Pirmie iespaidi par Tomasa Mērtona ticības autobiogrāfiju "Septiņloku kalns"...

Foto: atrasts internetā; grāmatas vāks: zvaigzne.lv

Šis nebūs detalizēts apskats par visu grāmatu, jo savas trakās nodarbinātības un tai sekojošās slimošanas dēļ neesmu to paspējis līdz galam izlasīt, tomēr savu trešdaļu no tās esmu pieveicis un nu domāju, ka būtu vērtīgi iepazīstināt bloga lasītājus ar iespaidiem un pārdomām, kas izriet no līdz šim lasītā. Bērnība, piepildīta nemitīgu pārcelšanos, jaunība, piepildīta trakulīgu izdarību, studiju gaitas, piepildītas bohēmas... Trīs lietas, kas raksturo Mērtona jaunības dzīves posmu. Un tomēr - pāri visam, pāri visam - Dieva žēlsirdīgā darbošanās Tomasa sirdī, cauri visām dzīves vētrām un vētrainajiem izgājieniem, cauri "ķecerīgai" literatūrai vedot viņu pie Sevis atziņas. Par šo vien var izsaukties: "Cik gan liels un varens ir Dieva nodoms, ka pat caur grēcīgu dzīvi Viņš rada Sevis atspulgu cilvēka sirdsprātā un aicina to dzīvei ar Sevi un Sevī, vienīgajā glābiņā!" 

Šī grāmata nudien ir bestsellers, par to esmu pārliecinājies un reizē esmu ļoti, ļoti pateicīgs apgādam "Zvaigzne ABC", ka beidzot šis pasaulslavenais un dzīves mainošais darbs ir lasāms arī latviešu mēlē. Iesākot šo darbu lasīt, secināju un atkārtoti vēlreiz guvu apstiprinājumu, ka šedevru nemirstību nodrošina to realitātes un klātbūtnes sajūta, tā, it kā darbs būtu rakstīts tepat blakus un mūsdienās, neraugoties uz to, ka Mērtona "Septiņloku" kalns pirmoreiz tika izdots 1948. gadā. Un šajā sakarībā es pilnībā pievienojos Mērtona izdevēja Roberta Žirū sacītajam, ka šis darbs ir aktuāls cauri laikmetiem, jo arī šodien "Septiņloku kalns" nāk klajā milzīgā ilūziju sabrukuma laikā, tauta jūtas nomākta, cerībās vīlusies un meklē mierinājumu, izpratni, kur smelties spēku laikmetā, kad daudz kas, cilvēku roku darināts, brūk un jūk. 

Tiesa gan, lasot šo darbu, jāņem vērā, ka tas ir agrīnais Mērtona darbs, līdz ar to tajā var būt kādi lasītāja pārliecībai neakceptējami notikumi, tomēr, kopsakarībās šo darbu redzot, skaidri izgaismojas Dieva vadība un Viņa aicinājuma izaugsme Tomasa dvēselē - caur vētrainu un bohēmisku dzīvi uz dzīvi kontemplatīvā klusuma ordenī. Kā raksta Žirū, un lasītājs pats šajā un citos Mērtona darbos var saskatīt, "neviens nebija piedzīvojis tik strauju intelektuālo izaugsmi, kas, gadiem ritot, ievērības cienīgā veidā vēl pieņēmās spēkā un nobrieda". Ir pat versijas, ka šī grāmata ir tikusi pasludināta par 20. gadsimta analogu Augustīna "Atzīšanās" un tas ir ne velti. Jo, izlasot šo darbu, īpaši skaidri ir ieraugāma pārdabiskā Dieva klātesamības realitāte cilvēka dzīvē, vadot to cauri visvisādiem cilvēciskiem "izgājieniem" pretī Viņa iedēstītā nodoma cilvēka sirdsapziņā realizēšanai, Tomasa Mērtona gadījumā - dzīvei kontemplatīvā klusuma un garīguma ordenī.

Sit finis libri, non finis quarendi 

Patiesi, lasot un, ticu, ka pie beigām esot, šie vārdi noteikti nāks arī pār manām lūpām - lai šīs ir grāmatas, nevis meklējumu beigas. Mērtons aizvien ir pieaudzis - ar "Septiņloku kalnu" viņš atvērās pasaulei, vēlākajos darbos kļuva aizvien kontemplatīvāks un parādīja pasaulei, kas ir garīgums, kas ir patiesa Kristus mīlestība un sekošana Viņa sirdsprātam. Pāri visam tā ir ikviena tuvākā pieņemšana un neatstumšana, neraugoties uz viņa tradīciju, uzskatiem, ieskatiem, ticības spēku vai neticību - Dievs darbojas katra dzīvē individuāli un arī šajā darbā Mērtons to parāda caur savas dzīves prizmu - no, mūsdienās sakot, "ballīšu zvēra" kļūstot par kontemplatīvu mūku un ievērojamu garīgo skolotāju, kura ieteikumus izzina un lasa aizvien. 

"Nevienam no maniem vecākiem nebija raksturīgi sīkumainie aizspriedumi, kas izposta dzīvi tiem, kurus neinteresē nekas cits kā vien automašīnas, kinoteātri, ledusskapja saturs, avīžu ziņas un kaimiņu šķiršanās. [..] Ja tas, ko lielākā daļa ļaužu uzskata par pašsaprotamu, tiešām tāds būtu, - ja cilvēka laimei pietiktu ar to, ka viņš var iegūt visu kāroto, apskatīt visu, ko vēlas, izbaudīt ikvienu pieredzi un tad pastāstīt par to citiem, - tad es noteikti būtu bijis ļoti laimīgs, garīgs miljonārs no agras bērnības līdz pat šai dienai. Ja laime būtu vienkārši iedzimtu spēju jautājums, vīra gados es nekad nebūtu iestājies trapistu klosterī."

Alkas pazīt Dievu un paļauties uz Viņu ir cilvēka dabas likums

Mērtons raksta: "Vēlme būt kopā ar citiem cilvēkiem, lai apliecinātu kopīgo paļāvību uz Dievu, Tēvu un Radītāju, ir cilvēka dabas likums, kas ierakstīts viņa dziļākajā būtībā un veido tikpat lielu daļu no tās kā vēlme celt mājas, apstrādāt zemi, apprecēties un laist pasaulē bērnus, lasīt grāmatas un dziedāt dziesmas. Īstenībā šī vēlme pielūgt Dievu ir daudz dziļāka par jebkuru fizisku vajadzību." Ieklausieties - daudz dziļāka vajadzība! Šī vajadzība arī pamato visa dzīvā tiecību pretī Dievam, visaugstākā formā to veicot caur cilvēcisko dzīves aktu, un tomēr bieži vien cilvēks egoistiskā grēka ieskautā apziņā noslēdzas un neļaujas savu dvēseles alku pēc Dieva apmierināšanai, uzsākot šo svētības piepildīto ceļu pretī Visuaugstajam, kas ir visa Avots un piepildījums. Arī par šo grēku Mērtonam ir kas sakāms:

"Šī apzinātā vēlēšanās noraidīt nesavtīgu mīlestību tā kaprīzā iemesla dēļ, ka šo mīlestību negribam. Mēs vēlamies no šīs mīlestības nošķirties. Mēs to noraidām pilnīgi un galīgi un neatzīstam vienkārši tāpēc, ka mums nepatīk būt mīlētiem. Varbūt iekšējais motīvs ir tas, ka nesavtīga mīlestība atgādina: mums visiem nepieciešams saņemt mīlestību no citiem un mēs esam atkarīgi no citu žēlsirdības, lai varētu turpināt savu dzīvi. Mēs noraidām mīlestību un atsakāmies no sabiedrības, tiklīdz mūsu samaitātā iztēle saskata apkārtējo rīcībā kādu slēptu pazemojumu."

Ceļojums uz Mērtona dzīves dziļākajiem slāņiem

"Septiņloku kalns" - ar ko tas sasaucas Tev, lasītāj? Pareizi, patiešām ar Danti un viņa "Komēdiju". Caur šo Mērtona ticības autobiogrāfiju, sākot jau ar tās pirmajām lappusēm, mēs iepazīstam šaubas, neticību, maldīgus pieņēmumus, kas palēnām brūk, kad Mērtons sāk tuvoties Dieva apziņai un Viņa pieņemšanai savā sirdī un dzīvē. Arī Mērtona dzīvē ir bijuši tādi kā pilnīgi neticības brīži, kaut gan ticības sēkla viņā bija jau iesēta. Caur šo Mērtona darbu ikviens dzīves Dievā un Viņa meklētājs laipni tiek ieaicināts Dieva svēto pulkā, kas mēs esam ikviens, kas esam mēs paši. Mums nevajag baidīties būt vājiem, mums nevajag baidīties būt nesaprastiem, mums vajag būt paļāvībā, ka viss tiks Dieva sakārtots, ja vien neliksim maldīgus šķēršļus Viņa svētajai darbībai mūsu dzīvēs un dvēseles dzīlēs. 

Ikdienas sabiedrībā es redzu to, ka negantais darbojas, lai maksimāli attālinātu cilvēkus no meklējumiem un Dieva atrašanas. Citi ir maskējušies teju par Dieva tiešajiem sūtņiem, kas vienīgie zina, kas ir un kas nav ar Bībeles tekstiem domāts, cits atkal citē Svēto Rakstu pantus, izraujot tos no konteksta un Kristus īstenās sūtības un Viņa dzīves paša caur savu piemēru vēstītā, tieši tādēļ man gribas sacīt gluži Mērtona vārdiem, kurš spēcīgi ir atpazinis šo neganto, kas daudzus pazudina: "Velns nav nekāds mazais bērns. Viņš prot panākt, ka cilvēki debesis sāk uztvert tā, kā vajadzētu uztvert elli. Viņš prot piespiest tos baidīties no Dieva žēlastības līdzekļiem tā, kā viņi nebaidās no grēka. Un viņš to arī dara, izmantojot nevis gaismu, bet tumsu, nevis īstenību, bet tumšas nojausmas, nevis skaidrību un taustāmību, bet sapņus un psihiskas parādības."

No neticības pie kontemplatīvās Kristus atziņas

Lasot Mērtona "atzīšanos", redzu viņā tik ļoti pazīstamu būtni - sevi. Tiesa gan, neesmu kļuvis un diezin vai kļūšu par kontemplatīvā klusuma ordeņa mūku, tomēr mums ir kas vienojošs - abi esam dzimuši Ūdensvīra zīmē, līdz ar to mums ir šādas tādas kopīgas iezīmes, lai vai kā daudziem to negribētos atzīt un pieņemt, it īpaši, kristīgās aprindās. Arī es esmu gājis cauri totāliem neticības brīžiem savā dzīvē, neskatoties uz to, ka tanī laikā jau biju kristīts. Domāju, ka nekas nenotiek tāpat vien, viss tiek ar rūpīgu Dieva apredzību pieļauts, lai mēs izbaudītu egoisma maldus un, tajos vīlušies, cerēto neguvuši, atgrieztos Dieva žēlsirdīgajā Mīlestībā un pieņemšanā. 

"Es pat nezināju, kas Kristus ir, - ka viņš ir Dievs. Un tomēr tiem no jums, kas tagad esat tas pats, kas es reiz biju, proti, neticīgie, es saku - tieši Sakraments, un tikai tas, Kristus, kurš dzīvo mūsu vidū un kuru mēs upurējām, kurš mūsu dēļ un kopā ar mums atdots par šķīstu un mūžīgu upuri, viņš, vienīgi viņš satur kopā šo pasauli un neļauj mums visiem tikt uz līdzenas vietas iegrūstiem mūžīgajā pazudināšanā. Un es jums saku - ir tāds spēks, kas plūst no šīs Sakramenta, gaismas un patiesības spēks, kas iespiežas pat to cilvēku sirdīs, kuri nekad nav dzirdējuši par Viņu un liekas nespējīgi viņam ticēt."

Rekonstruētie Mērtona personiskie Pompeji

Šeit es tikai citēšu divus Mērtona izteikumus, jo neviens papildus komentārs neparādīs labāku atziņu par to, kādēļ būtu vērts iepazīt šo Mērtona ticības autobiogrāfiju "Septiņloku kalns" - tā ir ceļojums no neticīgā pie kontemplatīvi ticīgā un Dieva klusumā dzīvojoša cilvēka, kurš mums atstājis Dieva pazīšanas pilnas zināšanas un mūsu ziņā tagad paliek tas, vai mēs tās pieņemam, tās īstenojam un tām sākam uzticēties un sekot, ejot savu dzīves ceļu. 

"Bet kāpēc gan celt dienasgaismā šīs vecās ainas un rekonstruēt manus personiskos Pompejus, kas tik daudzus gadus gulējuši aprakti zem pelnu slāņiem? Vai maz vērts izteikt vārdos to acīmredzamo faktu, ka ar savu uzvedību es iznīcināju pēdējās garīgās vitalitātes paliekas dvēselē un no visa spēka centos sagraut un izdzēst no atmiņas dievišķās brīvības tēlu, kuru man bija iedvesis Dievs? Ar katru savas būtnes nervu šķiedru es centos iekalt sevi sava personiskā neciešamā riebuma važās. Šajā procesā nav nekā jauna vai neparasta. Taču ļaudis parasti neapzinās, ka šāda rīcība ir Kristus krustā sišana, kuras laikā viņš atkal un atkal nomirst atsevišķos cilvēkos, kas radīti, lai dzīvotu viņa žēlastības dāvātajā priekā un brīvībā, bet nu viņu noliedz."

"Vienīgi Dieva bezgalīgā žēlastība un mīlestība ir cilvēci pasargājusi, neļaujot mums jau sen saplosīt sevi gabalos un iznīcināt visu viņa radīto. Ļaudis, šķiet, domā, ka biežie kari ir sava veida pierādījums žēlsirdīga Dieva neesamībai. Taču patiesībā ir gluži pretēji: padomājiet - par spīti daudziem pašu brīvās gribas dzemdinātiem grēka, alkatības, miesaskāres, nežēlības, naida, skopuma, apspiestības un netaisnības gadsimtiem, cilvēku dzimums tomēr joprojām spēj ikreiz atgūties no pārciestā un laist pasaulē jaunu paaudzi, vīriešus un sievietes, kuri uzvar ļauno ar labo, naidu ar mīlestību, mantkāri ar žēlsirdību, miesaskāri un nežēlību ar svētumu. Kā gan tas būtu iespējams bez žēlsirdības pilnā Dieva mīlestības, bez Dieva, kurš izlej pār mums savu žēlastību?"

Foto: momenti.lv, Raivis Gajevskis; kolāža: Didzis Kukainis