Tomass Mērtons «Septiņloku kalns»

Foto: atrasts internetā, google.lv

Ja cilvēks nenoslēdzas savā egoismā, bet paliek atvērts realitātes darbībai un ietekmei savā dzīvē, tad mēs varam lasīt tādu dzīvesstāstu, kādu mums to piedāvā arī Tomass Mērtons savā ticības ceļa autobiogrāfijā "Septiņloku kalns" - no bohēmiskām trakulībām un vētrainas jaunības dzīves uz kontemplatīvu dzīvi noslēgtā cisterciešu klosterī. Jā, tādu mēs iepazīstam šo pasaules slavu iemantojušo mūku un rakstnieku Tomasu Mērtonu, raugoties viņa paša acīm. Nedaudz par šo darbu jau rakstīju savā pirmajā ieskatā, šajā apskatā grāmatu aplūkosim nedaudz no cita redzes leņķa.

Tomasa Mērtona "Septiņloku kalns" reizē ir gan vēsturisks ieskats viņa bērnībā, gan arī zēnības un jaunības nemitīgā dzīves ceļojuma, neskaitāmo pārcelšanos un skolu mainīšanu, kā arī trakulīgās jaunības, daudzo studentu dzīves piedzīvojumu un bohēmas apraksti, neizpaliekot arī viņa pirmajām apjausmām par aicinājumu uz klosterdzīvi. Protams, grāmatā neizpaliek arī dzīves traģiskās lappuses - laiks, kad nomirst māte, vēlāk, kad nomirst tēvs un, tuvāk pie grāmatas beigām nonākot, tiek aprakstīta arī brāļa bojāeja. 

Neesmu īpaši liels biogrāfiju cienītājs, tomēr Mērtona ticības autobiogrāfiju, manuprāt, nepieciešams iepazīt ikvienam, kuram svarīga ir sava vieta dzīvē, sava unikālā aicinājuma apzināšanās un ceļa atrašana uz to. Mērtons savā darbā skaidri parāda to, ka Dievam priekš katra ir aicinājums, kura sēklas mīt cilvēkos, tās vien ir nepieciešams atmodināt un to visbiežāk spēj izdarīt īsti, patiesi draugi un "eņģeļi", labdari un personības, kuras Dievs sūta šķērsot mūsu dzīves taku. 

Dvēsele ir kā atlēts, kam nepieciešams cienīgs pretinieks, ja to vēlas pārbaudīt, izkopt, likt pilnā mērā izmantot savas spējas un atbilstoši atalgot. 

No vienas puses, ļoti jocīgi lasīt tāda katoļa ticības autobiogrāfiju, kas ir bezmaz kā brālis, jo daudzas lietas Mērtona domāšanā arī man ir tuvas, tomēr, no otras puses raugoties, ir redzams, ka vēlākais Mērtons ir gluži pavisam kas cits. Respektīvi, "Septiņloku kalna" lasītājam jāsaglabā sevī tas dzīves vērīgums, kas liek pamanīt un acu priekšā paturēt domu, ka šīs teksta rindas ir agrīnais Mērtons, līdz ar to ir saredzams savveida dogmatisms. Jā, arī tādēļ, ka mēs šobrīd dzīvojam pēc Vatikāna II koncila ēras, Mērtons dzīvoja pirms koncila, līdz ar to - latīniskajā Romas katoļu Baznīcā. 

Manās acīs šīs grāmatas vērtīgums slēpjas apstāklī, ka lasītājam ir iespēja lasīt ne vien dižu autobiogrāfiju, bet arī izzināt daudz jauna un vienmēr aktuāla par kristīgo ticību un Dieva pestījošo darbu cilvēcē. Grāmatā ir atrodams diezgan liels katoliskās teoloģijas pārsvars pār ikdienišķo Mērtona dzīvi, tomēr, jāsaka, lai tas nevienu lasītāju neatbaida, jo, ja ir vēlme patiesi saprast pazudušā dēla atgriešanos Baznīcā, tad bez šīm teoloģiskajām finesēm neiztikt. Protams, 21. gadsimta postpatiesības laikmeta cilvēkiem grūti ir pieņemt kaut vai nelielu daļu no tās patiesības, uz kādu esam aicināti ikviens Dieva plānā, tomēr "tas ir jāizprot, jo tikai tad cilvēka dvēselē var ienākt ilgstoša laime". Jā, patiesi, bez Dieva, bez augstākajām garīgajām vērtībām cilvēks pats sevi novieto ellei pielīdzināmā līmenī. 

Aizvien vairāk sāku apzināties dzīvas ticības nepieciešamību un to, cik nereāls un nesvarīgs ir nedzīvais, savtīgais racionālisms, kas pēdējos septiņus gadus stindzinājis manu prātu un gribu. Vasaras beigās man bija lemts apzināties faktu, ka vienīgais veids, kā dzīvot, ir dzīvot pasaulē, kas pārpilna Dieva klātbūtnes un realitātes.

Jo laime ir tikai tur, kur ir saskaņa ar Patiesību, ar Realitāti, ar Darbību, kas ir visa pamatā un vada to pretī pārejošajai un paliekošajai pilnībai, un tāda ir Dieva griba. Dzīvē ir tikai viena laime: darīt to, kas patīkams Dievam .. .

Pirms epiloga, kas ievietots grāmatas beigās un kam piešķirts trapistiem atbilstošs virsraksts "Meditatio pauperis in solitudine" (latīn. - Ubaga meditācija vientulībā), "Septiņloku kalns" beidzas ar sirdi sažņaudzošu Mērtona dzejoli karā bojāgājušā brāļa Džona Pola piemiņai. 

Epilogā brālis Lūiss (Mērtona vārds klosterī) ikvienu iedrošina atvērties Dieva esamības un Viņa aicinājuma apziņai:

Tāpēc jebkurš cilvēks var tikt aicināts - vismaz de iure, ja ne de facto - kontemplācijas krāsnī sakust vienā garā ar Kristu un tad doties tālāk un mest uz zemi to liesmu, kuru Kristus vēlas redzēt degam. Praksē tas nozīmē, ka ir tikai viens aicinājums. Vienalga, vai jūs mācāt, dzīvojat klosterī vai kopjat slimniekus, esat ticīgs vai neticīgs, precējies vai neprecējies, lai kas jūs būtu un ko darītu, jūs tiekat aicināts sasniegt pilnības virsotni: aicināts vadīt dziļu dvēseles dzīvi. Varbūt pat esat aicināts uz mistisko lūgšanu, aicināts nodot savas kontemplācijas augļus citiem. Un, ja nevarat to darīt ar vārdiem, tad dariet to ar savu priekšzīmi.