Par dažiem lēmumu pieņemšanas kritērijiem...

Foto: unsplash.com; Hello, I'm Nik

Dzīvē mums visiem brīdi pa brīdim jāpieņem lēmumi. Mazāki, lielāki, mūsu dzīvi maz vai daudz ietekmējoši. Ikviens vēlas samērā skaidras norādes, kā labāk izšķirties par pareizo lēmumu. Runājot par manis paša dzīves pieredzi un apgūto, jāsaka, ka vieni no labākajiem ieteikumiem un pamācībām lēmumu pieņemšanas mākslā nāk no kristiešu brāļiem jezuītiem. Jezuītu ordenis jeb Jēzus sadraudzība ir izsenis pazīstama kopiena, kurai piemīt "garu izšķiršanas" un pareizāko lēmumu pieņemšanas ieteikšanas harizma jeb dāvana. Esmu pats daudzus savus dzīves lēmumus pieņēmis, balstoties jezuītu mācībā par "garu izšķiršanu", tādēļ dalīšos arī ar jums šajā noderīgajā prasmē, dāvājot jums dažus ļoti būtiskus atziņu fragmentus no trim jezuītu grāmatām: Stefans Kīhle SJ "Lēmumu pieņemšanas māksla", Timotijs M. Galagers OMV "Garu izšķiršana" un Džeimss Mārtins SJ "Jezuītu ceļvedis (gandrīz) visā". 

Pieņemot kādu noteiktu lēmumu, mēs veidojam savu paštēlu, savu identitāti. [..] Tā, pieņemot lēmumus, mēs uzņemamies lielu risku arī attiecībā uz savu sabiedrisko identitāti.

Paldies Dievam, šodien mūsu uzskati par Viņu ir mainījušies: tagad mēs meklējam Dieva gribu, jo ticam, ka Viņš grib to, kas mums ir vislabākais. Tātad, saprotot Dieva gribu un rīkojoties ar to saskaņā, mēs izvēlēsimies vislabāko iespēju arī sev. 

Cilvēkam, kuram jāpieņem lēmumi attiecībā uz savu dzīvi, jājautā sev, kura alternatīva viņam turpinās nest vairāk mierinājuma visas dzīves laikā un kura ļaus labāk izpaust sevi un kļūt laimīgam. Tikai ņemot vērā šo perspektīvu, cilvēks spēs mierīgi izsvērt visus par un pret, reālistiski ieplānot un cerēt. [..] Un cilvēks var būt pārliecināts, ka pat kļūdaina lēmuma gadījumā Dievs visu vērtīs par labu. 

Pagātnē kristīgā izglītība pārlieku uzsvēra došanu: cilvēkam bija vienmēr jākalpo, jādzīvo citiem, jābūt pazemīgam un jāziedo sevi. [..] Būt kristietim nozīmē apvienot abas galējības: rīcības motīvs ir ne tikai kalpot citiem, bet arī piemērotā veidā rūpēties par sevi. Šie abi aspekti savstarpēji nekonkurē, tie arī nemazina viens otra vērtību. Patiešām, tie ir līdzvērtīgi. Tiem vienam otrs jāpapildina, jāatbalsta un jāveicina.

Patiešām brīvi ir tikai tie lēmumi, kurus pieņemot cilvēks izvēlas labāko no vairākām alternatīvām, kas pašas par sevi ir labas. 

Beidzot katram, kurš pieņem lēmumu, ir nepieciešama drosme, lai pateiktu savu "jā" jaunajai situācijai, kas izveidojusies. Atsacīšanās [no citām alternatīvām - D.K.] ir kā sāpīga iekšēja nomiršana. Ja to pieņemam un pārciešam, iegūstam brīvību patiešām cilvēciskai dzīvei.

Fragmenti no grāmatas "Lēmumu pieņemšanas māksla"

Ignācijs kodolīgi ieskicē labā gara darbību [kas arī zināmā mērā var palīdzēt pieņemt pareizu lēmumu un/vai apzināties lēmuma pareizību - D.K.]: "Labajam garam ir raksturīgi dot drosmi un spēku, mierinājumus, asaras, iedvesmu un mieru, atvieglojot un novācot visus šķēršļus, lai cilvēks labos darbos ietu uz priekšu."

Iedvesma, ko labais gars dod cilvēkiem, kuri tuvojas Dievam, tiem palīdz, dāvājot garīgo skaidrību. Tie ir brīži, kad ticīgi cilvēki ar prieku sirdī saka: "Nu es saprotu, ko man darīt. Esmu atradis ceļu." 

Izaugsme prasa laiku, un izaugsme izšķiršanā nav izņēmums šajā vispārcilvēciskajā likumā. Izaugsme tajā, kā spējam dzīvot, veicot garīgu izšķiršanu, ir panākama, tikai izmantojot nemitīgu lūgšanu, pūliņus, sarunas ar garīgo vadītāju un visus citus līdzekļus, kurus Ignācijs apraksta savos noteikumos. Tas, ko Džons Henrijs Ņūmens raksta par lūgšanu, tikpat lielā mērā attiecas arī uz izšķiršanu: "Lūgšanas spēks, kas faktiski ir ieradums, tāpat kā visi ieradumi, ir jāiegūst praksē." Avilas Terēzes atkārtoti izteiktie, uzstājīgie apgalvojumi, ka lūgšanas dzīves attīstības galvenais priekšnoteikums ir neatlaidība, ir spēkā arī garu izšķiršanā. Garīgās apzināšanās, izpratnes un rīkošanās neatlaidīga praktizēšana ikdienas dzīvē: tas, ar Dieva žēlastību, ir ceļš, kas ved uz aizvien pilnvērtīgāku dzīvi ar izšķiršanu.

Fragmenti no grāmatas "Garu izšķiršana"

Vispateicīgākais ir tas svētceļnieks, kas pieveicis visgarāko ceļu.

Aicinājums ietver mūsu darbu, nodarbošanos un karjeru, tas sevī ietver arī cilvēku, par kādu ceram kļūt. Aicinājums ir tas, ko esam aicināti darīt, un tas, kas esam aicināti būt. Bet kā lai atklāj savu aicinājumu?

Pateicoties vēlmei. Ik krustcelēs, kurās nonākam, ļaujam, lai rīcību nosaka vēlme pēc attiecīgas dzīves, attiecīgās dzīves pievilcība un interese par to. Vēlmes ir viens no svarīgākajiem veidiem, kas palīdz atklāt to, kas būtu jādara, un to, kas mēs esam.

Strādāt kādā jomā vienam var būt ir tikai nodarbošanās, turpretī citam tas ir patiess aicinājums. Tas izriet no nepārprotamas vēlmes - no pieķeršanās attiecīgajai videi un profesionālās darbības jomai, vēlmes tajā iedziļināties un gūt panākumus. Tas ir arī agrīns simptoms tam, ka kāds diezin vai ir īstajā vietā, ja nav šīs vēlmes. Jo panākumus jau gūst tikai tie, kam patīk tas, ko viņi dara, un kas darbā rod savu patieso aicinājumu. 

Dievs mums katram paredzējis savu aicinājumu. Vai, precīzāk sakot, Dievs mūsos iedēsta aicinājumu, kas atklājas mūsu vēlmēs un ilgās. Tādējādi Dieva vēlmes attiecībā uz pasauli tiek īstenotas tad, ja mēs dzīvojam saskaņā ar savām visdziļākajām vēlmēm. Aicinājumu tu nevis atrodi pats, bet tas tev tiek atklāts, kad tu lūdzies, lai saprastu, "ko es gribu un vēlos". 

Ikviens lēmums ir saistīts ne tikai ar interesēm un vajadzībām, bet arī ar apstākļiem un talantiem. Attiecībā uz aicinājumu svarīgas ir ne tikai mūsu vēlmes vai priekšstati par pasaules vajadzībām, bet arī realitāte, kas dažreiz ne pārāk labi saskan ar mūsu vēlmēm. Uzticies savai sirdij, bet domā ar galvu!

Fragmenti no grāmatas "Jezuītu ceļvedis (gandrīz) visā"