Ciešanu un Lieldienu laika gaismā mēs labāk saprotam Jēzu...

Kolāža: Didzis Kukainis

Šī ir grāmata, kurai analogas nav(a). Jā, patiešām, par Jēzus Ciešanu laika un Lieldienu fenomenu tēvs Mārtins (James Martin, SJ) ir uzrakstījis labāko un skaidrāko izklāstu. Man, šo darbu lasot un apcerot, domās formējās mans apzinātais skatījums uz Krusta fenomenu un tā unikālā sajūta, ka pasaulē neviens cilvēks ne mani, ne kādu citu nesaprot labāk par Kungu Jēzu Kristu. Apzināti rakstu "cilvēks" Jēzus Kristus - lai gan Dievs, bet tomēr cilvēks, līdz ar to ARĪ viņš juta tieši to pašu, ko jūtam ikviens mēs, t.sk., bailes. Un Ciešanu laiku caurvij gan bailes, gan izmisums, gan sāpes, gan ciešanas, gan neziņa un neizpratne, šīs sajūtas virmo arī caur Kunga Kristus apziņu. Un tomēr - paļāvība un cerība, ticība un mīlestība gan Kungu, gan mūs aizved līdz debešķīgajam Lieldienu notikumam! 

Es ar lielu godbijību pieņemu savā dzīvē iespēju, kurā man ir dota iespēja kaut nedaudzos vārdos sludināt Dieva neizmērojamo un nekad nezūdošo Mīlestību pret Saviem bērniem. Es katru vakaru un katru rītu savās lūgšanās iekļauju frāzi: "Kungs, ne mans, bet Tavs prāts lai notiek!" Tā ir ārkārtīgi svētīga iespēja formēt savu apziņas stāvokli, ka ne es esmu Dzīves un dzīvības kungs, bet gan Kāds pārāks, uz kura gudrību un labāku zināšanu paļaujos. Un arī šī Džeimsa Mārtina grāmata, kuru caurvij Jēzus dzīves pēdējie 7 izteikumi, tās lasītāju ved uz dziļākām attiecībām ar Kungu, kurš, lai gan būdams Dievs, bija arī Cilvēks. Pilnā mērā cilvēks - Jēzus dzīvoja, cieta un mira gluži tāpat kā cilvēks, tieši tādēļ mums ir īpaši svētīgi būt kontaktā un sasaistē ar Viņu, jo neviens nepazīst mūs labāk par Kungu, kurš ir izgājis cauri tām pašām bailēm un sāpēm, kas ir mūsu ikdienā. 

Man nesen bija unikāla iespēja dzirdēt kādu stāstu, kas vienkārši izcili sasaucas ar Ciešanu laika tematiku - tas bija reāla cilvēka reāls stāsts par to, kam gāja cauri kāda meitene, kurai bija diagnosticēts vēzis pēdējā un neoperējamā stadijā. Tur bija bailes no miršanas, vecāku pārdzīvojumi un viss, kas notiek kopš tā brīža, kad ārsts paziņo, ka atlicis dzīvot mēnesi. Kungs Jēzus šai meitenei dāvāja nedaudz vairāk laika - viņa mūžībā devās pirms pāris dienām, resp., pēc kādiem 3 mēnešiem ciešanu pilnas dzīves. Mēs varam uzdot sev šos jautājumus par to, vai ir labāk zināt vai nezināt, bet vienu lietu mēs tomēr nezinām - mūsu zemes dzīves laika beigas, jo tās ir atkarīgas ne no manas, bet Tā gribas, kurš mūs ikkatru ir radījis! 

Marka evaņģēlijā, ceturtajā nodaļā mēs lasām: "Viņus pārņēma lielas bailes." Jā, brīžos, kad piedzīvojam ārkārtīgi destabilizējošu un skumji satricinošu pieredzi, mēs piedzīvojam bailes, ārkārtīgas bailes. Arī Jēzus tanī laikā, kad tapa (draugu) nodots, jutās dziļi satricināts, pamests un atstāts. Vēl vairāk viņš sajutās atstāts un skumju mākts, dodoties savā Golgātas ceļā un pie Krusta. Bet tomēr Kristus mums ir piemērs, ka sajūtas ir cilvēcīgas, bet pāri visam stāv paļāvība un ticība uz Kungu Dievu, uz Abba. Un tieši šī pieredze ir tā, kas mūs spēj darīt atkal spēcīgus, ja apzināmies, ka pat mūsu Kungs sajutās pamests, ka tas nav nekas neparasts. Ja mums ir paļāvība uz Jēzu, mēs redzam, zinām un saprotam, ka Jēzus ne reizi vien izjuta vientulību, cilvēcisku nodevību un pamestību, bet Viņam vienmēr bija Tēvs - Abba. "Viņš aizgāja uz kalnu Dievu lūgt; un Viņš pavadīja visu nakti Dieva lūgšanā." (Lk 6, 12) Šie vārdi neprasa papildus skaidrojumu - Kungs pavadīja laiku ar Abba, Tēvu. It īpaši mirkļos, kad piedzīvoja ciešanas, bailes, šaubas un nedrošību. 

Man, jāsaka atklāti, šajā nelielajā grāmatiņā ir atzīmētas desmitiem vietas, kas ir īpaši izceļamas un pieminēšanas vērtas, tomēr šeit es pieskaršos vien dažām no tām, jo pretējā gadījumā šis ieraksts taptu teju par zinātnisku komentāru šim tēva Mārtina darbam par Jēzus pēdējiem septiņiem izteikumiem. Bet šie septiņi Jēzus izteikumi IR būtiski IKVIENAM kristietim - tie ne vien izgaismo Jēzus izjūtas, spēju izprast mūsu sajūtas, bet arī tie atspoguļo agrīnās, pirmo gadsimtu, baznīcas dzīves izpratni un skaidrojumu. 

"The person to whom we pray, the man we hope to follow, the one who is risen from the dead, undestands us - because he lived a human life, and one that, particularly in his final week, was filled with suffering." 

Vēstulē ebrejiem 4. nodaļā mēs tā lasām: "Mums augstais priesteris nav tāds, kas nevar just līdzi mūsu nespēkam, viņš, tāpat kā mēs, ir visādi kārdināts, bet viņš ir bez grēka." (Ebr 4, 15) Man gribētos sacīt, ka grēks, ar kuru nekad, nekad, nekad Kungs Kristus nesaskārās, īstenībā ir gluži vienkāršs - nepiedošana! Kas piedod, tas ir bez grēka. Ne velti Rakstos lasām par piedošanu ne vien septiņas, bet septiņdesmit reiz septiņas reizes, resp., ikkatrā situācijā, reizē un vajadzībā. Piedošana atbrīvo jebkuru, gan to, kas piedod, gan to, kas saņem piedošanu, pat ja pats nepiedod. Ja kādam vēstures gaitā ir bijušas tiesības justies NEPAMATOTI sasaistītam un sistam krustā, tas bija Jēzus. Kungs un Dievs, mūsu Pestītājs tika sists krustā nevis SAVAS, bet MŪSU VISU (!) mūžīgās vainas dēļ, mēs esam dārgi izpirkti, lai varētu turpināt dzīvot tādi, kādi esam - nepilnīgi, bet ar dievišķu cerību uz tikšanos reiz Mūžībā, Dzīvībā, Jaunajā Jeruzālemē.

"Olīvkalna drāma ir tajā, ka cilvēka dabisko gribu Jēzus no pretišķības atved atpakaļ sinerģijā un līdz ar to atjauno cilvēku viņa patiesajā lielumā. Jēzus cilvēciskajā dabiskajā gribā viņā it kā ir klātesoša visa mūsu cilvēciskās dabas pretišķība Dievam. Te ir klātesoša visu mūsu stūrgalvība, visa pretošanās Dievam, un Jēzus cīnīdamies paceļ pretestīgo dabu tās patiesajā būtībā." (Benedikts XVI, "Jēzus no Nācaretes, II daļa, 134. lpp.)

Mums ir jāatceras, ka pasaules vēsturē vienīgajam cilvēkam - Jēzum - bija unikālas tiesības NEPIEDOT. Nepiedot, jo viņš tika nepamatoti vajāts. Bet viņš, karādamies pie krusta koka, ne vien piedeva, bet lūdzās par tiem, sacīdams: "Tēvs, piedod tiem!" Jēzus vienmēr redzēja pāri un cauri cilvēkiem, viņš vienmēr bija blakus un ir blakus arī tagad. Svētās Trīsvienības Svētais Gars ir Mīlestības un piedošanas Gars, kurš apņem ikvienu, kurš lūdz: "Tēvs, piedod!" Jēzus piedeva. Arī mums septiņas reiz septiņdesmit reizes jāpiedod! Nemitīgi! Tikai tā mēs iemantosim Dzīvību!

Lūkas evaņģēlija 23. nodaļā no 39. panta tā mēs lasām: "Viens no pakārtajiem noziedzniekiem viņu zaimoja, sacīdams: "Vai tad tu neesi Kristus? Izglāb pats sevi un arī mūs!" Bet otrs viņu aprāja, sacīdams: "Vai tu nebīsties Dieva? Tev taču ir tāds pats sods. Mēs ciešam taisnīgi, saņemdami pelnīto par saviem darbiem, bet viņš nav darījis nekā ļauna." Un viņš sacīja: "Jēzu, atceries mani, kad nāksi savā Valstībā." Un Jēzus tam sacīja: "Patiesi es tev saku: šodien tu būsi ar mani paradīzē."" (Lk 23, 39-43)

Jēzus, ne mazāk kā citi, arī satraucās par dzīvi pēc nāves - jā, lai gan viņš kā Dievs zināja, ka mēs nemirstam, lai pazustu, bet lai gan dzīvotu mūžīgi, tomēr viņš baidījās. Jēzus nav melis, viņš mums nesolītu to, kā nav, tādējādi IKKATRAM Kristus mīļotajam ir vieta Mūžībā, mums atliek vien ticēt, paļauties un apsolīt Kungam savu mīlestību. Jēzus mums nešaubīgi piedāvā vietu tur, kur mēs ikviens nonāksim - Dieva mājokļos, kuru ir neskaitāmi daudz. Tajā svētajā mirklī, kad Dievs mirst, lai atklātos tajā, kas Viņš ir, Jēzus atklāj, ko Dievs mums ir sagatavojis - pat laupītājam ir vieta Paradīzē. Tēvs Mārtins, balstoties Kristus apsolījumā, raksta: "Nesatraucies, ir paradīze." Laikmetā, kad daudzi nevēlas satikties ar Kungu Kristu, tikšanās ar Viņu ieved pasaulē, kurā valda Dievs. Laikā pēc Kristus augšāmcelšanās, Dieva iepazīšana ieved mūs pilnīgā vienotībā ar Dēlu. Augšamcelšanās ir Dzīvība. Mūžīgā Dzīvība. Mēs nemirstam. Mēs vienmēr esam. ESAM DZĪVI. Ja vien iepazīstam Kristu.

"So Jesus undestands not only our bodily suffering, but also our spiritual suffering in these feelings of abandonment. He was like us in all things, except sin. And he experienced all that we do." (p. 69)

Svētajos rakstos, Jāņa evaņģēlijā 19. nodaļā, no 28. panta tā mēs lasām: "Tad Jēzus, zinādams, ka viss ir jau pabeigts, lai piepildītos Raksti, sacīja: "Man slāpst!" Tur stāvēja trauks, pilns ar etiķi; tie aptina ap izapa stiebru sūkli, piesūcinātu ar etiķi, un cēla to pie viņa mutes. Etiķi nobaudījis, Jēzus sacīja: "Viss piepildīts!" - un, galvu noliecis, atdeva garu." (Jņ 19, 28-30)

Mums gribas domāt, ka Jēzus, tas bija kaut kas ārpusmiesīgs. Nē, Jēzum bija miesa un ķermenis, viņš bija pilnībā cilvēks un pilnībā Dievs. Un arī Dievam slāpst. Kā ikkatram no mums. Dievs Jēzus cilvēks Jēzus pie krusta izjuta izslāpumu un Viņš sacīja: "Man slāpst!" Ņemot vērā evaņģēļiju daudznozīmīgo tekstu struktūru, mums jāsatraucas ne vien par to, ka Jēzum fiziski slāpa, bet, ka Viņam slāpa garīgi - Viņš ir izslāpis pēc mums, kristiešiem, tēviem, dēliem, meitām, māsām, mātēm - Kungs ir izslāpis pēc ikviena no mums! Mēs Viņu padzirdām ar savu etiķskābo dabu un darbiem, vēl pēdējo reizi ievainojam Viņa sāpošās brūces, un tomēr Viņš ir/paliek izslāpis pēc mums! 

"Tad, kad tu lūdzies, tu nevien lūdz kādu, kurš pilnībā tevi zina un mīl, un ir līdzjūtīgs. Tu lūdzies kādu, kurš ir tevi saprotošs, jo ir gājis cauri tam, kam tu ej cauri šajā brīdī. Un Dievs (Kunga Jēzus Kristus personā) vēlas lai tu lūgtos. Jo Dievs tevis un mūsu visu dēļ ir tik ļoti daudz fiziski cietis. Šīs ciešanas nebija veltas - Dievs ir nācis pie mums, lai dibinātu attiecības ar mums, Dievs mūs vēlas tik ļoti. Dievs ir izslāpis pēc mums."

Un Marka evaņģēlijā 15. nodaļā, no 29. panta tā mēs lasām: "Tie, kas gāja garām, zaimoja viņu, grozīja galvu un teica: "Āā, tempļa nojaucējs un uzcēlējs trijās dienās!" Glāb nu sevi pats un kāp no krusta zemē!" Tāpat arī virspriesteri un rakstu mācītāji ņirgājās par viņu, viens otram sacīdami: "Citus viņš glāba, sevi pašu viņš izglābt nevar. Lai Kristus, Izraēla ķēniņš, kāpj nu zemē no krusta, ka redzam un ticam!" Un arī tie, kas bija krustā sisti kopā ar viņu, zaimoja viņu." (Mk 15, 29-32) 

Jēzus ir templis. Kādi vēl jautājumi. Kopš Jēzus sūtīšanas pasaulē Tēvs vēlējās parādīt Jēzus komplekso dabu - sākot no kristību momenta, kad Jēzus kļuva par Dieva mīļoto, līdz pat brīdim, kad Kungs Kristus kļuva par izpirkumu visiem. VISIEM (!) Unikāli - Dievs tiks pagodināts pie Krusta, Krustā un pēc Krusta! Dieva Māte dzemdēja Dēlu un redzēja Viņu mirstam. Kas par pārlaicīgām Mātes un Dēla, un Dieva ciešanām! Mūsu visu dēļ. Visu! 

Un nu mēs parunāsim par Jēzus nāvi. Lūkas evaņģēlija 23. nodaļā tā stāv rakstīts: "Tas bija ap sesto stundu, un tumsa pārklāja visu zemi līdz devītajai stundai, jo saule aptumšojās. Un tempļa priekškars tika pārplēsts vidū pūšu. Jēzus skaļā balsī iesaucās: "Tēvs, es nododu savu garu tavās rokās." To pateicis. viņš nomira. Centurions, to redzēdams, slavēja Dievu un teica: "Patiesi šis bija taisns cilvēks." Visi ļaužu pūļi, kas bija ieradušies, lai redzētu, kas notiek, izklīda, sizdami sev pa krūtīm. Visi tie, kas viņu pazina, arī sievietes, kas ar viņu bija atnākušas no Galilejas, stāvēja attālāk un redzēja visu, kas notiek." (Lk 23, 44-49)

Nebūt nav dziļākas Jēzus, mūsu Pestītaja identitātes par šo. Tas, Kura Gars tiek nodots Tēva rokās, saglabā savu padevību. Kungs Kristus, kurš ir visa zināmā un nezināmā tēvs, pazemīgi nodod savu Garu Tēva rokās. Marija ir visa sākums. Sieviete. Dzimšana nav citādi iespējama. Marija atsaucās: "Es pieņemu!" Kungs atsaucās: "Es pieņemu!" Lielākais Gavēņa un Ciešanu noslēpums ir līdzīgs Adventam, Ciešanu noslēpums arī no mums pieprasa pieņemšanu - es piekrītu! Mēs nevaram pieņemt, ja nesaprotam Mariju. Un ne jau tikai Marija pieņēma. Arī Jēzus. "Ņem šo kausu prom no manis," sacīja Jēzus. Un te mēs atgriežamies pie pirmsākumiem - Kungs ir tiesīgs pieprasīt, bet Tēvs ir tiesīgs ļaut izciest to, lai dēli un meitas tiktu pestīti! Un Dievs pieļauj Krusta nāvi! 

Lieldienās mēs zinām un piedzīvojam visu - Krusta pilnības manifestēšanās notiek mūsu acu priekšā! Kungs parādās dzīvs, vien ar brūcēm, bet dzīvs, augšāmcēlies! Jēzus, esot Dievs, zināja, un tomēr nezināja, kas Viņu gaida. Lieldienās mēs uzzinām - Kungs ir augšāmcēlies! Patiesi augšāmcēlies! 

Kristus publiskā kalpošana bija vērsta uz ikviena ciešanām, Kungam Kristum, uzklausot ikviena ciešanas, bija iespēja iejusties viņa ciešanās. Tāda ir Dieva daba. Jēzus prieks nāca no Tēva. Mateja 5. nodaļas ievadā lasām, ka priecīgi un laimīgi esam, kas tiekam vajāti utt. Jā, mēs ikviens, kas ticam Kristum, diezgan labi saprotam, ka Jēzus bija prieka, ne ciešanu Dievs... Tas palīdz mums atcerēties pāris lietas, it īpaši, laikā, ko mēs dēvējam par Ciešanu, Gavēņa vai Lieldienu laiku. Pirmā lieta - Kungs Kristus nekad nebija un netika pamests no Tēva, lai arī sajutās vientuļš... Augšāmceltais Kristus perfekti saprot tevi, jo neviens, kas cēlies augšām, nevar tevi saprast mazāk par to, kam gājis cauri pats. Un pāri visam - Dievu mēs varam iepazīt caur un tikai un vienīgi Kristu, Dieva Dēlu - Dievs piedzima kā cilvēks. 

Un, visbeidzot, mēs atkal atgriežamies pie Svēto rakstu rindas par to, ka "Ephobēthēsan phobon megan" (Mk 4, 41) "Un viņi sajuta lielas bailes." Un mēs, cilvēki, tādas sāpes un bailes jūtam ik mirklī, kad priekšā stāv nopietni pārbaudījumi, operācijas, ciešanas. Mēs meklējam draugu, pie kura tverties. Jēzus ir labākais, jo Viņš izgāja cauri nodevībai, pamestībai un atstātībai, pat pie Krusta viņš palika viens ar māti un savu mīļoto brāli Kungā - Jāni. 

Dieva, mūsu Kunga Kristus septiņi evaņģēlijā lasāmie izteikumi, tie ir mūsu vadmotīvi šajā Ciešanu laikā, tie mūs ieved personīgā Kristus dzīves iepazīšanā, un, galu galā, Kungs Kristus mūs caur šiem izteikumiem un sevi, caur šo darbu, ieved mūs Krusta godībā - Dieva pazīšanā, mūsu attiecībās ar Dievu, Kungu Tēvu. 

Visas šīs pārdomas ir par to, pēc kā Jēzus bija un ir izslāpis pie Krusta - pēc cilvēka attiecībām ar Dievu! Āmen.