Didzis Kukainis «Kur atrodamies un kurp ejam»

Foto: Unsplash.com

Pasaule, kādu mēs to pazīstam, savas pastāvēšanas un visas vēstures gaitā ir piedzīvojusi ne vienus vien satraucošus un trauksmainu notikumu piepildītus laikus. Un tāds laiks ir arī šis - sākot jau ar 2020. gada pavasari, kad visā pasaulē izplatījās jaunā koronavīrusa pandēmija, kura turpina plosīties joprojām un, domājams, tik ātri nerimsies. Mums gan ir cerība, ka ātri izgudrotās vakcīnas būs mūsu atbrīvotājs no šīs 21. gs. modernās sērgas. Taču tā kā laiki turpinās savu ritējumu, mums jāpadomā, kurā vietā mēs katrs pats atrodamies savā iekšējā pasaulē, kā mēs varam īstenot savu pārmaiņu potenciālu un tādējādi augt, lai virzītos tālāk. Daudz pieredzējušāki, zinošāki, prasmīgāki. Tādas ir krīzes iespējas.

Teologa Jura Rubeņa un benediktiešu mūka Lorensa Frīmena kopīgi sarakstītā grāmata "Krīzes iespējas" šobrīd piedzīvo negaidītu renesansi. Jo tā atkal tiek celta ārā no plauktiem, no tās tiek norausti putekļi un - tā tiek lasīta, par tās vēstījumu tiek domāts un tas tiek iedzīvināts ikkatra mūsu dzīvesgājumā. Krīzes laiks ir ne vien trauksmains, ne vien izaicinošs, bet arī mudinošs. Tas liek mums pārvērtēt mūsu līdzšinējo dzīvi, sasniegumus, vērtības. Mums, austrumeiropiešiem, krīzes ir bijušas kopš mūsu dzimšanas - citam vairāk, citam mazāk, bet ikkatrs no mums ir izjutis vairākas krīzes uz savas paša ādas, līdz ar to, kā saka kāds mans draugs, "latvieši ir izturīga tauta, ne tas vien ir nācis, pārdzīvosim arī šo [koronavīrusa] laiku". Un šiem vārdiem nevar nepiekrist. Protams, mēs visi, nu vai vismaz lielākā daļa no mums, vēlētos dzīvot laimē un saticībā, tomēr mūsdienu pasaulē, šķiet, tā ir utopija. Un tad ir jālūkojas pēc iespējām un risinājumiem, lai spētu pielāgoties un neapsīkstot savā potenciālā, doties uz priekšu, izdzīvojot savas vēlmes, mērķus un aicinājumu.

"Ķīniešu valodas hieroglifs vārdam 'krīze' apvieno savstarpēji papildinošus jēdzienus - briesmas un iespēju." 

Mums apkārt ir intensīva informācijas plūsma, kas satur gan labo, gan slikto, gan patieso, gan nepatieso, un mūsu uzdevums, izmantojot mums doto inteliģenci, zināšanas un saprātu, ir nodalīt graudus jeb derīgo no sēnalām jeb nederīgā. Kā vēsta Rubenis un Frīmens, mums ikvienam nemitīgi ir jānoliedz savs ego, lai mēs nestu kopīgo labumu un nebūtu par Kristus tuvākmīlestības vēsts un Viņa nesto ciešanu noliedzējiem, nicinot savus līdzcilvēkus. Kā reiz kaut kur lasīju, ja Kristus mūsdienās redzamā veidā dzīvotu mūsu vidū, Viņš noteikti nostātos marginalizēto, atstumto, nesaprasto un nepieņemto pusē nevis mūsu paštaisnuma un slimīgā egoisma iedomātā pārākuma pusē. Jo ne velti mēs Kristus Kalna sprediķī Mateja evaņģēlija 5. nodaļā lasām, kādi cilvēki iemantos Debesu valstību - tie būs tie cilvēki, kuri ir paši, dziedinājuši savu ego, atbrīvojušies no striktas pieķeršanās laicīgajam un gaistošajam. Un krīzes mūs tieši uz to ved - parādīt, cik viss ir trausls un gaistošs, ka pasaulē paliek tikai ilgmūžīgais, kas ir rokām netveramais.

"Tomēr svarīgi pamanīt, ka Bībeles atklāsme allaž sākas kā mazākumam, nevis vairākumam pasludināta vēsts."

Mums, kas sevi pieskaitām kristiešiem, jāapzinās, kāds liels uzdevums mums līdz ar mūsu Kristību ir uzlikts. Pirmkārt, mēs esam tapuši jauni cilvēki, atbrīvoti no pirmgrēka. Mēs esam izmainīti, lai būtu par izmaiņu katalizatoriem visā pārējā sabiedrībā. Bet tādu izmaiņu katalizatoriem, kas dara Jēzus prātu un gribu. Bet daudzi no tiem, kas gan ir kristīti, tomēr atsakās no patiesas un īstas ieklausīšanās Jēzus vēstī un Viņa tuvākā mīlestības un pieņemšanas konceptā, jo ne velti Rubenis un Frīmens raksta, "reliģija bez kontemplatīvas ieklausīšanās kļūst bīstama un agresīva". Bet tā nav Kristus griba un prāts! Jēzum bija svarīgs ikkatrs un ikviens, lai kādā situācijā tas cilvēks arī neatrastos, Viņš Debesu valstību atvēra un piedāvāja ikvienam. To mēs nedrīkstam aizmirst. Un, draugi, otrkārt - mēs neesam autorizēti būt tiesneši un līdzcilvēku šķirotāji, mēs nedrīkstam nicināt citus, pretējā gadījumā varam nonākt paši nicināto kārtā, kad pienāks laiks dot norēķinus Mūžības priekšā. Par to vajadzētu aizdomāties. 

"Pravieša tapšana, tāpat kā patiesa cilvēka tapšana, nav iespējama bez sava ego atzīšanas un sava dziļākā, patiesā ego atklāšanas. [..] Nav vairs nekādu tēlu, tekstu, citātu, tikai šī neizsakāmā, neaptveramā tagadne. Un šis pavisam smalkais, nerizsakāmais ir Dievs. Tu mācies iemājot Dievā."

Mūsu visgalvenākais uzdevums dzīvē ir.. MĪLĒT! Mīlēt un pieņemt citam citu bez jebkādiem iepriekšējiem "iestatījumiem" un noteikumiem. Mums ir svarīgi un būtiski saprast savu iekšējo pasauli un tās turbulences, kuras tur norisinās, to saucam par sevis izzināšanu. Kā kristiešiem mums palīgs ir meditācija un apziņa, ka meditācijā un lūgšanā mums talkā nāk Svētais Gars, kas ir visas Gudrības Avots, lai mēs "pieņemtu sevi tādus, kādi esam". Šeit mums noder viedā Tomasa Mērtona dzīvesgājumā gūtā atziņa par svētumu, ka būt sevis paša īstākajai versijai ir ceļš uz svētumu. 

"Ja mēģinātu vienkāršiem vārdiem pateikt, ko nozīmē 'garīgais ceļš', tad visprecīzāk to jēgu atspoguļotu vārdi - ceļš, kurā "mēs pieņamam sevi tādus, kādi esam". Nevis pārspēt vai uzlabot sevi, bet vienkārši pieņemt. Tā ir garīgā dzīve. Bez sevis pieņemšanas mēs nevaram nonākt līdz sevis izzināšanai. To, ko mēs sevī nevaram pieņemt, mēs apspiežam. To, kas ir apspiests, nevar integrēt vienotajā veselumā. Dieva varenība visskaidrāk atklājas patiesi dzīvā cilvēkā, kurš sevi pilnībā pieņem. Mēs nevaram izpildīt savu uzdevumu, tas ir - godināt Dievu, ja neveicam šo grūto darbu, pieņemot katru, pat vismazāko savas esības daļiņu, kas, pēc mūsu domām, neiederas mūsu sociālajā, seksuālajā, kultūras vai reliģiskajā tēlā. Katrai mūsu esības daļai ir jābūt ietvertai vienotajā veselumā."