Arkādijs Pancs un viņa "Sarunas par laimi"...

Attēlā: grāmatas vāka fragments

Sākotnēji, izlasot grāmatas nosaukumu, par šo aizraujošo grāmatu var rasties maldīgs priekšstats kā par vienu no daudzajām kārtējām pašpalīdzības grāmatām. Nē, Arkādija Panca grāmata "Sarunas par laimi" nav nedz kārtējā, ne viena no daudzajām, tā Latvijas mērogā ir unikāla grāmata, kurai būtu ieteicams atrasties ikviena sevi cienoša cilvēka grāmatplauktā un tapt laiku pa laikam pārlasītai. Jo personības pilnveidošana, sevis, savas domāšanas un rīcības analīze nav vienreizējs, bet gan visa mūža nerimtīgs darbs, kurā lielisku praktisku atbalstu spēj sniegt šīs "Sarunas par laimi". 

Laime ir visu cilvēku dzīves tiecības mērķis, tā dižā lieta, kuru ikkatrs vēlas un sev saprotamā veidā arī mēģina sasniegt, tomēr ne visiem tas izdodas, kaut gan laime nav nesasniedzama utopija, lai kā arī dzīves skeptiķi un "čīkstētāji" mēģinātu to tā pasniegt. Psihoanalītiķa, psihiatra un psihoterapeita Arkādija Panca un viņa grāmatas mērķis ir "ļaut pacientam (tagad - arī grāmatas lasītājam - piezīme mana, D.K.) sajust, ka laime ir iespējama, ciešanas nav obligātas, bet nepatikšanas ir pārejošas." Izklausās līdzīgi budisma atziņai, vai ne, draugi? Jā, arī mana pirmā doma bija diezgan līdzīga, tomēr - nē, grāmatai nav nekāda saistība ar reliģiju un tās vēstījumā nav nekā reliģioza. Tā viscaurēm ir praktisks atbalsts un ceļvedis, kura mērķis ir būt par līdzgaitnieku cilvēka sevis analizēšanas un pārmaiņu ierosināšanas gaitā. Jā, nenoliegšu, lasītājs, studējot šīs grāmatā apkopotās esejas par dzīvi un laimi, izveic savu psihoanalīzes procesu un personīgi es pēc grāmatas pēdējā vāka aizvēršanas uz daudzām lietām raugos savādāk - atvērtāk, mierpilnāk, izprotošāk. Arī par notikumiem un ar tiem saistītajiem cēloņiem un sekām manā personīgajā dzīvē. 

Manuprāt, visa mūsu dzīves jēga ir ietverta šajos divos vārdos: mīlestība un darbs.

Grāmatas ievaddaļā autors diezgan bagātīgi izskaidro un kliedē mītus par zinātnēm, kas saistītas ar psihes pētniecību - psihiatriju, psihoterapiju un psihoanalīzi. Man personīgi ļoti aizrāva autora atklātība un nosvērtība. A. Pancs esejās nebalstās uz emocijām vai tikai un vienīgi uz vienu, savu, pareizo viedokli - nē, viņš ļoti nosvērti un izskaidrojoši apraksta dažādus gadījumus iz savas prakses, iz dzīves un notikumiem, tos psihoanalītiski izanalizē un parāda, kas ir bijis nepareizi, kā būtu ieteicams rīkoties un domāt, un pēcāk nodemonstrē arī iznākumu, kāds tas ir bijis vienā vai otrā gadījumā - ja viņa norādījumi ņemti vērā vai tomēr nē. Viņš nav arī pret dažādām netradicionālākām ārstniecības un dziedināšanas metodēm, un ļoti spēcīgi pamato savu nostāju:

Man ir izveidojusies strikta pārliecība - pareizas ir tās ārstēšanas metodes, kuras ārstē, bet nepareizas - tās, kuras kaitē vai nepalīdz. Cita kritērija nav. Pat ja mums briesmīgi nepatīk, kādā veidā kāds izdziedina pacientu, galvenais ir - lai pacientam nenodarītu kaitējumu, lai viņš justos labi un izveseļotos. Lai atrisinātu savas problēmas un kļūtu veiksmīgs un apmierināts ar sevi un dzīvi.

Mūsu, cilvēku, dzīvēs galvenais dzīves virzītājspēks ir tā sauktais "personības spēks". Ja tā nav, tad mums klājas grūti un ir paredzama nelaimīga dzīve. Jo tieši personības spēks ir tā spēja mūsos, kurai pateicoties, mēs spējam stāties pretī ārējiem apstākļiem un iekšējām pretrunām un dzīvojot ikdienas dzīvi, darīt to, kas jādara, lai arī kādā pārdzīvojumā viss norisinātos. Pievienojoties autora domām, piekrītu uzskatam, ka personības spēks ir tā īpašība, kuras spēkā mēs saredzam dzīves laimi, spējam pārvarēt nebūšanas, virzāmies pa savas pilnveidošanās ceļu. Tāpat arī bez personības spēka nav iespējams nedz atveseļoties, nedz harmoniski sadarboties ar apkārtējiem. Šo spēju, šo īpašību ikviens var attīstīt, jo to audzē, lolo un stiprina gan cilvēks pats, tāds, kurš pēta un izzina sevi, gan to palīdzēt attīstīt var arī speciālists, pie kura persona vēršas pēc padoma savas dzīves sakārtošanā. Ja kāds saka, ka vājas personības ir bezcerīgas, tad psihoanalītiķis Pancs saka šādi:

Vāja personība var pieķerties stiprai, augt, doties uz priekšu un attīstīties kopā ar to. Vājums nav grēks vai netikums. Galvenais ir to apzināties. Bet, lai to izdarītu, ir jāizprot sevi - galveno cilvēku savā dzīvē.

Mūsu diženā esejiste Zenta Mauriņa teikusi: "[..] dižākais noslēpums risinās klusumā: klusi veras ziedu pumpurs, klusi pie debesīm staigā zvaigznes, klusi uzlec un noriet saule." Arī laime meklējama klusumā, ne augsti emocionālā uzplaiksnījumā, kad aiz priekiem gribas lēkāt. Arkādijs Pancs viedoklī par laimi ir neapgāžami tuvu Mauriņas sacītajam, bilstot: "[..] Taču patiesībā laime ir daudz tuvāka dziļam apmierinājumam ar dzīvi nekā sajūsmai un tā ir mierīga. Tas ir stāvoklis, nevis emocijas un sastāv no milzum daudzām nokrāsām."

Par Arkādija Panca grāmatu un viņa esejām "Sarunas par laimi" varētu ļoti daudz rakstīt un aprakstīt, jo, manuprāt, šī grāmata daudziem spēj atdarīt acis, lai redzētu, ka laime ir iespējama un vien mūsos slēpjas tas spēks, kuram pakļaujoties, mēs vai nu esam laimīgi vai izvēlamies būt nelaimīgi. Protams, šajā vietā daudzi varētu iebilst, sakot, ka pilna pasaule nelaimīgu ļaužu, tomēr, jāsaka gan, ka tā ir viņu pašu izvēle - vienam pietiek ar mazumu, citam nepietiek ar miljoniem, vienam ir labi, ja ir iespēja paceļot kaut pa dzimtajām ārēm, cits ir dziļi nelaimīgs, ja viņš katru mīļu brīdi nepavada Kanāriju salās vai Emirātos... Viss slēpjas mūsu skatījumā uz mūsu dzīves laimes komponentiem un vai mēs uz tiem tiecamies vai no tiem atsakāmies. Ja atsakāmies tiekties uz to, ko varam izmainīt, lai būtu laimīgi, tad man tāda cilvēka no sirds un patiesi ir žēl! 

Lasot un iedziļinoties šajā darbā, es ar lielu garīgu baudījumu lasīju ik teikumu, "izlaižot to caur sevi", lai palūkotos gan uz sevi, gan savu rīcību un attieksmi no malas. Un nemitīgi uzdevu sev dažādus pašanalītiskus jautājumus: "Vai esmu laimīgs?", "Vai dzīvoju saskaņā ar sevi?" u.tmldz. Viena no īpašākajām atziņām no šī darba man bija šī, kura apstiprināja, ka mēs katrs esam savas laimes vai ciešanu kalējs:

Ko darīt, ja jums nozīmīgs, tuvs cilvēks nesaprot jūsu lēmumu? Neko. Pilnīgi neko. Tā nav jūsu vaina. Tas otrs cilvēks - tēvs, māte, draugs, sieva -, kuram jūs esat nodarījuši sāpes ar savu lēmumu, atbild par sevi pats. Ielāgojiet to! Viņš var ieslīgt ciešanu atvarā vai atlaist sāpes un baudīt dzīvi. Tā ir viņa izvēle, viņa dzīve, nevis jūsējā.

"Sarunas par laimi" - tā ir grāmata ikvienam, kā sievietēm, tā vīriešiem. Lūdzu, pieņemiet šo darbu ar atvērtu prātu un jūsu dzīve izmainīsies. Protams, kāda daļa ķengāsies un nosodīs cienījamā psihoterapeita un psihoanalītiķa domas, jo "visi citi ir vainīgi, bet es pats esmu balts un pūkains", tomēr der atcerēties, ka visas ciešanas rodas no mūsu statiskās domāšanas, nepielāgojoties laimes formulai un nedzīvojot un neizbaudot savu dzīvi, tā vietā nemitīgi iedziļinoties un domājot par citu cilvēku dzīvēm un rīcībām. Grāmatā laimes formula ir aplūkota no visdažādākajiem rakursiem - gan ģimenes dzīves, gan personīgo un profesionālo sasniegumu skatpunkta, tomēr jāpiebilst, ka šī grāmata būs lielisks palīgs arī irstošu laulību un nelaimīgas seksuālās dzīves glābšanai, jo, domāju, neviens nenoliegs, ka attiecībās šis komponents ir ļoti būtisks. Arkādijs Pancs grāmatas beigu daļā visus šos fenomenus un daudz citus analizē ļoti daudzpusīgi, tādējādi uzskatu, ka šī ir laba grāmata arī profesionāļiem - padomdevējiem, līdzgaitniekiem un tiem, kuri ikdienā atrodas nemitīgā kontaktā ar cilvēkiem, kurus jāuzklausa, kuriem nepieciešams atbalsts un sapratne. Jo daudziem pietrūkst pavisam nedaudz līdz viņu laimes sajūtai un, ja mēs varam palīdzēt, tad kādēļ to nedarīt. Tieši tādēļ es šo grāmatu arī iesaku - palīdzēsim kļūt laimīgiem un paši kļūsim laimīgi!

Gan vīriešiem, gan sievietēm ir jēga attīstīties, interesēties par sevi un apkārtējo pasauli, nekad neapstāties un dzīvot ar baudu, jo kvalitatīva personiskā dzīve, kas ir piepildīta ar prieku par sasniegumiem un iekarojumiem, vienmēr pievelk tos, kuri gatavi šādu cilvēku iemīlēt.