Stīvens Gross "Psihoanalītiķa piezīmes"

Attēlā: grāmatas vāka fragments

Dziļa grāmata, kas vēlreiz apstiprina neticamo, bet reālo pieņēmumu - lai kā mēs domātu, ka attiecīgā lieta notiek tikai filmās, ne jau realitātē, Stīvena Grosa "Psihoanalītiķa piezīmes" skaidri un gaiši atspoguļo, ka tas tā nav. Cilvēka dzīvē ir iespējams viss, jo mūsos var mājot kā eņģeļi, tā dēmoni. Un tie bieži vien visatklātāk parādās tieši psihoanalītiķa kabinetā, uz "sarkanā dīvāniņa". Dzīve ir un paliek dzīve un psihoanalītiķis Gross to apraksta visā krāšņumā, lasītāju aizvezdams sev līdzi gan pacientu dzīvesstāstu šķetināšanā, gan atklāti padalās arī ar savām izjūtām, mēģinot izprast sevi, pašam esot psihoanalītiķim. Dīvaini, vai ne? Bet ne nereāli, to apliecina arī šī grāmata.

Savulaik apgūstot sociālās psiholoģijas kursu augstskolā, pasniedzēja studentiem stāstīja un rādīja dažādus eksperimentus, ka it kā racionāls un domājošs cilvēks, bet pieņem pilnīgi kaut kādus iracionālus lēmumus un rīkojas pilnīgi pretēji tam, kā iepriekš paudis, ka "nu es jau gan tā nekad nedarīšu/nedarītu". Cilvēka psiholoģija ir ārkārtīgi interesanta lieta, tādēļ arī paņēmu šo grāmatu, lai iepazītos ar vēl kādām šķautnēm iz cilvēku dzīves. Īstenībā kļūdījies neesmu - grāmata ir pilna ar interesantiem dzīvesstāstiem un situāciju aprakstiem, ka grūti noticēt, ka cilvēki tā vispār var rīkoties un/vai domāt. Bet - te nu tas ir - neticamais acīmredzamais!

Grāmatas apakšvirsraksts vēstī, ka šī ir grāmata par to, kā mēs sevi zaudējam un atkal atrodam, un, nenoliedzami, tā jau tas arī ir - kad esam nomaldījušies dzīves vētrās, esam sevi pazaudējuši, savu īsto esību apseguši ar neīsto, mums ir nepieciešams kāds, kas mūs aizved pie sevis paša, pie sevis īstā paša. Tad nu meklējam psihoterapeitu, psihoanalītiķi, dodamies pie psihologa, mācītāja vai kāda garīgā padomdevēja un vairāku sarunu laikā caur psihoanalītiķa skatu rodam ceļu atpakaļ pie sevis īstās patības. Un Grosa "Psihoanalītiķa piezīmes" var mums palīdzēt ieraudzīt sevi, varbūt sev kādu tuvu cilvēku, kurš ir problēmās, bet to neapzinās vai nevēlas apzināties. Šī grāmata var kalpot arī kā izglītojošs resurss ikvienam no mums, lai pamanītu situācijas, kad varbūt nepieciešama palīdzība kādam no tuvākajiem. 

Stīvens Gross grāmatā ir apkopojis nedaudz vairāk kā 30 stāstus no savas psihoanalītiķa prakses, pieskaroties tādām fundamentālām tēmām kā mīlestība un attiecības, pārmaiņas ģimenē un darbā, par būšanu pacientam, kā arī pieskaras lielajai tēmai - par aiziešanu un nāvi. Faktiski, grāmatā ievietotie pacientu stāsti aptver visu lielo dzīves fundamentu, no personības sākotnējiem aspektiem, izejot cauri personības dažādajiem attīstības un izmaiņu etapiem, izdzīvojot attiecību un mīlestības pieredzi, visbeidzot piedzīvojot aiziešanu mūžībā un tikšanu pāri. Jā, arī visiem citiem dzīves etapiem un sarežģījumiem, ne vien tikai pēc tuva cilvēka aiziešanas mūžībā. Mani pirms šīs grāmatas uzsākšanas lasīt īpaši uzrunāja autora ievadā sacītie vārdi: 

"Tā vēsta par mūsu alkām runāt, saprast un tapt saprastiem. Tā vēsta par ieklausīšanos vienam otrā - ne tikai vārdos, bet arī klusumā starp vārdiem. Tas, ko šeit aprakstu, nav nekas brīnumains. Tā ir daļa no mūsu ikdienas dzīves - mēs klaudzinām, mēs klausāmies." 

Ikkatrs no mums vēlas tapt sadzirdēts, saprasts un uzklausīts. Reizēm - pat bez vārdiem, vien klusumā. 

Viens no maniem sirsnīgākajiem ieteikumiem - nebaidīties atvērt un iepazīt šos stāstus! Protams, nenoliedzami, uzzināsiet arī par sevi daudz jauna. Lasot un pārlasot šos stāstus, reizēm es sajutos kā kāda stāsta varonis, kāda daļa no stāsta sāka vēstīt par mani. Stāsti dažbrīd likās pilnīgi baisi, tie aizveda mani interesantā ceļojumā pašam pie sevis, uz tādām apziņas dzīlēm, kuras es citādāk varbūt pārāk noliedzu vai ikdienā izlikos nemanām, cenzdamies aizmirst pagātni un bērnību. Tu lasi grāmatu un secini, ka tā stāsta arī par tevi, pašu lasītāju. Mjā, tāds bija mans piedzīvojums ar šo darbu.

Dodoties no stāsta pie stāsta, aizvien vairāk izpratu, cik nozīmīga ir sevis paša spēja uzdot sev jautājumu "Kas mūs sagaida dzīves ceļā?" Varbūt mums ikvienam vajag dzīvot tā, lai ne pret ko nebūtu pret, bet par - būtu pats un nevis izliktos, dzīvotu saskaņā ar savām vēlmēm un nevis citu izdomātu dzīvi, uz dzīves gaitu raudzītos pozitīvi un priekpilni nevis satrauktos un raizētos par lietām, kuras tāpat nav maināmas... Ļoti svarīgi ir atrast dzīves fokusu, iestādīt dzīves bildes "asumu", lai tā sanāktu skaista un citus iepriecinoša. Mjā, pie tādām pārdomām mani aizveda šie reizēm skumjie, bet tik ārkārtīgi nepieciešami un personības izaugsmi vēstošie stāsti.

Mēs vilcināmies pārmaiņu priekšā, jo pārmaiņas nes zaudējumus. Taču, nepieņemot kaut kādu zaudējumu, mēs varam zaudēt pilnīgi visu. [..] Nelaime var kaut ko mainīt. Pat neievainots skatītājs var pārdzīvot vēl nebijušu empātiju vai jaunas bailes. Mūsu dzīves politiskais konteksts var mainīties un mainās. Taču dažkārt mēs izmantojam sabiedrisku nelaimi, lai bloķētu pārmaiņas sevī. Mēs varam pieķerties kādai katastrofai, lai paši pārstātu just un domāt - un vairītos uzņemties atbildību par savas destruktīvās uzvedības izpausmēm.

Lai šī grāmata lasītājam palīdz kļūt par labāku klausītāju un viedāku sevis pazinēju!