5 grāmatas, kas palīdzēs sākt dziļāk izprast savu personību un tās dzīles...

Photo by Alberto Bigoni on Unsplash

Mīļie draugi, bloga ierakstu lasītāji un garīguma zināšanu sekotāji un ceļa gājēji! Manā dzīvē šad un tad nākas sastapties ar līdzcilvēku jautājumiem par to, ar ko, manuprāt, sākt izprast savu iekšējo pasauli un sākt piepildīt savu garīguma trauku. Domāju, ka šis grāmatu saraksts un neliels ieskats tajās rosinās jūs tās studēt, iedziļināties sevī, sadzirdēt savas iekšējās pasaules balsi un doties sevis paša garīguma ceļa atrašanā. Lai noder, mīļie draugi!

1. Stīvens Gross, "Psihoanalītiķa piezīmes"

Dziļa grāmata, kas vēlreiz apstiprina neticamo, bet reālo pieņēmumu - lai kā mēs domātu, ka attiecīgā lieta notiek tikai filmās, ne jau realitātē, Stīvena Grosa "Psihoanalītiķa piezīmes" skaidri un gaiši atspoguļo, ka tas tā nav. Cilvēka dzīvē ir iespējams viss, jo mūsos var mājot kā eņģeļi, tā dēmoni. Un tie bieži vien visatklātāk parādās tieši psihoanalītiķa kabinetā, uz "sarkanā dīvāniņa". Dzīve ir un paliek dzīve un psihoanalītiķis Gross to apraksta visā krāšņumā, lasītāju aizvezdams sev līdzi gan pacientu dzīvesstāstu šķetināšanā, gan atklāti padalās arī ar savām izjūtām, mēģinot izprast sevi, pašam esot psihoanalītiķim. Dīvaini, vai ne? Bet ne nereāli, to apliecina arī šī grāmata.

"Tā vēsta par mūsu alkām runāt, saprast un tapt saprastiem. Tā vēsta par ieklausīšanos vienam otrā - ne tikai vārdos, bet arī klusumā starp vārdiem. Tas, ko šeit aprakstu, nav nekas brīnumains. Tā ir daļa no mūsu ikdienas dzīves - mēs klaudzinām, mēs klausāmies." 

Vairāk par šo grāmatu lasāms manā grāmatas aprakstā šajā blogā!

2. Arkādijs Pancs, "Sarunas par laimi"

Mūsu, cilvēku, dzīvēs galvenais dzīves virzītājspēks ir tā sauktais "personības spēks". Ja tā nav, tad mums klājas grūti un ir paredzama nelaimīga dzīve. Jo tieši personības spēks ir tā spēja mūsos, kurai pateicoties, mēs spējam stāties pretī ārējiem apstākļiem un iekšējām pretrunām un dzīvojot ikdienas dzīvi, darīt to, kas jādara, lai arī kādā pārdzīvojumā viss norisinātos. Pievienojoties autora domām, piekrītu uzskatam, ka personības spēks ir tā īpašība, kuras spēkā mēs saredzam dzīves laimi, spējam pārvarēt nebūšanas, virzāmies pa savas pilnveidošanās ceļu. Tāpat arī bez personības spēka nav iespējams nedz atveseļoties, nedz harmoniski sadarboties ar apkārtējiem. Šo spēju, šo īpašību ikviens var attīstīt, jo to audzē, lolo un stiprina gan cilvēks pats, tāds, kurš pēta un izzina sevi, gan to palīdzēt attīstīt var arī speciālists, pie kura persona vēršas pēc padoma savas dzīves sakārtošanā. Ja kāds saka, ka vājas personības ir bezcerīgas, tad psihoanalītiķis Pancs saka šādi:

Vāja personība var pieķerties stiprai, augt, doties uz priekšu un attīstīties kopā ar to. Vājums nav grēks vai netikums. Galvenais ir to apzināties. Bet, lai to izdarītu, ir jāizprot sevi - galveno cilvēku savā dzīvē.

Vairāk par šo grāmatu lasāms manā aprakstā par šo grāmatu šajā blogā!

3. Arkādijs Pancs, Gaļina Panca-Zaiceva, "Sarunas par mīlestību"

"Sarunas par mīlestību" ir darbs, kuru lasīt drosmīgajiem, tas ir darbs, kura padomos ieklausīties dzīves dzīvotājiem un nevis īgņām un čīkstuļiem, kuri īgņojas un čīkst par katru nieku un nemitīgi sūdzas par dzīves netaisnību. Grāmata ir saruna par mīlestību - par savstarpējo mīlestību starp vīrieti un sievieti, par mīlestību, kas var būt pret darbu vai izvēlēto dzīvesveidu, par mīlestību pret hobiju, par mīlestību un alkām uz izcilu savstarpējo sapratni un vēlmi kopt savu attiecību dārzu - Gaļinas Pancas un Arkādija Panca darbs lasītājus ved pretī dzīves izpratnei kontekstā, kurā mīlestība nav tikai dogmatiski šaura lieta, kurā drīkst to, bet nedrīkst citu, bet gan tā ir atvērtība dzīves priekam un baudai, kuru vainago Mīlestība! 

Vairāk par šo darbu ir lasāms manā grāmatas aprakstā šajā blogā!

4. Lorenss Frīmens, "Jēzus - iekšējās pasaules Skolotājs"

Dieva valstību nevar iedomāties atrauti no sevis izziņas pieredzes. Kad esam sākuši sevi iepazīt (atsakoties no visa, kas neesam), skaidri redzam, kas šī valstība nav. Piemēram, Baznīca nav Dieva valstība. Cilvēciska vai morāla pilnība, reliģisko likumu piepildīšana arī nav Dieva valstība. Tā nav samaksa par labu uzvedību. Dieva valstība nav mistiska pieredze. Attiecībā pret Jēzu mēs redzam, ka šī valstība, tāpat kā Dievs, vienkārši ir mīlestība. Tā ir visur, mūsos un starp mums, tā pārsniedz mūsu prāta konstrukcijas, ar kurām mēs apzīmējam laiku un telpu, cēloņus un sekas. Šajā valstībā nav pases vai personību apliecinošu dokumentu, jo tajā vairs nav jāšķērso robežas, jāatdala dažādas lietas cita no citas. Tur nav ne vīriešu, ne sieviešu, ne jūdu, ne grieķu, ne katoļu, ne protestantu, ne kristiešu, ne pagānu, ne geju, ne heteroseksuāļu, ne arābu, ne izraēļu, ne serbu, ne izraēliešu, ne horvātu, ne hinduistu, ne musulmaņu, ne melno, ne balto, ne bagāto, ne nabadzīgo, ne konservatīvo, ne liberāļu, ne tutsi, ne hutu. Dieva valstībā katra individuālā būtne ir neatdalāma no jebkuras citas dievišķās esības tīklā. Vispilnīgāk sevi izzinām, kad mostamies pretī vienotībai ar visu cilvēces ģimeni un tās vienotībai ar Dievu.

Dieva valstība ir brīvība no visām iekšējām un ārējām varām. Tā ir Dieva bērnu brīvība. Tas ir Dieva spēks, kas brīvi plūst visās cilvēka dzīves dimensijās - gan sociālajās, gan personiskajās. Tas piepilda cilvēku gan kā unikālu indivīdu, gan kā daļu no veseluma. 

Tur, kur Dieva valstība ir mūsu vidū, nav ne naida, ne savtīguma, ne arī kāda cita šķelšanās avota. Tur, kur šī valstība ir mūsos, tur mūsu patiesā daba iznīdē visu neziņu pašiem par sevi un veido harmoniju starp aozināto un neapzināto. Dieva valstība tiek atklāta, kad cilvēka dvēseles iekšējās attiecības ir radušas harmoniju ar patieso būtību. Tad indivīds var izturēties pret citiem tā kā pats pret sevi. Tad arī ir sasniegta pilnīga garīga izaugsme.

5. Ričards Rors un Maikls Morels, "Dievišķā deja: Trīsvienība un mūsu pārveide"

Tā kā grāmata ir par un ap Trīsvienības dievišķo deju, kas transformē cilvēka dzīvi, kad iesaistāmies šīs dejas plūsmā, ne velti Ričards Rors (vai kāds no viņa redaktoriem!) ir izvēlējies atbilstošu grāmatas priekšvārda sarakstītāju. Tas ir mums Latvijā labi pazīstamais bestsellera "Būda" (The Shack) autors Viljams Pols Jangs. Tie, kuri ir lasījuši "Būdu", šajā brīdī spēj savilkt paralēles starp šiem abiem - jā, patiešām, šajos abos darbos galvenais akcents ir uz Dieva Trīsvienību, mūsu dzīvi šīs Trīsvienības ietvarā, mūsu attiecībām ar Dievu caur šo Trīsvienības dejas prizmu. Jangs "The Divine Dance" priekšvārdā izsakās satricinoši spēcīgi un skaidri pavēstīdams, kāds ir šīs grāmatas galvenais vēstījums, sakot:

""The Divine Dance", līdz ar citām pieaugošām balsīm, ir [vēstījums] par Impērijas sagrāvi, tā vietā svinot Attiecības. Šeit ir [ieraugāma] inteliģentu mistiķu kopiena, kura ir pieņēmusi šo uzaicinājumu dalībai galda sadraudzībā, atgādinot mums, ka arī mēs, ikviens, esam saņēmuši ielūgumu. Ričards Rors un Maiks Morels ir divas no šīm balsīm, aicinot mūs uz priekšu un ielūdzot mūs aktīvi izmainīt to, kam mēs ļaujam ieplūst mūsu sirdīs, mudinot mūs apzināti pieņemt dalību šajā  dievišķajā dejā, mīlēt un būt mīlētiem."

Pieņemot šo uzaicinājumu iekļauties Trīsvienības dāvātajā dievišķajā dejā, šajā mīlestības caurstrāvotajā plūsmā, saredzēsim iespēju "sekot Dievam un būt patiesi mācekļi Kristum". Kā vēsta autors, nav nekādu morālu testu, kurus izpildot, tiks dota atļauja un iespēja dejot kopā ar Trīsvienību - vienalga, lai kas arī tu būtu, Dieva aicinājumam pastāv tikai viens jautājums: "Vai vēlies tapt dziedināts?" Ja ļausies ievainojamībai, uzticēsies Dieva nodomam, tu būsi dziedināts un iekļauts šajā dievišķajā dejā. 

Ir ļoti grūti ļauties šim pieskārienam, kas ieved mūs dievišķās dejas pasaulē, tomēr mīlošs cilvēks aizver acis (šo rakstot, es to iedomājos!), satver Mīļotā roku un... ĻAUJAS, ĻAUJAS, ĻAUJAS, lai kurp arī tas vestu... Lūk, tāds ir Dieva piedāvājums: vai tu esi gatavs ļauties, uzticēties un laisties dejā? 

Vairāk par šo darbu lasāms manā aprakstā par šo grāmatu - apraksta 1. daļa | 2. daļa!