Kā labāk sagatavoties paša aiziešanai?
Foto: unsplash.com; JJ Thomson
Doktore Kiblere-Rosa grāmatā "Mierinājums" raksta: "Mēs visi prātosim, kas ir pēcnāves dzīve un kāda tā būs. Kāds domā, ka atslēga meklējama atbildē. Tomēr pietiek arī ar jautājumu. Svarīgākais, ka sērojošo cilvēku mierina doma un sajūtas, ka kaut kur aizsaulē mājo viņa mīļotais cilvēks." Turpat ir publicēti Mātes Terēzes vārdi, kuros esam aicināti ieklausīties: "Dzīve ir sasniegums, un nāve ir daļa no šī sasnieguma. Mirstošajiem nevajag neko citu kā tikai maigas, mīlošas rūpes."
Mūsu dzīve var būt īsa vai gara, veselīga vai slimības apgrūtināta, bet pienāks laiks, kad visiem mums vajadzēs pieņemt nāvi katram iederīgā veidā. Ja esam nedziedināmi slimi, ir jēga tā vai citādi sagatavot prātu - līdzko pāries pirmais šoks, noliegums un depresija. Kad pēkšņi nokļūstam nāves priekšā, mūsu prāts pats atrod īsāko izeju no šādas situācijas. Kad tuvojas fiziskās esamības gals, mums visiem ir iespēja savienoties ar savu augstāko apziņu.
Miršana - tas ir brīdis mūsu dzīvē, kad visvieglāk atjaunot savu garīgo apziņu un kad mēs varam sajust, ka mūsu dvēsele ir saistīta ar mūžību.
Kaut gan ir mirstoši cilvēki, kam grūti pozitīvi pieņemt savu aiziešanu, viņu aprūpētāji pauž, ka gandrīz katrs no viņiem pēdējos brīžos iegūst mieru un atbrīvotības sajūtu. Esmu pārliecināts, ka mirstošiem cilvēkiem paveras pieeja augstākām zināšanām par mūžīgo apziņu, un tas bieži atspoguļojas viņu sejā. Daudzi gūst sapratni - kaut kas mūžīgs un pārpasaulīgs viņus tur gaida un tas būs labi.
Mirstošie cilvēki iziet pārveides procesu, kurā dvēsele atdalās no reiz pieņemtā ķermeņa. Cilvēki saista nāvi ar dzīvības spēka zaudēšanu, lai gan patiesībā notiek pretējais. Mēs zaudējam savu ķermeni nāves brīdī, bet mūsu mūžīgā dzīvības enerģija savienojas ar dievišķās virsdvēseles spēku.
Nāve - tā nav tumsa, bet gaisma.
Fragments no Maikla Ņūtona grāmatas "Dvēseļu ceļojums" (29.lpp.)