Visīstākās patības apzināšanās ceļvedis - "Kļūsti tas, kas tu esi"

Grāmatas vāka attēls

Jezuītu tēvs Džeimss Mārtins (James Martin, SJ) Latvijas lasītājiem ir zināms kā grāmatas "Jezuītu ceļvedis (gandrīz) visā" autors. Tagad latviski tulkota vēl viena viņa grāmata - darbs, kuru varam uzskatīt par visīstākās patības apzināšanās ceļvedi - "Kļūsti tas, kas tu esi". Angliski lasošajiem, protams, tēvs Mārtins nav svešs ar saviem daudzajiem un bieži vien diezgan domāšanu un uzskatu maiņu izaicinošiem darbiem. Viens no viņa pēdējā laika kristīgo, it īpaši - katolisko, pasauli satricinošajiem darbiem ir veltīts LGBT kustības un Baznīcas attiecībām "Building a Bridge" (vairāk šeit, angliski). Iepriekš esmu lasījis un rakstījis arī par citu tēva Mārtina darbu - "Seven Last Words". Šajā apskatā ielūkosimies jezuīta Mārtina skatījumā par to, kas ir cilvēku īstā patība un kā to mums sasniegt, ņemot palīgos Tomasu Mērtonu, Henriju Nouvenu un citus svētos.

Jāsaka gan, ka tiklīdz ieraudzīju, ka ir iznākusi šāda grāmata, es zināju, ka tas ir kas vērtīgs, interesants un svētīgs, jo tēvs Mārtins ir viens no maniem iemīļotākajiem teoloģiski garīgās literatūras autoriem. Un arī otrs faktors nebija mazsvarīgs - Tomasa Mērtona un īstās patības apzināšanās vārdi kā grāmatas apakšvirsraksts. Mācītājs Juris Rubenis savās lekcijās un priekšlasījumos šai tēmai pieskaras, kā arī franciskānis Ričards Rors savos darbos par šīm tēmām raksta, tādējādi šī grāmata ir ieinteresējoša, jo skar zināmas tēmas, bet no jauna skatu punkta. Un, izlasot šo darbu, varu sacīt, ka šis ir īsākais un konspektīvākais darbs ceļā uz savas visīstākās patības apzināšanos, kā ceļvedis kopā ar Tomasu Mērtonu, Dorotiju Deju, Henriju Nouvenu u.c. svētajiem.

Šī nelielā grāmatiņa balstās Tomasa Mērtona apcerē par cilvēka īsto patību un caur to varam iepazīt arī paša autora, jezuītu tēva Mārtina dzīvesstāstu un tapšanu par to, kas viņš ir tagad - jezuīts, plaši pazīstams lektors, priesteris un žurnāla "America" redaktors, kā arī padomnieks Vatikānā. Tomass Mērtons ar savu gana sarežģīto dzīvi un vēlāko tapšanu par ievērojamu trapistu mūku un rakstnieku ir spējis uzrunāt ne vienu vien dažādu paaudžu pārstāvi, tostarp, Mērtons ir viens no manas dzīves paraugiem, kuriem kaut nedaudz līdzināties un par kuru interesēties padziļinātāk. 

"Vienkārši jācenšas iet prom no tām mūsu īpašībām, kas mūs attālina no Dieva: no egoisma, lepnības, bailēm utt. Un arī jācenšas savu iespēju robežās iet virzienā uz tām mūsu īpašībām, kas tuvina Dievam. To darot, cilvēks pamanīs, ka pakāpeniski kļūst aizvien mīlošāks un dāsnāks. Tāpat jāpaļaujas uz to, ka pati šī vēlme tā rīkoties ir no Dieva. Proti, vēlme atklāt savu īsto patību un tuvoties Dievam ir vēlme, ko manī ir iedēstījis Dievs. Vienlaikus pakāpeniski atklājas katra paša individualitāte, katra paša svētuma zīmols. Mūsu personība nevis tiek izskausta, bet veidota pilnāka, patiesāka un galu galā arī svētāka." (39. lpp.)

Grāmata iesākas ar nelielu Tomasa Mērtona biogrāfiju, kurā diezgan daudz ir minētas atsauces uz viņa sākuma gadu darbu "Septiņloku kalns", kurš šogad izdots arī latviski, izdevniecībā "Zvaigzne ABC" un par kuru esmu rakstījis arī es šajā blogā šeit un šeit. Pēc Mērtona nelielās biogrāfijas seko paša Mārtina biogrāfija par to dzīves laiku pirms iestāšanās jezuītu ordenī jeb Jēzus sadraudzībā. Bet ikkatrs vārds, kas lasāms šajos ievada biogrāfiju tekstos, norāda un izgaismo vienu lietu un teju ikvienam pazīstamu problēmu un reizē uzdod arī jau Mērtona formulētos jautājumus: "Kāpēc mums jāpavada sava dzīve, cenšoties būt tādiem, kādi mēs nemūžam negribētu būt? Un, ja mēs vien zinātu, ko gribam! Kāpēc mēs izšķiežam savu laiku, darot lietas, kuras - ja mēs tikai apstātos un padomātu - ir pilnīgi pretējas tām, kurām esam radīti?" Vai ne, draugi? Tas taču ir par mani, tevi, mums un daudziem, daudziem šajā skrejošajā laikmetā? Un te nu sākas īstā apzināšanās par savu īsto patību, tādēļ aicinu jūs ceļā kopā ar Mārtinu, Mērtonu, Nouvenu, Dorotiju Deju un citiem savas īstās patības ceļa gājējiem. 

Nodaļā par mūsu īsto un neīsto patību mēs lasām, cik ļoti būtisks solis sevis iepazīšanā Džeimsam Mārtinam bijis Tomasa Mērtona agrīnais darbs "Septiņloku kalns". Tāpat, domāju, ikvienam lasītājam, kurš izlasīs ne vien Mērtona, bet arī šo Dž. Mārtina darbu, gribēsies ar lielu kaisli mesties iekšā sevis iepazīšanas ceļojumā.. Un, kā grāmatas priekšvārdā teicis šī darba teoloģiskais konsultants, bijušais Latvijas jezuītu kopienas pārstāvis, tēvs Algimants Gudaitis SJ, tad nonākot tuvāk savai īstajai patībai, šo grāmatu izlasīt vēl vienu reizi. 

Domāju, ka daudzi, kuri nav tik tuvi Tomasa Mērtona vai vispār kristīgo autoru darbiem, varētu pamatoti jautāt, kas tad ir tā neīstā patība, par kuru šie darbi tik daudz runā un no kuras mums iesaka atbrīvoties, atrodot un pietuvinoties mūsu īstajai patībai. Kā norāda tēvs Mārtins, franciskānis un mums daudziem labi zināmais autors Ričards Rors savā darbā "Ādama atgriešanās" labi ir sacījis:

"Mūsu neīstā patība ir tas, ko mēs iedomājamies sevi esam. Tas ir mūsu garīgais paštēls un sociālā vienošanās, un lielākā daļa cilvēku visu savu dzīvi velta tam, lai līdz tam paceltos - vai arī līdz tam nolaistos."

Kā norāda tēvs Mārtins, "daudziem cilvēkiem ceļš uz sevis pieņemšanu var būt visai grūts, tomēr garīgajā dzīvē izaugsmes ceļš ir ļoti būtisks, tāpat kā pieņemt un atzīt sevi, ka tādus mūs ikvienu ir radījis Dievs. Attiecībās ar Dievu ir svarīgi pieņemt sevi un, kas ir vēl svarīgāk, ļaut Dievam mīlēt tevi tādu, kāds tu esi, nevis tādu, kāds tu vēlētos būt vai kādu tevi gribētu redzēt sabiedrība." Šie vārdi ir apziņu formējošs rīks, kas ved mūs tuvāk īstās patības apzināšanai un ceļojumam pretī īstākam sev un lielākai saplūsmei, sakušanai kopā ar Kristu.

Arī šajā darbā ir minēts vēl kāds autors, kurš arī man ir dvēseliski tuvs - tas ir Henrijs Nouvens. Kā raksta Mārtins un es viņam absolūti pievienojos, Nouvens ir viens no tiem, kas pielīdzināmi Mērtonam, jo arī viņš bijis ārkārtīgi talantīgs priesteris un garīgais skolotājs, kā arī ražīgs garīgās literatūras autors, sava 64 gadus garā mūža laikā sarakstījis vairāk nekā 40 darbu, veltītus garīgās dzīves jautājumiem, kas tulkoti vairāk nekā 22 pasaules valodās. 

Kāpēc gan mani, gan tēvu Mārtinu, gan daudzus plašākos sabiedrības slāņos uzrunā Mērtona un Nouvena darbi un viņu dzīves piemērs? Kā raksta Mārtins, "pirmkārt, viņi vienmēr centās būt godīgi un atklāti. Otrkārt, viņi nebaidījās atzīt savu grēcīgumu. Treškārt, viņi no visas sirds meklēja. Un ceturtkārt, viņi centās mīlēt." Un visas šīs lietas, visas šīs iekšējās kvalitātes ir tās, kas uzrunā plašāku cilvēku kopumu, sabiedrību. "Citiem vārdiem sakot, viņi bija cilvēciski; viņi atspoguļo mūs visus. Tāpēc mums ir viegli ar viņiem identificēties. Viņi bija cilvēki ar saviem trūkumiem, bet tomēr mīlēja Dieva un bija Dieva mīlēti. Lietojot ignāciskā garīguma izteicienu, viņi bija "mīlēti grēcinieki"."

Droši vien tādus Dievs redz arī mūs visus - svētus pat ar visiem mūsu ierobežojumiem un vainām. Un tā ir ļoti uzmundrinoša doma.

Kristiešiem ļoti būtiski ir atcerēties un nemūžam neaizmirst, ka arī mūsu Pestītājs gāja cauri savas īstās patības meklējumiem un apzināšanās ceļam uz to. Protams, Jēzus katru rītu nemodās ar vēlāko laikmetu radītajām teoloģiskām atziņām par Viņa divām dabām, kas apvienojušās, tomēr mēs nedrīkstam aizmirst Jēzus cilvēciskumu. Arī Jēzus nezināja nākotni, tikai pakāpeniski apzinājās savu aicinājumu un dzīvoja ticībā. Tas ir tas piemērs un vadmotīvs, kuru mums atgādina Jēzus sadraudzības pārstāvis, tēvs Mārtins. Jēzus tikai savas kalpošanas gaitā aizvien pilnīgāk apzinājās savu misiju un savu īsto patību. Tādējādi arī mums jāapzinās, ka savas īstās patības atrašana un apzināšanās nav tūlītējs solis, bet gan ilgstošāks un darbietilpīgāks process, (p)ieaugot saiknē, attiecībās ar Kristu un caur lūgšanu un kontemplāciju nonākot dziļākās sevis apzināšanās un savas īstās patības atklāšanas stadijās. 

"Kristus dzīve ir kristīgās dzīves centrālā metafora. Un veids, kā Jēzus saprata, kas Viņš ir, ko un kā Viņam paredzēts darīt, ir metafora kristieša ceļam uz savu īsto patību. Katrs no mums ir aicināts dziļi pārdomāt savu īsto patību, pieņemt sava aicinājuma realitāti un ļaut, lai Dievs pārveido mūsu īsto patību par jaunas dzīvības avotu citiem. Tas ir ilgs ceļš, kas ejams visu mūžu, bet mēs neesam vieni. Mums ir mūsu kopienas atbalsts, mums ir Svētais Gars, kas mūs iedvesmo, mums ir Dieva Tēva mīlestība un ar mums ir mūsu visu visīstākā patība - Jēzus Kristus."