Atgriešanās pie sevis jeb Dziedinot un atgūstot savu iekšējo bērnu...

Photo by Adam Hornyak on Unsplash

Tāds interesants sarunu vakars izvērsās Twitter, ka nenāca miegs, daudz domāju par lietām, kas izraisa valdošo politiķu dažādas dīvainas reakcijas un rīcības, tādēļ ielūkojos un palasīju kādu samērā nesen, 2019. gadā, iznākušu grāmatu. Un šī grāmata, kuru sarakstījis profesionāls konsultants Džons Bredšovs, autors apraksta savu daudzu gadu gaitā iegūto konsultēšanas un līdzgaitniecības pieredzi, dziedinot citu ievainotos iekšējos bērnus, tādējādi palīdzot ļaudīm iepazīt un izzināt savu ciešanu patiesos iemeslus. Grāmata saucas "Atgriešanās pie sevis" un tās apakšvirsraksts vēsta, ka tā ir par sava iekšējā bērna atgūšanu un dziedēšanu. Šīs pārdomas tādēļ arī rakstu bloga sadaļā, kas saucas "Garīgums un Līdzgaitniecība", jo temats aptver tēmas, kas saskaras ar psihoterapijas un padomdošanas jomu, kas tad arī ir līdzgaitniecības māsa un līdziniece. 

Principā, iekšējā bērna atrašana un tā dziedināšana ir nepieciešama teju ikkatram pieaugušajam. Jo visos mūsos rodamas dziļi dzītas saknes mūsu problēmām un pieaugušo dzīves sarežģījumiem - vai tā būtu kāda atkarība, vai līdzatkarība, vai emocionālas, psiholoģiskas vai kādas citas problēmas un grūtības, kas izraisa jebkādas ciešanas gan mums pašiem, gan apkārtējiem mūsu neizpratnes vai kādas rīcības dēļ. Izlasot šo darbu, par to šaubas noteikti nerodas, autora teiktajā rodams vien precīzas izpratnes veicinošs izsauciens: "Tik tiešām tā ir!" Jo vairāk un dziļāk mēs vēlamies izprat sevi, jo ātrāk pie dziedinošas skaidrības mēs par sevi varam un spējam nonākt. Šis būtu viens no ejamajiem ceļiem katram savas dzīves sarežģījumu izprašanas un atrisināšanas virzienā.

Kā teicis Čestertons, "zināšanas izgaismo aizmirstos kambarus tumšajā agrās bērnības namā". Iedziļinoties šīs viedās grāmatas autora rakstītajā un tālāknodotajā mums, lasītājiem un ikviena paša dzīves saimniekiem, gan es, gan jebkurš sapratīs, ka daudzi no mums nav tikuši galā ar sava iekšējā bērna atrašanu un traumu dziedināšanu, tādēļ mēs kā pieaugušie esam vardarbīgi, skarbi, neapmierināti, par kaut ko skaišamies un vienā vai citā veidā nodarām pāri cits citam un mūsu līdzcilvēkiem, kuri mums ir uzticēti vai kuri uz mums paļaujas. Kaut kur reiz, iespējams, kādā tvitersarunā lasīju jautājumu par to, vai un kādēļ cilvēki ir ļauni? Uz ko man vienmēr ir atbilde, tverta grāmatās un izpratnē par ikkatram piemītošo dvēseles potenciālu, ka cilvēki rīkojas un izturas ļauni un slikti, bet savā būtībā kā dvēseles cilvēki nav ļauni. Un Bredšovs sniedz vēl lielāku iedrošinājumu un sapratni, ka tas tā ir - mēs neesam nedz slikti, nedz ļauni, bet "mēs kļūstam par staigājošajiem ievainotajiem un tādi ir mums visapkārt: skumji, izbijušies, baiļpilnie, trauksmainie un depresīvie, neizsakāmu ilgu māktie". Noteikti kādā no tiem vari saredzēt sevi vai zini kādu citu, kurš atbilst šeit rakstītajam, vai ne? Un tā ir traģēdija. Jo esam pazaudējuši saikni ar iekšējo bērnu un šīs saiknes dziedināšana ir ceļš uz harmoniskāku cilvēci un ikvienu sabiedrību, arī mūsu, Latvijas, sabiedrību.

"Cilvēks [..], būdams senu ciešanu varā, runā neatbilstoši, rīkojas neefektīvi, netiek galā ar situāciju un pacieš briesmīgas izjūtas, kurām nav nekāda sakara ar tagadni." (Hārvijs Džekinss)

Es šajā ierakstā, protams, neatstāstīšu pilnībā visu grāmatu, jo es to ieteiktu izlasīt ikvienam pašam un izprast ar sirdi un dvēseli tajā rakstīto, jo ar atvērtu prātu un vēlmi mainīties, katrs noteikti atradīs savas dzīves iekšējā bērna ievainojumus un spēs tos salabot, lai uzlabotu gan savu, gan līdzcilvēku dzīvi. Pamatā ievainots iekšējais bērns ir tas, kas pieaugušā vecumā mums liek darīt ļaunas un vardarbīgas lietas pasaulē un pret saviem apkārtējiem līdzcilvēkiem izturēties kā "mērglim" (piedodiet par izteicienu!). Kā raksta Bredšovs, "Hitlers bērnībā tika regulāri sists; viņu pazemoja un ļauni kaunināja sadistisks tēvs, ebreju tautības namsaimnieka ārlaulības dēls. Hitlers atkārtoja šo nežēlību pašā briesmīgākajā veidā, liekot ciest miljoniem nevainīgu cilvēku". Nonākot pie vārdiem par uzticību un uzticēšanos, mēs varam uztvert un saprast, kur kādai daļai politiķu varbūt slēpjas vēlme visu līdz pēdējai pilītei regulēt un pateikt, ka visiem vajag dzīvot tā un ne citādāk - acīmredzot bērnībā ģimenē nav baudītas uzticēšanās un paļaušanās pilnas attiecības, kā rezultātā pieaugušā vecumā tas manifestējas kā idealizētu audzināšanas un izturēšanās likumu pārņemšana un uzspiešana apkārtējiem... Mums vienmēr šķiet, ka mēs visas situācijas un savas rīcības un izturēšanās kontrolējam un nosakām paši, vai ne? Bet nekā nebija - mūsu ievainotais iekšējais bērns laužas ārā un psiholoģiski mūs vada, kas tādējādi ietekmē daudzu apkārtējo ļaužu ikdienas gaitas un mūsu pašu visparastāko izturēšanos un uzskatus.

Tāpat mēs sabiedrībā un mūsu politiskajos priekšstāvjos varam saskatīt bailes - ja mēs nerīkosimies tā vai citādi, mēs kā nācija iesim bojā, mēs izmirsim un tā joprojām. Tā ir viena no populārākajām baiļu formām, kas nekontrolēta un nedziedināta, var kļūt un bieži arī kļūst par obsesiju. Pie šādām neracionālām bailēm rodama nespēja izjust jūtas, tādēļ citu cilvēku jūtas un spēja tās just un izpaust rada baiļu pārņemtajā cilvēkā kognitīvu disonansi un trauksmi, kas uz tā baiļu fona liek rīkoties, lai tikai nebūtu jāizjūt jūtas, emocijas vai izdarīt kaut ko tādu, lai vispār šāds fenomens nebūtu jāsastop. Un tā var rasties citu cilvēku jūtu pasaules apspiešana. Jā, arī caur likumdevēja instrumentiem. Neracionāli un loģiski nesaprotami, taču savas bailes tiek fokusētas uz iedomātiem aizsargmehānismiem, lai mēs katastrofiski neizmirtu un neizzustu no mūsu mazās, mīļās Dievzemītes... Te ir par ko padomāt un aizdomāties.

Šajā darbā mēs lappusi pēc lappuses varam redzēt, kas notiek, ja mēs apzināmies un palēnām dodamies uz sava iekšējā bērna dziedināšanas pusi. Mēs kļūstam brīnišķīgāki, atvērtāki, pozitīvāk noskaņoti pret apkārtējo pasauli, mūsos samazinās līdz pilnīgi izzūd bailes, samazinās stress un nedrošība... Jā, kāds varbūt tagad šo lasot iesauksies, par ko es te vispār rakstu un runāju... Kāda stresa samazināšana šajā tik trauksmainajā un izaicinošajā laikā, kāds plosās pie mums šeit 2020. un 2021. gadā? Bērni ir dabiska prieka un spontanitātes pilni, viņi dzīvo tagadnē, viņi nedomā raižpilnas domas un nesatraucas par kaut kādām nākotnes nenosakāmībām. Viņi tver mirkli un īsteno savu es. Vai tad Jēzus arī nesacīja, lai mēs topam kā bērni? Jēzus līdzības nav uztveramas tieši, viņa sacītais "laidiet bērniņus pie manis" nozīmē to, lai mēs atveramies kā bērni un raugāmies uz dzīves pozitīvo pusi, uz mūžīgajām vērtībām, nedz sūkstamies un radām dusmīgu pasauli ap sevi apkārt, liekot ciest mūsu tuvākajiem un līdzcilvēkiem.

Autors 2. nodaļā, izmantojot vārdu "brīnišķīgs", sniedz lasītājam iespēju iepazīt bērna profilu, jā, arī tā mūsu iekšējā bērna, kuru bieži vien mēs nevēlamies atpazīt, atrast un dziedināt. Bet vajadzētu un obligāti, jo tikai tā pasaule caur ikkatru no mums var kļūt par labāku vietu, kur ikvienam no mums būtu prieks un laime dzīvot, būt un atrasties. Jūs noteikti esat dzirdējuši par šādām bērnu uzvedības un izturēšanās īpašībām kā izbrīns, optimisms, naivitāte, atkarība, emocijas, elastība, brīva spēlēšanās, unikalitāte, mīlestība? Bērni ir dabiski orientēti uz mīlestību un pieķeršanos. Mīlestība bija arī Jēzus sludinātā evaņģēlija pamatā, tādēļ mīlestības liegšana un vai tās ierobežošana 21. gs. cilvēkam, zinot un apzinoties, cik tā ir nepieciešama, ir pielīdzināma noziegumam. 

"No visām īpašajām cilvēciskajām vajadzībām vajadzība mīlēt ir [..] pati galvenā. [..] Tā ir CILVĒCISKOJOŠĀ vajadzība; tā vairāk par visām citām padara mūs par cilvēkiem." (Ešlijs Montegjū)

Šī grāmata "Atgriešanās pie sevis" ir izcils avots sevis un sabiedrības ievainojumu izprašanai, tā palīdz varbūt mazāk tiesāt, bet vairāk izprast un apņemties gan katram no mums pašiem meklēt savus ievainojumus un tos dziedināt, lai mēs katrs pats kļūtu par izcilāku sevis paša "ES ESMU" visīstāko versiju, gan arī mudinātu un virzītu savus līdzcilvēkus uz dziļāku izpratni par patiesajiem problēmas un to izpratnes nepieciešamības cēloņiem. Tādējādi mēs nonāksim pie labākas sabiedrības, savstarpējās cieņas un sapratnes un.. drošākas nākotnes. Jo mūs apdraud mūsu nedziedināto bērnu neatrašana un izvairīšanās no patiesajiem baiļu iemesliem nekā kādu mūsu līdzcilvēku savstarpējās alkas pēc mīlestības un pieņemšanas, kas tomēr ir un paliek mūsu VISCILĒCISKOJOŠĀKĀ vajadzība, kura mūs padara par cilvēkiem! 

(Turpinājums noteikti sekos!)