Garīgā līdzgaitniecība: satikšanās un vēstījums...

Foto: unsplash.com, Aaron Burden

Pārdomas par šo garīgās līdzgaitniecības tēmu, kas ietverta zem virsraksta "Satikšanās un vēstījums", manī rada ierosu, kad nesen uzzināju, ka latviski iznākusi luterāņu autora Džīna Edvardsa Vīta grāmata "Krusta garīgums". Kad lasīju publiski pieejamo fragmentu no šī darba, aizdomājos par to lielo svētību, kādu mēs kā kristieši varam vēstīt un nest jebkuram apkārtējam, it īpaši brīžos, kad ik vārds un atbalsts ir nozīmīgs, svarīgs un neatsverams, un tie ir dažādi dzīves lielo norišu mirkļi... Draugi, brāļi un māsas kristieši, ikviens, kurš savā dzīvē jau ir sastapies vai vēl tikai sastapsies ar dzīves lielajiem un visādi izaicinošajiem un satricinošajiem mirkļiem, lai šis vēstījums palīdz jums kļūt sagatavotākiem un spējīgākiem sniegt īsto atbalstu īstajā momentā, un ar īstajiem vārdiem un izturēšanos.

Kādā kristīga autora grāmatā par līderību, cēlsirdību un kalpošanu savam tuvākajam autors saka patiesi intriģējošus vārdus: "Līdera redzējums nevar būt gaudulīgs vai garlaicīgs. Tas izglīto prātu un sirdi un pacilā garu." Šie vārdi atspoguļo mūsos kā kristiešos ielikto Dieva aicinājumu kalpot ar Viņa vēsti un Evaņģēliju savam tuvākajam visnepieciešamākajos brīžos. Mēs, kas esam izvēlējušies ieklausīties Dieva aicinājumā, to pieņemt un Viņa spēkā darboties, lai atbalstītu tuvāko, mēs esam Vārda līderi un tādējādi nedrīkstam to [Vārdu un Evaņģēliju] pasludināt gaudulīgi, garlaicīgi, depresīvi, nikni, naidīgi, ievijot savus aizspriedumus un stereotipus. Kā mēs zinām, no Vārda sludināšanas rodas ticība (sal. Rm 10, 17; 1Tim 1, 5), tādējādi mēs, kas atbalstām un sludinām Dieva Vārdu un Viņa pestīšanas vēsti, mēs sējam ticības un paļaušanās uz to Kungu un Jēzu Kristu sēklu. Tas ir ļoti svētīgs un auglīgs darbs, ja vien to daram celsmīgi un garu, sirdi pacilājoši. Ciešanu un dzīves lielo izaicinājumu pilnajos mirkļos cilvēka sirds ir kā apstrādāts lauks, kurā varam iesakņot Kristus vārdus, Viņa mīlestības un beznosacījuma pieņemšanas sēklas, tādēļ mums ir svarīgi būt kā maigam un saimnieciskam sējējam, kurš lūkojas, lai sēkla kristu auglīgā zemē (sal. Mt 13, 8; Mk 4, 8; Lk 8, 8). 

Daudzi zina, ka viena no garīgās dzīves teoloģijā lasīšanai un izpratnes veicināšanai visieteiktajām Bībeles grāmatām ir Jēkaba vēstule. No šīs vēstules mēs varam daudz mācīties savas garīgās dzīves izkopšanai un bagātināšanai ne vien garīgi, bet arī to, kā bibliski un intelektuāli aizstāvēt savu ticības pārliecību. Šī Bībeles grāmata nudien ir ieteicama ikvienam, kas nodarbojas ar padomdošanu. Šeit es to minēju vien kā atsauci un avotu.

Kad mēs kā kristieši un sava tuvākā pirmie padomdevēji sastopamies ar mūsu domāšanu un bieži vien tradicionālos kristietības uzskatus izaicinošu situāciju un problemātiku, jāatceras, ka jebkura tikšanās jāiesāk un jānoslēdz ar lūgšanu. Iesākumā tā var būt lūgšana pēc Dieva dāvātas gudrības, stiprinājuma un Viņa prāta Svētajā Garā, noslēgumā tā var būt pateicības lūgšana par Svētā Gara izliešanos un svētībām savstarpējās komunikācijas un atbalsta sniegšanas laikā. Mēs kā cilvēki daudz esam atkarīgi no saviem stereotipiem un kļūdainas domāšanas, balstītas bieži vien arī aizspriedumos, tomēr ja sevi nododam Svētā Gara aizbildniecībā caur lūgšanu, tad cilvēciskais kļūst sekundārs, primārais kļūst Dieva darbs mūsu sirdīs un prātos. Bet līdz tam šā vai tā ir jāizaug, līdz šai izpratnei par Dieva darbu un paļāvībai uz Viņa visaugstāko gudrību un padomdošanas spēju mūsu sirdīs, tādējādi mūsu tuvākos sasniedzot caur mūsu muti un Dieva vārda pasludinājumu.

Mani personīgi šī Vīta grāmata "Krusta garīgums" uzrunāja ar skaidri izšķirtu definīciju par to, kā un kad piemērot bauslības sludināšanu, kad - Evaņģēlija. Šajā nelielajā darbā tā autors vēsta: "Cilvēkiem, kuri ir lepni, paštaisni un apzināti grēko, ir jādzird bauslība, citādi viņiem Kristus nebūs vajadzīgs. Taču tiem, kas cieš, ir vainas apziņas, bezcerības un izmisuma nomocīti, ir nepieciešams dzirdēt Evaņģēliju." Lūk, tik vienkārši! Bieži vien padomdošanas laikā mēs kā garīgie līdzgaitnieki un padomdevēji varam dzirdēt cilvēku uzdodam jautājumu: "Par ko man tas viss? Kādēļ es? Vai es degšu ellē?" un izskan daudzi citi, sarežģīti un ne tik sarežģīti, bet visnotaļ eksistenciālas dabas jautājumi. Lūk, piemērots brīdis Evaņģēlija sludināšanai, Kristus beznosacījuma mīlestības un krusta garīguma teoloģijas pasludinājumam. Un bieži vien pretējos gadījumos ir vieta bauslības pasludinājumam. Bet dariet visu tā, lai tas viss tiktu pasludināts mīlestībā un Kristus garā, ne nicinot un ar bargumu. Atcerieties, ar kādu žēlastību un mīlestību, pazemību un maigumu Kungs darbojās. 

Bet visa pamatā jābūt sarunai caur lūgšanu un Vārdu:

"Kristieša attiecības ar Dievu, gluži tāpat kā visas citas attiecības, zeļ abpusējās sarunās - kristietis runā ar Dievu lūgšanā un Dievs runā ar kristieti Savā vārdā."

Mēs, kas sevi dēvējam par kristiešiem un esam dziļi piedzīvojuši Kristus krusta pestījošo pieskārienu mūsu dzīvēs, mēs apzināmies, ka mums ir Dievs un Tēvs, un Dēls, un Svētais Gars, caur kuru mēs varam būt vienoti Mūžībā. Svētie raksti kalpo mums kā savveida telegrāfs saziņai ar Dievu un Viņa atbildes sadzirdēšanai. 

Bet mēs, kuri dzīvojam ierobežoti un šajā miesiskajā dzīvē, Svēto Rakstu un Dieva pazemīgās beznosacījuma mīlestības lutināti, apzināmies, ka mēs nespējam zināt vairāk kā Dievs mums atklāj, tādēļ visa padomdošana un garīgā līdzgaitniecība balstāma ir vienīgi Dievā un Viņa Vārdā, pāri visam atceroties, ka mēs esam svētceļnieki uz "mirkli, kad uzzināsim bezgalīgo". 

Un, visbeidzot, minēšu kādu piemēru, kad nepieciešama īpaša izšķiršanās un lūgšana par Kunga un Svētā Gara stiprinājumu un iedvesmotu padomdošanu - tie ir visi tie gadījumi, kad vecāki pie mums, garīgajiem [līdzgaitniekiem un padomdevējiem] vēršas pēc padoma mirkļos, kad viņu bērni tiem atklājas par saviem seksualitātes izaicinājumiem, resp., kā LGBT jaunieši, kā geji, kā biseksuāļi, kā lesbietes vai transpersonas un tā tālāk. Šis ir viens no maniem specifiskajiem darbības laukiem, tādēļ man ir šādi piemēri un šeit mēs sastopamies ar ārkārtīgu nepieciešamību saprast, iedziļināties un pieņemt. Gan vecāku stereotipus un aizspriedumus, gan bērnu jaunapzināto statusu. Un pāri visam - to ielikt kristīgā Jēzus mīlestības sirdī. Jā, mums jāatceras, ka lai nenosodām, nenicinām, nesprediķojam tikai bauslību, bet gan arī tīru Kunga mīlestību.. jo vien Viņam zināms katras Viņa radītās radības liktenis, uzdevums, mērķis un aicinājums.

Svētīgu kalpošanu un garīgo pavadību!