skatītājam - jā, arī Tu, mans mīļotais, mīļotā, esi aicināts pie šī galda un būt viens no mūsu vienotības.
Ikkatrā ģimenē ir ģimenes vai pat dzimtas galds, pie kura mēs visi sanākam savās ikdienas ēdienreizēs vai, mūsdienās jau retāk, bet arī lielajās ģimenes saiešanās. Tāda kopābūšana valda arī starp svētās Trīsvienības ģimenes locekļiem - Tēvu, Dēlu un Svēto Garu. Kā mums māca teoloģija, Tēvs un Dēls neprasa skaidrojumu, taču bieži vien daudzi jautā, kādēļ vienmēr tas Svētais Gars ir klātesošs un kāda ir tā loma šajās attiecībās? Un atbilde ir vienkārša - Svētais Gars ir tā mīlestības un savstarpējās cieņas un uzticēšanās substance, kas plūst šajās attiecībās no Tēva uz Dēlu, no Dēla uz Svēto Garu un no Svētā Gara atpakaļ pie Tēva. Svētais Gars kalpo kā mīlestība, gudrība, cieņa, sadarbība un Trīsvienības kopā saturošais aspekts. Un principā šeit jūs jau sākat saskatīt virzienu, kādēļ es šo ikonu un šo darbu minu kā ģimenes psihoterapijas rokasgrāmatu - jo Svētā Trīsvienība ar Dēlu, Tēvu un Svēto Garu ir ģimenes viens no paraugiem ikonogrāfijā, neskaitot, protams, Jēzu ar māti Mariju un tēvu Jāzepu dzimšanas ikonās, kuras redzam Ziemassvētkos. Šī Bētlēmes atainošana ir drusku par citu - mums ir Pestītājs dzimis, kas ir ārkārtējs prieks kritušajai cilvēcei, taču Rubļova Trīsvienība ir tieši par ģimenes savstarpējām attiecībām, vienam otra pieņemšanu, uzklausīšanu mīlestībā un pazemībā, cieņā un ar visu mūsu katra atšķirībām.
Šīs grāmatas apakšvirsraksts vēsta ko būtisku - tā ir grāmata par Trīsvienību un mūsu pārveidi jeb transformāciju. Ja mēs rūpīgi ieklausāmies un ļaujamies šim ceļojumam kopā ar Trīsvienību, mēs nonākam pie sevis un ģimenes savstarpējo attiecību transformācijas uz daudz augstāku un cieņpilnāku savstarpējo sapratni un vienam otrā ieklausīšanos. Es, protams, saprotu, ka varbūt no malas šie vārdi izklausās nedzīvi un nerealizējami, taču tas tā nebūt nav. Iepazīstot Trīsvienību, ieklausoties arī ikonas vēstījumā un aicinājumā, ļaujoties Dieva darbībai mūsu dvēselēs, mēs sastopamies ar ārkārtīgi veiksmīgām pārmaiņām mūsu savstarpējās attiecībās arī kā vienas ģimenes locekļi. Šeit es īpaši gribētu pieminēt kristīgās ģimenes, kurām es šo grāmatu īpaši ieteiktu - gan lasīt katram atsevišķi, gan par tās saturu diskutēt un runāt cilvēcisko attiecību kontekstā, gan arī kā kristīgas izturēšanās vienam pret otru veicināšanā savstarpējās ģimenes attiecībās.
Grāmatas priekšvārdā pazīstamais autors Viljams Pols Jangs izsaka ļoti viedas un spēcinošas domas, ieklausīsimies viņa vārdos:
«Grāmata "Dievišķā deja" ir viena no daudzajām balsīm, kas noraida Hierarhiju un cildina Attiecības. Tiklīdz šeit mīlestībā atklātie dziļie noslēpumi ir ieraudzīti, tos vairs nav iespējams neredzēt. Tiklīdz vārdi ir saklausīti, atpakaļceļa vairs nav; ciešanas nespēj izdzēst smaidu sirdī. Dievs, Tu nekad neesi uzskatījis cilvēci par sliktu. Lai mūsu acis tiek dziedinātas, jo īpašie tiem, kuri ir "akli no dzimšanas", un mēs spējam saskatīt Tavu darbu. Lai mūsu ausis atveras mūzikai, kas dziedē, cildinot pretmetu savīšanos, lai pat disonējot mēs saklausītu, ka esam Trīsdaļīgā harmonijā ietverta melodija. Lai pieaug mūsu drosme uzticēties un dzīvot tikai vienai dienai dāvātā žēlastībā, pārkāpt Hierarhijas robežas un noārdīt sienas, kas slēpj mūsu patieso seju! Lai jūtam Jēzus mūžīgo dzīvību darbojamies caur mūsu rokām - dziedinot, satverot, apskaujot - un svinam sava Cilvēciskuma maizi, Ikdienišķā svētumu un Līdzdalību Trīsvienībā! Lai tā notiek, jums lasot šo grāmatu un dzīvojot savu dzīvi!»
Šo darbu es pats lasu un pārlasu reizi no reizes, tveroties tajā un smeļot iedvesmu savām sarunām ar līdzcilvēkiem, kuri reizumis vēršas pie manis pēc garīgām sarunām un spirdzinājuma savos problēmu momentos, tādēļ man par šo darbu patiesi ir prieks un es to rekomendēju kā attiecību uzlabošanas līdzekli ģimenēm attiecību un savstarpējo nesaskaņu nolīdzināšanā, izpratnes veicināšanā vienam par otra īpatnībām. Filozofs Būbers ir sacījis: "Kad gan mēs paši, gan citi tiekam uztverti nevis kā vienkārši objekti, bet gan balstoties uz savstarpējas apbrīnas pilnām "Es un Tu" attiecībām, mums jau piemīt garīga zināšana." Nevar nepiekrist, tādējādi mēs esam nonākuši pie t.s. kontemplatīvās zināšanas, tas ir veids, kā mēs savās dzīvēs varam ielaist Dievu un Viņa Trīsvienību, lūkojoties uz mūsu cilvēciskajām attiecībām un tajās rodot vietu arī šai dievišķajai komponentei.
«Virzoties tālāk, paturiet prātā šo būtisko "atspoguļošanas" metaforu: patiess spogulis vispirms attēlu uztver un tad, neko nesagrozot, atspoguļo - bet tā, ka nu es arī to redzu. Ir ārkārtīgi svarīgi atrast pareizo spoguli, kas rāda jūs godīgi un dziļi. Šajā procesā dzimst personība, un mūsu pienākums ir no šiem atspulgiem nebēgt. Gandrīz tieši to pašu ir gribējis teikt patības psiholoģijas pamatlicējs, psihoanalītiķis Haincs Kohuts. Šī doma ir pareiza arī no teoloģijas un garīguma perspektīvas; mūsu uzdevums ir precīzi uztvert un tad atspoguļot mums nodoto iekšējo tēlu, līdz, kā teicis apustulis Pāvils, "pakāpeniski tiekam pārveidoti tēlā, ko atspoguļojam".»
Ģimenes savstarpējās attiecības ir allaž izaicinošas, jo vienā vai otrā veidā mūs kaut kas var tajās tracināt, mēs kaut ko nevēlamies pieņemt vai redzēt, taču, ja mēs uz ģimeni un tās locekļiem lūkojamies caur Trīsvienības ieaicinošajām brillēm, ticiet man, mēs gūstam jaunu pieredzi un sapratni par līdz šim nesaprotamo un nepieņemamo. Franciskāņu māsa un angliskajā pasaulē labi pazīstama rakstniece Ilija Delio par attiecībām ir rakstījusi šādi, kad palūkojamies Trīsvienības jeb trinitārā gaismā uz mūsu ģimenes attiecībām:
«Vai varam izprast Trīsvienību kā bezgalīgu, attīstībā esošu procesu? No šāda viedokļa mainīgums nav pretrunā ar Dievu; drīzāk mainīgums ir Dievam būtisks, jo Dievs ir mīlestība un mīlestība nemitīgi pāraug pati sevi, tiekdamās pēc arvien lielākas vienotības... Trīsvienības dinamiskā dzīve kā arvien jauna mīlestības kvalitāte nozīmē, ka visas dievišķās attiecības ir jauns sākums, jo visas dievišķās personas ir transcendents mīlestības horizonts. Esamība ir mīlestības transcendence, un Dieva Esamība mīlestībā nozīmē mūžīgu brīvību.»
Lai kad un kurā vietā es šo darbu par dievišķo deju un trinitāro pārveidi neatšķirtu, es teju katrā rindkopā ieraugu ko tādu, ko savās ģimenēs var pārņemt šīs grāmatas lasītājs. Ne velti es šo darbu rekomendēju kā ģimenes psihoterapijas rokasgrāmatu - jo mēs ikkatrs, kas esam iesaistīti vienā vai citā formā, bet ģimenes attiecībās, esam līdzdalīgi šajā dievišķajā perihorēzē jeb dejā un Trīsvienībā ieaicināti, kā mums to atspoguļo Rubļova ikona. Kāds cisterciešu lajs un skolotājs ir sacījis un šos vārdus mēs esam aicināti dziļi pārdomāt savos prātos un iedzīvināt sirdī. Ieklausīsimies:
«Dievs ir mūsos, jo mēs esam Kristū. Būdami mistiskās miesas locekļi, kristieši faktiski līdzdala Trīsvienības dievišķo dabu. Mēs ne tikai VĒROJAM deju, bet to DEJOJAM. Mēs sadodamies rokās ar Kristu, un Gars plūst CAUR MUMS un STARP MUMS, un mūsu soļus dejā vienmēr virza Tēva mīlošās rokas apskāviens. Šajā ziņā mēs esam Kristus mistiskās miesas locekļi, mēs redzam Tēva priekpilno mīlestību caur Dēla acīm. Un ar katru elpas vilcienu mēs elpojam Svēto Garu.»
Lai šie nobeiguma vārdi kalpo kā iedvesma atvērties Dieva Trīsvienības izpratnei un trinitārās mīlestības iepazīšanai savās ģimenēs. Lai šī grāmata «Dievišķā deja» stiprina un atver mīlestības apvāršņus jūsu ģimenēs!
«Dievišķā personība un cilvēciskā personība ir savstarpēji saistīti, viens otru atspoguļojoši koncepti. Dieva daba, būdama attiecības, rada mūsu dabu, un mūsu dabu veido šī pati saikne, proti, bezgalīga atvērtība un spēja mīlēt.»