Jozefs Racingers (Benedikts XVI) un Vatikāna II koncils

Foto: atrasts internetā, google.lv

Emeritētais pāvests Benedikts XVI ir viens no būtiskākajiem Vatikāna II koncila tēviem un viens no joprojām dzīvajiem koncila aculieciniekiem. Vairāk par viņa ietekmi uz koncila tekstiem un koncila gaitu mums palīdz saprast nesen klajā nākusī Pētera Zēvalda grāmata par pāvesta Benedikta XVI (Jozefa Racingera) dzīvi, kas ir paredzēta kā biogrāfija vairākos sējumos un 1. sējums ir veltīts Racingera dzīvei no bērnības līdz Vatikāna II koncila gaitām. Kad šo biogrāfisko darbu lasīju, caurcaurēm var just, ka J. Racingers savos jaunības gados bija diezgan modernu un pat revolucionāru uzskatu paudējs un tāds viņš nokļuva arī Vatikāna II koncilā, tieši pateicoties savai svaigajai un modernajai domāšanai. Kādēļ mēs Benediktu XVI tagad esam spiesti atcerēties kā diezgan konservatīvu, to mēs arī kādās pārdomās noskaidrosim. Bet šajā reizē ielūkosimies Jozefa Racingera un Vatikāna II koncila kopsaucējos un viņa ietekmē uz tā gaitu un dokumentu iznākumu, kuri ir tikuši izdoti arī latviski 2016. gadā.

Jozefs Racingers vienmēr ir bijis cilvēks, kurš savus amatus un pienākumus nekad nav kaut kā speciāli vēlējies, tie viņam vienmēr nākuši negaidīti un pat diezgan strauji. Un arī viņa iesaiste koncila norisē un tā dokumentu tapšanas aizkulisēs nāca kā piedāvājums viņa spīdošās teoloģiskās domas un sprieduma dēļ. Viņš bija uzlecošā teoloģijas zvaigzne, kas apstiprinājās viņa inaugurācijas lekcijā 1959. gada 15. aprīlī Bonnā. Racingers kopš tās dienas stipri vien pietuvojās dzīvei un darbam Romā un, kad viņš 2003. gada februārī jau bija noskaņots doties beidzot ilgi gaidītajā pensijā pēc daudzu gadu Ticības doktrīnas kongregācijas vadīšanas, sekoja pāvesta, tagadējā svētā Jāņa Pāvila II nāve, kardinālu konklāvs un Jozefs Racingers tika iecelts par nākamo pāvestu Benediktu XVI. Tā nu sanāca, ka gribēdams iet pensijā, viņam uzlika smago pāvesta nastu un vairs nekāda pensija nebija iespējama. 

Jozefa Racingera studenti viņa biogrāfijā atceras, ka Racingeram vienmēr bijušas sagatavotas lasāmās lekcijas tēzes viņa paša sīkajā rokrakstā. Taču tikai tēzes, sadaļu virsraksti, taču viņš tajās ieskatījies reti, stāstot tēmu teju publicēšanai gatavā veidā un manierē. Te zināmā mērā parādās arī jau nākamā Benedikta XVI teoloģiskās domas skaidrums un izcilība - spēt galvā tekstu un zināšanas noformulēt tā, lai tās būtu nepārprotami skaidras un atbilstošas jauno studentu uztveramībai. Un tā viņš strādāja arī vēlāk, kad kardināls Fringss Racingeru uzaicināja līdzi uz Vatikāna II koncilu. Racingera lekcijas studentu atmiņās palikušas kā sirdi sildošas un allaž aktuālas iepretim citu profesoru stīvajām un vecmodīgajām lekcijām. 

Racingera un citu jauno teologu paaudze ienesa jaunas vēsmas citkārt dogmatiskajā teoloģijas studiju vidē. Un tas palīdzēja J. Racingeram veidot arī savu paziņu un atbalstošu kolēģu loku, veicinot viņa teoloģiskās domas izplatību vācu un arī pārējā Eiropas katoliskās teoloģijas vidē. Kā raksta Zēvalds, Racingers bijis kautrīgs, bet ne kautrīgs sastapties ar jauniem cilvēkiem, viņš nav baidījies no kontakta ar citiem. [..] Neviens nevarēja iedomāties, ka Vatikāna II koncils pasauli mainīs vairāk nekā visi koncili līdz šim. 

Jozefs Racingers un Kardināls Jozefs Fringss

Līdz pat 19. gadsimtam katoļu baznīca bija nostājusies kareivīgā aizsardzības pozīcijā pret visiem iespējamajiem ienaidniekiem, modernismu, sociālismu un komunismu ieskaitot. Taču pēc pāvesta Jāņa XXIII nākšanas pie varas, pāvests uzskatīja, ka ir nepieciešams jauns ekumēniskais dialogs ar pasauli, nest mieru un samierināšanos ar pasauli, nepieciešama jauna teoloģija un jauns skatījums uz Baznīcu mūsdienu pasaulē. Tādējādi nav brīnums, ka tie 18 kardināli, kas pirmoreiz izdzirdēja pāvesta uzrunu par XXI ekumēniskā koncila sasaukšanu, bija ne vien mēreni, bet diezgan šokēti. 

Vatikāna II koncils bija plānots tikai ar vienu sesiju, kurā iepriekš sagatavotos dokumentus ātri apstiprinātu un viss, tomēr tas tā galīgi neizvērtās. Tradicionālisti un iesīkstējušie spēki domāja, ka tā ir tāda ātra padarīšana, tomēr Jānis XXIII ar savu harizmu un aicinājumu panāca un veica daudz vairāk. Vatikāna II koncils izvērtās par četrām sesijām, katra ilga dažus mēnešus dažādos laika posmos no 1962. līdz 1965. gadam. Kopējais dienu skaits, pavadīts sesijās, bija 281 diena, koncilu apmeklēja vairāk nekā 3000 koncila tēvu. No tiem 2/3 bija parastais klērs, atlikušie sastāvēja no ordeņu klēra. Vidējais vecums bija 60 gadu. Viens no interesantākajiem faktiem bija, ka laikā starp Koncila atklāšanu un tā slēgšanu 253 koncila tēvi nomira. 

Racingers pirmo reizi ar koncila tematiku saskārās 1959. gada decembrī. Viņš Bonnas universitātē saņēma ziņu no kardināla Fringsa, ar jautājumiem, kuri tika gatavoti kocilam Romā. Kardināls Frings ne uz ko augstu netēmēja, viņš izskatīja tādas diezgan praktiskas baznīcas dzīves shēmas kā par mazāku atskaišu sūtīšanu uz Romu vai par vienkāršotāku priesteru pārvietošanu uz citām kalpošanas vietām. Tomēr Racingers tēmēja uz augstākām lietām. Viņa piedāvājumā ietilpa izstrādāt shēmas, kas precizētu attiecības starp Rakstiem un Tradīciju, balstītas vienā sasaukšanās punktā. Tādi ieskati bija pirmskoncila ēnā ļoti moderni un tādējādi Racingers daudzu laikabiedru atmiņās vienmēr ir saistījies ar agro modernistu kustību baznīcā. 

Kad mēs lasām Jozefa Racingera biogrāfijas 1. sējuma pēdējo trešdaļu, tie, kuri orientējas Baznīcas un katoļu teoloģijas, un domas vēsturē, tie mēs redzam un izlasām, ka Koncila sagatavošanā bija iesaistīti ļoti daudz modernistiski noskaņotu teologu, tādi kā dominikāns Īvs Kongārs, tāpat jezuīts Žans Danielū un Henrī de Libaks. Tradicionālisti bija šokēti par tādu pāvesta Jāņa XXIII izvēli. Un šie teologi zināmā mērā ietekmēja arī visu Koncila gaitu un izstrādāto dokumentu tapšanu un apstiprināšanu. Un te vieta parādījās arī Jozefam Racingeram, kurš koncila norises gaitā kļuva par peritus jeb Koncila oficiālo padomdevēju kardinālam Fringsam. 

Jozefs Racingers plašākām aprindām kļuva slavens, kardinālam Fringsam uzrakstot slaveno Dženovas runu jeb lekciju, kuru kardināma bija paredzēts nolasīt 1961. gada 20. novembrī. Kardināls gan lekcijā nolasīja vien ievada vārdus, tālāko runu itāliski pabeidza kāds viņa līdzgaitnieks. Taču zālē pēc tās bija vētraini aplausi un ovācijas, cilvēki bija klausījušies ar aizturētu elpu un sajūsminājušies - tik skaidra, dziļa un laika garam moderna doma bija pausta. Vēlāk šī slavenā kardināla runa nonāca pāvestam Jānim XXIII uz galda un vēlāk viņš bija Racingeram sacījis, ka viņš zina, ka Racingers to runu ir rakstījis un ka tā ir apbrīnojama. Tā Jozefs Racingers zināmā mērā kļuva par pāvesta favorītu. Vēlāk tīri saprotamu iemeslu dēļ Racingers kļuva par padomdevēju Koncilā. Rakstot šo runu un gūstot savus pirmos nopietnos panākumus, Racingers bija vien 34 gadus vecs teoloģijas profesors. Šajā Dženovas runā Racingers iekļāva visas tās domas, kuras būtu jārisina Koncilam, atbilstošā gaismā saskaņā ar laikmeta izaicinājumiem. 

Pāvests Jānis XXIII

Koncilam vēl īsti nesākoties, tas jau draudēja izjukt. Ķelnes kardināls Fringss, kurš bija iekļauts Koncila sagatavošanas komitejā, kopā ar citiem kardināliem saņēma pirmās shēmas dažiem Koncila dokumentiem. Kā raksta kardināls Fringss savās atmiņās, "tie bija sastādīti ļoti konservatīvā garā un draudēja kļūt par universālu Baznīcas kārtējo encikliku (apkārtrakstu), kurš ir tik biezs, ka neviens to nelasīs". Saskaņoti ar Racingeru un viņa kritisko ekspertīzi šiem dokumentiem, Fringss balsoja pret šo dokumentu, kas bija viņa priekšā un iebilda ar non placet, tātad - negastīvu balsi. Konflikts beigās starp kardināliem bija tik liels, ka Fringss ar dažiem citiem 1961. gada 6. maijā mēģināja vērsties pie pāvesta ar aicinājumu Koncilu atlikt. Tomēr pāvests Jānis XXIII bija ar šiem reformām draudzīgajiem kardināliem un meklēja risinājumus, kā tos spēcināt, lai uzvaru negūtu Kūrijas konservatīvie spēki, kuru ietekmē pāvests jau tā jutās kā ieslodzītais, kā cietumnieks. 

Fringss lika Racingeram uzrakstīt savus iebildumus un savu ekspertīzi par šiem dokumentiem un to saturu, tikai šoreiz ne vairs rokrakstā, bet gan mašīnrakstā. Un tā Racingeram palīgā nāca viņa māsa, kura teicami rakstīja uz mašīnas un Fringsam drīz vien uz galda gulēja Racingera ekspertīze skaidrā un izkoptā latīņu valodā. Fringss bija sajūsmināts. Un tā, Racingers 1962. gada 9. oktobrī kopā ar kardinālu Fringsu aizlidoja uz Romu, lai tur Koncilam liktu priekšā šos izstrādātos dokumentus, kuriem Racingers pēc Fringsa aicinājuma bija veicis ekspertīzi, papildinājumus un labojumus. 

1962. gada rudens sesija Koncilā bija spraiga. Kardināls Fringss kopā ar savu komandu apmetās Vācu koledžā Romā, kuru viņš labi pazina, būdams studējis doktorantūrā 1913. līdz 1915. gadam. Tā kā Koncila noteikumi paredzēja slepenību, tad Fringss kopā ar citiem organizēja slepenas sanāksmes, kurās diskutēja un sprieda par Koncila shēmām un dokumentu uzmetumiem, tos labodami un koriģēdami. Te nu bija darba lauks 35 gadus vecajam Racingeram. Racingers šeit satika daudzus savus domubiedrus un cienītas un atzītas autoritātes teologu vidū, teologu Karlu Rāneru u.c. Un šajās slepenajās tikšanās reizēs starp Koncila sanāksmēm Racingers un Rāners, kā arī citi konstruēja alternatīvus tekstus Vatikāna birokrātu izstrādātajiem konservatīvajiem un laikam neatbilstošajiem dokumentiem. Rāners bija ne visai vēlams blakus Racingeram, jo viņu bija cenžējuši gan pašu Jezuītu ordenī, gan arī Svētais Ofīcijs jeb bijusī Inkvizīcija. Te jūs varat redzēt, cik liels bija modernisma un progresīvisma gars nākamajā Benediktā XVI jeb tā laika Jozefā Racingerā, ka viņam bija labas, pat izcilas draudzības un saprašanās saiknes pat ar cenzētiem teologiem. Vēlāk gan Rāners, gan Hanss Kings "cieta" no Racingera, kurš aizliedza dažus viņu darbus un kalpošanu kā mācībspēkiem. Tas bija laikā, kad Racingers pēc pāvesta Jāņa Pāvila II uzaicinājuma kļuva par Ticības doktrīnas kongregācijas prefektu, kas ir tā pati Inkvizīcija, tikai pēc nosaukuma maiņas. Dīvaina tā pasaule, vai ne? Ko amats un pienākumi izdara ar labām draudzībām...

Kardināls Jozefs Racingers

Atkāpjoties nedaudz no Vatikāna II koncila tematikas, manī arī rodas jautājums, kādēļ Jozefs Racingers vēlākajos gados, arī kļūstot par pāvestu Benediktu XVI, kļuva vai palika uzskatos konservatīvāks nekā Koncila laikā. Es domāju, ka vēlakos biogrāfijas sējumos vai kādā citā avotā noteikti būs rodama zināma atbilde uz šo jautājumu. To būtu patiesi vērtīgi izlasīt, jo man lasot atmiņas par Koncilu un visas tās lietas, pilnīgi gara acīm redzams, cik Racingers ir progresīvs un moderns teologs... 

Runājot par Koncilu, kardināls Jozefs Fringss laikā starp 1931. gada novembri un 1962. gada jūniju Romā uz Koncila sēdēm bija 47 dienas. Viņš Koncilā par dokumentiem balsoja stingri pēc Racingera ieteikumiem - kur Racingers neakceptēja Koncila izstrādātos dokumentus un shēmas, tur Fringss balsoja ar "non placet" jeb nē un kur Racingers ieteica balsot ar jā, tur Fringss stingri balsoja ar jā. Daudzi dokumenti, kuri tika izstrādāti Koncila komitejā, Racingeram šķita stīvi, šauri, par daudz saistīti ar sholastisko teoloģiju, pārāk akadēmiski un pārāk maz pastorālo rūpju tajos ietverts. Racingers allaž Koncila dokumentus ieteica saīsināt, paplašināt vai izskaidrot detalizētāk. Racingers allaž dzīvoja saskaņā ar Rakstu tendenci un ticību, ka tiem [Rakstiem] jābūt pieskaņotiem mūsdienu pasaules ļaužu vajadzībām, arī garīgajām un pastorālajām.Jozefs Racingers, 34 gadus vecais teoloģijas profesors 74 gadus veco kardinālu nevis pamācīja kā skolotājs skolnieku, bet kā skolotājs ar dziļu teoloģisku autoritāti. Tā mēs lasām gan Fringsa, gan Racingera atmiņās.

Principā, vāciski runājošie kardināli un to padomdevēji, oficiāli un neoficiāli, līdzīgi Racingeram, izveidoja alternatīvu apspriežu klubu, kurā piedalījās apmēram 50 džentlmeņu. Kā Feringss rakstīja Vācu koledžas dekānam, tad turpmāk Vācu koledža būs vācu bīskapu mītne un apspriežu vieta. Romiešiem diez ko nepatika šī vāciešu darbošanās un aktivitāte, ne velti no turienes nāk teiciens "Reina ieplūst Tibrā" (resp., Vācija pārņem Romu). Vēlāk, līdz ar Benedikta ievēlēšanu par pāvestu, varētu sacīt, ka šie vārdi bija diezgan pravietiski. Daudz visādu baumu un skepses parādījās Koncila gaitā un tās, neapšaubāmi, nokļuva arī līdz pāvestam Jānim XXIII. Dažādi grupējumi nevēlējās pieļaut tik lielu vāciešu ietekmi uz Koncilu, kaut gan to neizdevās realizēt. Vācieši, vācu bīskapi un teologi palika vadošajā lomā Koncilā un viens no galvenajiem panākumu stūrakmeņiem bija Jozefs Racingers, šis inteliģentais un spožās domas apveltītais teologs. 

Kubas raķešu krīze, attēls atrasts google.lv

1962. gada rudenī visa pasaule aizturēja elpu ne vien tādēļ, ka Koncils bija nonācis sava veida vētrā, bet pasauli pāršalca Kubas raķešu krīze. Vācu kardināli turpināja strādāt Animā jeb Vācu koledžā, kas bija teju pilsēta pilsētā, kur blakus bija istabu istabas, baznīca, koridori un tajā notika ļoti intensīvs darbs, lai sagatavotu spīdošus dokumentus un lielisku vācu teologu uznācienu Koncilā. Fringss bija stipri pazīstams ar šo Itālijas, Vatikāna vidi un Romas dzīvi, taču Jozefam Racingeram tas viss bija kas jauns, un arī savā biogrāfijā Racingers liecina par savu izbrīnu, intensīvi iedzīvodamies Itālijas dzīvē un sadzīvē. 

Tradicionālisti ar šausmām vēroja modernistu tikšanās, tie bija ārkārtīgi neapmierināti (no sava skatupunkta). Viņi baidījās, ka Baznīca ar šo modernistu jauno teoloģiju tiks iegrūsta pilnīgā iznīcības postā. Īvs Kongārs, jezuīts, brīdināja, ka šis vācu teologu un bīskapu paralēlais koncils vēlas nopietni iespaidot reālā koncila gaitu, ka šie teologi vēloties pārdefinēt Vatikāna II koncila gaitu un mērķus. Un nevar noliegt arī to, ka Koncila oficiālo padomdevēju īpatsvars pieauga, iesākumā esot tikai 224 periti jeb padomdevējiem, vēlāk jau esot vairāk nekā 500 padomdevējiem, un starp tiem izcilākais un teoloģiski visspēcīgākais, protams, bija Fringsa labā roka jeb profesors Racingers. Un tas ir diezgan ļoģiski, jo neviens padomdevējs nebija uz Romu atbraucis tik ļoti sagatavojies kā bija Racingers. Viņa biogrāfijā lasāmi daudzi ieteikumi un atziņas, kā labāk, precīzāk un paskaidrojošāk definēt daudzas lietas Koncila shēmās jeb dokumentu sagatavēs. (Skat. biogrāfijas 408. lpp. u.c.)

Atsaucoties uz kādu interviju 2005. gadā, Racingers sacīja, ka viņš Vatikāna II koncila laikā apzinājās, kāda atbildība gulstās uz viņa pleciem, kā arī juta atbildību Dieva un vēstures priekšā, neskatoties uz to, ka viņš bija tikai 35 gadus vecs vācu teoloģijas profesors un Koncila neoficiālais kardināla Fringsa padomdevējs. Daudzi viņu tajā laikā gribēja par savu padomdevēju, redzot viņa spožo domu gaitu un dziļo Baznīcas Koncila snieguma un jēgas nepieciešamību mūsdienu pasaules izaicinājumu priekšā. Racingers nebaidījās izaicināt laikabiedrus un viņu domāšanu, viņš pat apstrīdēja dokumentus, kurus jau bija apstiprinājis pāvests un Svētais Ofīcijs jeb Inkvizīcija. Daudzi viņā ieklausījās, jo Racingers bija runas mākslas un vārdu meistars un šeit viņam ļoti palīdzēja viņa izicilā atmiņa. 

Lai arī Racingera analīzes Koncila dokumentiem bieži vien bija kritiskas, tomēr, kā uzsver laikabiedri, tās bija sabalansētas un sakņotas īstajā Baznīcas mācībā. Kad vien tas bija iespējams, uzlabojot un papildinot tekstus, viņš allaž atsaucās uz atbilstošiem savienojumiem starp Rakstiem, Tradīciju un Baznīcas pasludinājumiem, dziļi izgaismojot Baznīcas saikni ar Svētajiem Rakstiem. 2013. gadā, jau kā pāvests Benedikts XVI, viņš skaidroja savus darbības motīvus Vatikāna II koncilā: "Visa rīcība bija kardināla rokās. Un mana darbība bija balstīta sirdsapziņā, atbildībā un Baznīcas tēvu atstātajā mantojumā." Vācieši bija vislabāk organizētie un teoloģiski visspēcīgākā koalīcija Koncilā, kas faktiski arī noteica Koncila gaitu un sasniedzamos mērķus, arī teoloģiski. Kad 1962. gada rudenī noslēdzās Koncila sesija, Racingers bija ārkārtīgi iepriecināts, gan par rezultātiem Koncilā, gan arī par iespējām tikties ar lieliskiem teologiem Kongāru, de Libaku, Danielū un Čenu, kurš viņš ļoti apbrīnoja. Taču Koncila sesijas nobeigumā Racingeram bija šaubīga reputācija, ko viņam piedēvēja, jo viņš sagājās franču integrālistiem, kā arī tiem, kuri noliedza elles esamību un Teijāram de Šardēnam līdzīgajiem modernistiem.

"To live is to change, and to be perfect is to have changed often." (Cardinal Newman)

Koncila sesiju starplaikā Racingera karjera strauji attīstījās, bet tā nekad nebija nedz viņa mērķis, nedz stratēģija. Racingers 1963. gadā pārcēlās uz Minsteri, lai strādātu tur. Minstere Racingeru uzņēma ar lielu sajūsmu. Tik pilna vietējā baznīca nebija redzēta. Racingers savās Adventa pārdomās atsaucās gan uz Kirkegoru, gan Blēzu Paskālu. Viņa teoloģija diezgan balstījās dabas zinātnēs. Un tas piesaistīja jaunos un progresīvos katoļu jauniešus, kuru baznīcā bija vairāk nekā 1500. Arī Racingera vadītās Bībeles studijas bija teju evaņģēliskas nekā katoliskas. Visi, kas viņā klausījās dzirdēja jaunu teoloģiju un domas, kuras nebija nedz iepriekš dzirdējuši, nedz lasījuši. Tik ļoti aizgrābti bija cilvēki Minsterē ar jaunā teologa Racingera paustajām atziņām. Un gribas jautāt - kur tas viss palika vēlākos gados? Kaut biogrāfiskajā grāmatā ir rakstīts, ka arī vēlākos gados, Racingers kā Ticības doktrīnas kongregācijas prefekts ir bijis diezgan protestantus atbalstošs, paņemdams pat savā paspārnē senāk iepriekšējā prefekta cenzētu priesteri, lai tas kļūtu par vācu protestantisma padomdevēju Racingeram. 

Jau kopš studiju laika Frezingā, Racingers palika uzticīgs filozofijai, kuru viņš vērtēja kā inspirāciju teoloģijai. 1963. gada vasara Racingeram nāca kā šoks - 3. jūnijā nomira Vatikāna II koncila tēvs, pāvests Jānis XXIII. Ronkalli jeb Jānis XXIII bija zemnieku pāvests, nācis no zemnieku apvidus un cilmes, viņš allaž bija tuvu tautai, smaidīgs, pat jautrs. Un tā 1963. gada vasarā sekoja konklāvs, kurā par pāvestu ievēlēja kardinālu Montini, kurš pieņēma pāvesta vārdu Pāvils VI. Montini bija pēdējais pāvests, kura galvu inaugurācijas ceremonijā rotāja trīskāršā pāvesta tiāra. Vēlāk viņš to pārdeva, lai naudu novirzītu nabagajiem. Daudzi bija pārsteigti, ne tikai jauna pāvesta dēļ, bet arī par Koncila turpmāko gaitu. Taču Koncils turpinājās līdz pat 1965. gadam, kad tika pieņemti pēdējie dokumenti. 1963. gadā sākās Vatikāna II sesija, kurā tika izvirzīti 70 darba dokumenti, no kuriem beigās palika 16, 17 tika atstāts nepabeigts. Un šajā laikā Racingers jau bija apstiprināts kā Vatikāna oficiālais Koncila padomdevējs jeb peritus. 

Turpinājās jau labi iestaigātā iepriekšējās Koncila sesijas taciņa. Fringss, Lute un Racingers atkal organizēja apspriežu tikšanās, lai izstrādātu Koncila dokumentus un tos izdiskutētu. Koncila dokumentos, ja tos prātīgi lasa, kopā ar Racingera biogrāfiju, var ļoti labi just Racingera ieviesumus un jauninājumus, tostarp, par misi tautas valodā un citus. Racingers allaž ir bijis zināms kā ekumēnisma aizstāvis un promotētājs un nav brīnums, ka tieši viņš Fringsam uzrakstīja spēcīgu runu par ekumēnismu. Fringss kādā brīdī sāka diezgan tieši un spēcīgi kritizēt Svēto Ofīciju jeb Inkvizīciju un līdz ar to arī Racingers staigāja pa plānu ledu un bija apdraudēts. 1963. gads Racingeram bija ne vien Koncila gads, bet arī smagu pārdzīvojumu gads, kad Adventa laikā viņa māte devās mūžībā. 

1964. gada decembrī sākās trešā Koncila sesija. Romā Racingers kļuva par teologu pēc pieprasījuma, jo ikvienam vajadzēja viņa padomu un ieteikumus. Racingers 1964. gadā, protams, lielu pienesumu deva vācu teologiem un kardinālam Fringsam diskusijā par jūdu tautu. Kā mēs zinām, vācieši jutās vainīgi un tādēļ Racingers varēja teoloģiski izvērsties, caur teoloģijas domu spoguli atvainoties visai jūdu tautai. Racingera runa jūdu jautājumā bija arī viņa vēlākā interešu lokā, allaž meklējot sadarbības punktus starp Veco un Jauno Derību, starp katoļu un jūdu ticībām. 1964. gada septembrī sākās fināla jeb ceturtā sesija Vatikāna II koncilam. Es diezgan apzināti šajā rakstā nerakstu par Koncila dokumentiem, jo tam jāvelta atsevišķš raksts vai pat raksti. Šeit es apzināti vairāk rakstu par Jozefa Racingera, vēlākā pāvesta Benedikta XVI ietekmi uz Koncilu un par viņa panākumiem. 1965. gada 6. decembrī noritēja pēdējā, 168. vispārējā kopā sanākšana. Kad arī noslēdzās būtiskais darbs pie Koncila dokumentu izstrādes.

Pāvests Benedikts XVI, lasot savu atkāpšanās runu 2013. gada 11. februārī

Jozefs Racingers bija jaunākais students seminārā. Viņš bija arī Vācijas jaunākais sistemātiskās teoloģijas profesors. Un arī Koncilā viņš bija jaunākais teoloģiskais padomnieks. Un vēstures avoti rāda un apstiprina, ka viņa ietekme uz Koncilu ir bijusi nenovērtējami lielāka nekā Racingers pats to atklāj. Viss sākās ar Dženovas runu kardinālam Fringsam, vēlāk viņa ekspertīze jau Koncila gaitā un Koncila dokumentiem, kurā viņš kritizēja dokumentus, ka tajos trūkst ekumēnisma un pastorālu rūpju valodas. Tāpat Racingers Koncila gaitā sagatavoja 11 runas kardinālam Fringsam, kuras vienmēr bija tik spēcīgas, ka burtiski Koncila telpu uzvārīja. Tāpat nav novērtējams viņa ārkārtīgais sniegums pie tekstiem, kurus viņš izstrādāja, būdams vairāku Koncila komiteju loceklis. 

Tāds bija Racingers un viņa sniegums Vatikāna II koncilā.

Pāvests Francisks un pāvests emeritus Benedikts XVI