Cilvēks izstaro svētumu, piedaloties dievišķajā Trīsvienības dejā. Ieskats R. Rora grāmatā "The Divine Dance" | 2. daļa

Attēlā: grāmatas vāka fragments

Nenoliedzami, Ričarda Rora jaunākais darbs "The Divine Dance" ("Dievišķā deja") ir absolūti transformējošs darbs. Ja lasītājs šo grāmatu iepazīst "līdz galam", ieraugot visus tās dziļumus un plašumus, tās vēlmi parādīt, ka mūsdienās vecie koncepti par kristietību vairs nav spējīgi sniegt adekvātu garīgo atspirdzinājumu pasaulē nogurušajai sirdij, tad šis darbs ir svētīga pieredze saskarē ar svēto Dievu un Viņa Garu. Es pilnībā ticu, ka šāds skatījums, kādu to mums piedāvā tēvs Ričards, daudziem liekas pilnīga ķecerība, tomēr, jāsaka, vēsturē daudz kas ir šķitis ķecerība, tomēr kādu dienu tā kļūst par vairākuma akceptētu pasaules skatījumu. Pilnībā piekrītu, ka līdz šim kalpojušais kristietības "audums" ir pilns grēka un neiecietības caurumu, šur tur pielabots ar dikti vājiem mīlestības ielāpiem, tieši tādēļ šī jaunā paradigma, kuras vēsmas jūtamas Rora darbā, aizgūtas arī no zinātniskās pasaules, ar laiku gūs atbalstu, ja vien ļausimies patiesajai Svētā Gara darbībai un pēc tās patiesi lūgsimies, arī, lai tai atvērtos.

"Trīsvienības revolūcija", kā tā atrodama šajā grāmatā, izgaismo kādu īpašu pasaules skatījumu, citēju: "tādējādi, viss ir svēts tiem, kuri ir iemācījušies, kā to saskatīt". Kas jeb, precīzāk, kāds ir šīs "Trīsvienības revolūcijas" darbības motīvs, kurš, starp citu, vienmēr ir bijis klātesošs šajā pasaulē un tomēr nav ievērots? Austrumu teoloģijas tēvi šo "mantojumu", šo mīlestības Dieva attēlu vienmēr ir uzlūkojuši kā pārāku, lai gan Rietumu kristietībā tas nav dominējis, tā vietā esam tikuši potēti ar sodus mīlošā Dieva attēlu - un rezultāti, domāju, man jums, lasītāji, nav jāizgaismo, jūs tos redzat teju ik dienas - kā sabiedrībā, tā baznīcās. 

Vēl neliela atkāpīte - nesen feisbuka ārēs ieraudzīju kādu ļoti izteiksmīgu attēlu, tajā attēlots Jēzus ar pieliektu galvu un ar roku aizsedzis acis un uz attēla pievienotais teksts izsaka visu: "Es esmu devis jums Kalna svētības, bet jūs nemitīgi citējat Levītus [3. Mozus grāmata]." Viela pārdomām! 

Jaunā Derība ir piepildīta ar patieso Garu, Mīlestības Garu, taču daudzi no mums pilnīgi apzināti izvēlas to neredzēt un tam nesekot, jo nespējam atkāpties no ieprogrammētājiem ieradumiem tiesāt, nīst un nemīlēt. Taču tieši šī ir šī mums tik nepieciešamā "Trīsvienības revolūcija" - ja mēs atveramies Garam, ielaižam to sirdī, kā arī paši iesaistāmies šajā Trīsvienības caurplūstošajā dievišķajā dejā, mēs ne vien sākam izstarot svētumu, bet arī patiesi satiekamies ar Dievu. Dievu nevar satikt, ja neiesaisties Viņa caurplūstošajā Trīsvienības dejā, ja nekļūsti par ceturto galda biedru pie Trīsvienības mielasta galda, kā uz tā nepieciešamību mums norāda jau minētā Rubļova ikona. 

Ieklausīsimies, ko mums vēsta Jaunā Derība. Bet PATIESI IEKLAUSĪSIMIES, lasīsim ar sirdi:

"Jo tie, ko vada Dieva Gars, ir Dieva dēli. Jūs neesat saņēmuši verdzības garu, lai atkal baidītos, bet esat saņēmuši dēlu tiesības un Garu, kurā mēs saucam: Aba! Tēvs! Un Gars pats kopā ar mūsu garu liecina, ka mēs esam Dieva bērni. Bet, ja bērni, tad arī mantinieki - Dieva mantinieki un Kristus līdzmantinieki, ja vien līdz ar viņu ciešam, lai līdz ar viņu nāktu godībā." (Rm 8, 14-17)

Šo Dievu, šo Garu, šo Mīlestību mums ir pasludinājis Jēzus Kristus un šādā Dievā mūs aicina iedzīvoties arī šī "Trīsvienības revolūcija", šī caurplūstošā dievišķā deja, plūsma, kas aizrauj un ievelk šajā dejā, ja vien tai atveramies un patiesi izvēlamies mīlēt un būt mīlēti. Lai notiktu šī paradigmas maiņa par labu Mīlestības dejai, mums jāatver sirds Garam, nevis jāļauj tai smakt burta kalpības važās. 

"Nešaubīgi apliecinājumi, kas mums apliecina šīs jaunās paradigmas ienākšanu, šo Trīsvienības revolūciju, ikdienā mums parādās kā ikviens dzīvinošs impulss, spēks, kas darbojas nākotnes vārdā, ikviens radošs moments, ikviens mīlestības uzbangojums, ikviens skaistuma apliecinājums, ikviens solis pretī patiesībai, ikviens solis pretī cilvēcībai un dabas aizsardzībai, veselumam un svētumam - lūk, šāds ir mūžīgi mūžos caurplūstošais Trīsvienīgais Dievs."

Es godīgi varu atzīt, ka es nevaru iedomāties veidu, kā šīs grāmatas dziļumus aprakstīt tā, lai jūs kā šī bloga lasītājs saprastu, par ko es runāju un kādēļ es mēģinu jums pavēstīt kaut nelielu daļu no tā, kas ir ietverts grāmatā "The Divine Dance". Lasot šo grāmatu vienu reizi, es piedzīvoju vienas sajūtas un izpratni, tagad, rakstot šīs pārdomas, ielūkojoties grāmatas atziņās, es redzu atkal citus slāņus un dziļumus - manuprāt, šādi novērojumi varētu liecināt par ļaušanos šai Dievišķajai Mīlestības plūsmai, šai dejai Trīsvienības ielokā. 

"Ja drosmīgi ļaujamies brīnišķīgām idejām aizplūst no galvas uz sirdi, no dogmas uz pieredzi - tas ir TAS moments, kad pieredzam visa dievišķā atklāšanos." (The Divine Dance, 41. lpp.)

Kā raksta Ričards Rors, tad viņam "Trīsvienība nav ticība, bet gan ļoti objektīvs veids, kā aprakstīt manis paša dziļāko Transcendences pieredzi - to, ko šeit es saucu par plūsmu!" Un man nākas autoram pilnīgi pievienoties, kā arī - šis viens teikums atspoguļo grāmatā rodamo cilvēkus transformējošo darbību - caur Trīsvienību uz pārmainītu, jaunu cilvēku! Grāmatā diezgan spēcīgi ir iztirzātas Rietumu teoloģijas saknes, parādot, ka tās savu lielāko spēku ieguvušas Aristoteļa ietekmē, kas, lai kā reizēm negribētos, bet tomēr nav tas pozitīvākais ietekmes veids uz kristietību un tās virzību. Jo, kā zināms, Aristoteļa mācība bija vairāk par substancēm, vielisku izpratni, tomēr Trīsvienīgais Dievs ir attiecības un tā ir tā jaunā paradigma, par ko runā visa šī grāmata - iepazīt Dievu, ņemot dalību Dieva Trīsvienības savstarpējā mīlestībā plūstošajās attiecībās. No substancēm, lietām un vieliskas, fizikālas izpratnes uz izpratni attiecību perspektīvā! 

Man šajā grāmatā, līdz šim izlasītajās lappusēs, ir teju ik rindkopa atzīmēta, jo tādi dziļumi un atziņas lidojums, ka kurā katrā darbā vis to neieraudzīsi un neizlasīsi. Rors šajā darbā runā ne vien par ārkārtīgi patīkamām lietām, bet viņš izgaismo arī to, kas savā dziļākajā slēpjas zem "grēka" jēdziena - tā ir Dieva mīlošās Trīsvienības uzaicinājuma uz šo mīlestībā plūstošo deju noraidīšana. Kā saka Rors, tas arī ir tas, ko Bībelē mēs redzam aprakstītu, kā grēku pret Svēto Garu. Un tomēr, vēl ir laiks atsaukties tam piemēram, kādu mums to rādīja un vēstīja iemiesotais Dievs Jēzus Kristus - viņš ar savu dzīvi un pazemīgo kalpošanu cilvēcei sniedza mums ielūgumu doties Trīsvienīgajā dzīvošanas, mīlēšanas un attiecību ceļā. Vai tu to esi pieņēmis? Vai grasies to pieņemt? Dievs nemitīgi gaida, jautā un klauvē pie tavas nocietinātās sirds, atceries to! Vēl ir laiks atsaukties un atbildēt Viņam!

Par šo grāmatu "Dievišķā deja" es esmu ļoti pateicīgs Dievam, ka Viņš caur Savu Garu man ir piešķīris šo dzīves iespēju iepazīt Viņu vairāk, plašāk un doties gan sevis, gan Dieva izprašanas dziļumos. Ja atveramies Dieva dziedinošajai darbībai, viss mainās - dzīve, uzskati, attieksme, pieaug mīlestība, pieaug sapratne, attīstās jauna redze, kas ierauga Dieva atstaroto svētumu ikkatrā cilvēkā - bet mums ir tikai jāatveras un jāļauj Jēzum pieskarties mūsu akmenscietajām sirdīm! 

Pieņemot šo uzaicinājumu iekļauties Trīsvienības dāvātajā dievišķajā dejā, šajā mīlestības caurstrāvotajā plūsmā, saredzēsim iespēju "sekot Dievam un būt patiesi mācekļi Kristum". Kā vēsta autors, nav nekādu morālu testu, kurus izpildot, tiks dota atļauja un iespēja dejot kopā ar Trīsvienību - vienalga, lai kas arī tu būtu, Dieva aicinājumam pastāv tikai viens jautājums: "Vai vēlies tapt dziedināts?" Ja ļausies ievainojamībai, uzticēsies Dieva nodomam, tu būsi dziedināts un iekļauts šajā dievišķajā dejā. 

Ir ļoti grūti ļauties šim pieskārienam, kas ieved mūs dievišķās dejas pasaulē, tomēr mīlošs cilvēks aizver acis (šo rakstot, es to iedomājos!), satver Mīļotā roku un... ĻAUJAS, ĻAUJAS, ĻAUJAS, lai kurp arī tas vestu... Lūk, tāds ir Dieva piedāvājums: vai tu esi gatavs ļauties, uzticēties un laisties dejā?