Kas tas ir? Par atkarību, atkarīgu personu un līdzatkarību...

Foto: unsplash.com, Wil Stewart

Diezgan sen nebiju apdomājis un aplūkojis tematus, kas saistās ar manu vidusskolas laika profesionālo darbību kā jauniešu izglītotājam - atkarību profilakse. Nesen, pēc kādas sarunas ar kāda jaunieša vecākiem, sapratu, ka tā varētu būt tēma kādam no maniem rakstiem, tādēļ pievērsīšos divām, arī mūsdienu sabiedrībā joprojām izteiktām problēmām, atkarībai un atkarīgai personībai, kā arī tās "pavadonei" - līdzatkarībai. Draugi, mans pienākums ir izglītot un atbalstīt, tādēļ nevienu nenosodu par viņa izvēlēto dzīvesveidu, bet mēs kopā varam tapt par brīviem cilvēkiem, par lieliski noderīgām un cits citu atbalstošām personībām, tādēļ aicinu nevairīties par šīm problēmām runāt ģimenes, draugu lokā un tiekties uz sevis harmonizēšanu bez atkarības vielu vai lietu lietošanas. Kas rada atkarīgo personu? Kā ieraudzīt atkarības veidošanos? Galu galā - kā palīdzēt pārvarēt atkarību? Par šo un citiem jautājumiem plašāk rakstā.

Lielais vācu tautas dižgars Hēgelis ir vēstījis: "Brīvība ir gara īstā būtība." Jebkura atkarība vai atkarības vielu vai lietu veicinātājs vai tirgotājs ir šī brīvā gara, mūsu īstās būtības gūstītājs. Jo ar atkarīgu cilvēku, viņa atkarību, viņa domām, rīcību un uzvedību ir daudz vieglāk manipulēt nekā ar brīvu un ne-atkarīgu cilvēku. Manipulēšanas vēlme ir viena no tām tendencēm, kas citus ieved atkarībā. Protams, bez pašas personas gribas un piekrišanas nevienu atkarīgu padarīt nevar, tomēr situācijas, sabiedriskie mediji un daudzas citas lietas var cilvēkus padarīt vieglāk predispozicionējamus uz dažādām atkarībām. 

Šajā vietā jāatceras viena atziņa: "Sākumā lielai daļai atkarīgo izdodas sasniegt vēlamo efektu, bet tas savukārt rada vēlēšanos atkārtot. Diemžēl, tā kā pasaulē nepastāv mūžīgais dzinējs, tāpat arī nav iespējams ilgstoši, mākslīgi izmainīt savu psihisko un psihofizioloģisko stāvokli, neradot neatgriezeniskas sekas."

Atkarības priekšnoteikumi cilvēkā kā personībā tiek iegulti ļoti agrīnā dzīves posmā un pat vēl pirms dzimšanas. Viens no šiem agrīnajiem iemesliem ir, ka vecāki nav pārliecināti par bērna nepieciešamību, to domas un sarunas par iespējamu aborta veikšanu, kā arī nevēlēšanās, līdz ar to arī nespēja sniegt bērnam nepieciešamo mīlestību. Jāatceras, ka spēcīgas un pašpārliecinātas personības tapšanā, kuru ir grūti, teju neiespējami, padarīt atkarīgu, liela nozīme ir vecākiem!

"Darbā ar atkarīgajiem ir pierādījies, ka atkarības sākums reti ir saistāms tikai ar atkarības izraisošo vielu vai lietu (azartspēles, datoratkarība) ķīmiskajām vai psihobiofizioloģiju ietekmējošajām īpašībām, vai draugu ietekmi, bet gan lielā mērā - ar vēlmi atrisināt grūti pārvaramas psihiskas problēmas."

Jaundzimušā jeb orālās stadijas bērna vecumā tas ir pilnīgi atkarīgs no vecākiem. Šai drošības izjūtai turpmākajā bērna dzīves attīstībā ir nenovērtējama loma un nozīme, kas, ja nav tikusi saņemta adekvātā apjomā dzīves sākuma gados, vēlāk rada problēmas un tās atrisināt ir teju neiespējami. Protams, to var izdarīt, tomēr tas prasa daudz vairāk enerģijas un spēka, un, neapšaubāmi, drosmes. Pēc šīs orālā apmierinājuma un drošības stadijas, vēlākos dzīves gados, pusaudža un jaunieša stadijā, obligāti ir nepieciešama atdalīšanās jeb separācija (attālināšanās process). Ja šī separācija no mātes vai kādas citas aizstāj-, aprūpētājpersonas nav notikusi adekvātā apjomā, bērns (pusaudzis, jaunietis un arī cilvēks vēlākos dzīves posmos) spēj uzņemties tikai t.s. kopatbildību, nevis - ne ar vienu nedalītu atbildību. Šādi cilvēki nezina, ko vēlas, ļauj sevi aprūpēt un bieži vien ir agresīvi, izrāda dusmas, jo tāda dzīve tiem nesniedz gandarījumu. 

"Faktiski atkarīgai personībai ir nepieciešama vēlme saplūst ar kādu citu personību, paņemot no otra to, kā pietrūkst pašam, un atdot to, kas paliek pāri. Tā izveidojas nepilnīgs cilvēks, kas nevar pastāvēt bez otra cilvēka."

Protams, atkarības veidošanās ir daudzu faktoru un komponenšu summa, visā mēs nevaram un nedrīkstam vainot tikai nelaimīgu bērnību vai mūs negribējušos vecākus. Atkarīgie bieži vien dzīvo iluzorā iedomu pasaulē, kurai tie jūtas daudz piederīgāki nekā realitātei, tāpat tiem piemīt bailes palikt vieniem. Šeit vēl var pieminēt zema pašnovērtējuma klātbūtni un, kas interesanti, ja vecāki ir nemitīgi klātesoši sava bērna dzīvē, arī tad veidojas atkarība, kas iznīcina personību. Bērns, jaunietis, pieaugušais, kuram nemitīgi "pakausī elpo vecāki" - atkarīgajā rodas atriebība un vardarbīgas tieksmes, kas rezultējas vardarbībā savā ģimenē un/vai vardarbībā pret sevi, iznīcinot sevi ar atkarību. 

Jūtas, kas saistītas ar traumējošiem pārdzīvojumiem bērnībā, pieaugušo vecumā ir grūti identificējamas. Tādējādi atkarīgajiem ir grūti bez atbalsta un palīdzības no malas izteikt vārdos tās savas jūtas, kas atveseļošanās procesā ir noteicošās. Atkarīgie izjūt motivētas bailes par to, kas tiek nests sevī. Līdz ar to jebkāda atkarība, arī datorspēles un azartspēles, it kā piedāvā nedrošu pagaidu patvērumu, lai pati personība netiktu ierauta iekšējo dēmonu, baiļu un sasprindzinājuma, kas ir "bumba ar laika degli", atvarā. 

Nedaudz par līdzatkarību

"Ja saka - atkarīgs cilvēks nedzird, nejūt un neredz, tad līdzatkarīgais neredz, nejūt un netic."

Līdzatkarīgais ir no atkarību izraisošām vielām, azartspēlēm vai datorspēlēm atkarīgas personas radinieks, draugs, kolēģis, tuvs cilvēks, kura uzvedība iekļaujas sistēmā, ko būtiski ietekmē atkarīgās personas pārmērīgā vielu vai spēļu lietošana. Atkarība nav viena cilvēka slimība. Tā ir ģimenes slimība, kur ar laiku visa sistēma kļūst slima un palīdzība, atveseļošanās, nepieciešama visiem. Jo tuvākas attiecības ar atkarīgo, jo lielāka ir slimības ietekme. Daļa speciālistu agrāk uzskatīja, ka līdzatkarība nav slimība, bet gan tikai normāla reakcija uz nenormāliem apstākļiem un cita uzvedību, kas rezultātā arī tevi padara slimu. Tomēr lielākā daļa speciālistu apgalvo, ka tā ir hroniska, ātri progresējoša slimība, kas noved līdz pašizolācijai, depresijai, jūtu vai fiziskiem trūkumiem, pašnāvības domām un/vai mēģinājumiem. 

Līdzatkarīgā uzvedība, tāpat kā citas pašiznīcinošas uzvedības kļūst par ieradumu, kas noved pie destruktīvām attiecībām!

ATCERIES:

NO PIEAUGUŠO LĪDZATKARĪBAS VAR IZAUGT BĒRNA ATKARĪBA!

Nobeigumā:

"Gribot negribot, lai novērtētu sevi, ir jāiziet cauri ļoti daudziem pārbaudījumiem, kas bieži saistās ar dažādām krīzēm, kuras cilvēkam ir jāpārvar, veidojot savu pieredzi, atzīstot savu vērtību kopā ar citām vērtībām. Nebrīva personība ar verga dvēseli, kura nav pieņēmusi sevi, nespēj atbrīvoties no bailēm, jo, lai izjustu savu reālo esību un atbrīvotos, ir nepieciešama drosme."