«Dzīve pēc dzīves. Pierādījums» | 7 iemesli ticēt, ka pēcnāves dzīve pastāv

Fona attēls:  Photo by Shahadat Rahman on Unsplash

Dzīve pēc dzīves...? Pavisam nesen latviski klajā nākusi slavenā amerikāņu psihiatra un pēcnāves dzīves pētnieka, doktora Reimonda Mūdija grāmata "Dzīve pēc dzīves. Pierādījums", kuras apakšvirsraksts vēsta, ka tajā lasāmi un ieraugāmi 7 iemesli ticēt, ka pēcnāves dzīve pastāv. Nenoliegšu, ka šī tēma daudzu ļaužu skatījumā ir ļoti, ļoti kontraversāla un par to var lauzt daudz šķēpu - ir tur aiz nāves kaut kas vai tomēr nekā, tikai tukšums un klusums, bez jebkādām gaismām, dzīvēm, eņģeļiem, būtnēm, tuneļiem utt. Un tomēr - mans personīgais uzskats un viedoklis ir, ka ar nāvi viss nebeidzas. Ir pieejama literatūra, daudzi pētījumi un daudzu cienījamu autoru darbi, ka pēcnāves dzīve ir reāla lieta, kas eksistē. Un šī, svaigi iznākusī Mūdija grāmata atkal un atkal apliecina - varam būt skeptiski, bet ar cilvēka aiziešanu mūžības ceļos noteikti viņa esamība nebeidzas. Mūsdienās šos fenomenus pēta ne vien psihiatri un citi medicīnas jomas speciālisti, bet tajos iesaistās arī kvantu fiziķi un rod dažādus teorētiskus pamatojumus vienā vai citā veidā. Mans personīgais uzskats ir, ka tur, aiz nāves robežas tomēr kaut kas interesants notiek un taps piedzīvots no mūsu katra individuāla skatupunkta, jo visam pamats tomēr ir enerģijas nezūdamības likums, kā arī - ja cilvēks ir tik saprātīgs, inovatīvs, radošs, zinātnisks, tad kādēļ tas viss, ja mēs vienkārši nomirstam un sadalāmies?

2005. gadā apgādā "Atēna" klajā nāca Reimonda Mūdija darbs "Dzīve pēc dzīves". Lai gan grāmata angļu valodā pirmo reizi iznāca jau tālajā 1975. gadā, latviešu lasītājs saprotamu iemeslu dēļ pie tās varēja nonākt tikai 2005. gadā. Šī otrā jeb papildinošā daļa, ja mēs tā to nosaucam, ir pavisam svaiga, gan angļu valodā, gan latviski tā iznāk vien ar gada starpību. Taču ir pagājis noipietns laiks un ir veikti nopietni pētījumi, iesaistīti cienījami ārsti un zinātnieki, un mūsdienās jau vairs neviens neapgalvo to, ko par nāves tuvuma pieredzi sacīja agrāk:

"Varbūt nāves tuvuma pieredze ir tikai sapņi, fantāzijas vai halucinācijas, kuras vēlamies, lai piepildās, un kuras spēlē iesaistadažādi faktori - zāles vienā gadījumā, skābekļa trūkums smadzenēm citā gadījumā, izolētība vēl citā un tā tālāk. Tātad nāves tuvuma pieredze tiktu skaidrota kā maldi."

Tā mēs lasām pirmajā "Dzīve pēc dzīves" grāmatā, kā jau minēju, kas tika izdota daudzus gadu desmitus senākā pagātnē un kad ļoti daudzi bija skeptiski pret šādām pieredzēm. Mūsdienās mēs lasām šādi:

"Cilvēku ticībai, ka dzīvība turpinās pēc nāves, ir pilnīgi racionāls pamats," saka Reimonds [Mūdijs]. "Es nevaru iedomāties veidu, kā apiet pierādījumus, ka tas tā ir. Esmu mēģinājis, bet tas nav iespējams. Tāpēc es saku: jā, ticība, ka dzīve turpinās pēc nāves, ir racionāla." (13. lpp.)

Šīs abas grāmatas "Dzīve pēc dzīves" apkopo to unikālo pieredzi un tās sniegto unikālo iespēju nodarboties ar medicīnisku un filozofisku šī pirmsnāves un pēcnāves fenomena apkopošanu un izpēti. Autors R. Mūdijs ir pionieris šajos pētījumos, taču mūsdienās ar šo fenomenu apzināšanu nodarbojas daudzi interesenti un akadēmiski izglītoti prāti, tostarp, arī Latvijā, mūziķis, ceļotājs un teologs Harijs Vagrants, kurš ir apkopojis un sarakstījis darbu "Viņpus nāves", kurā apkopoti Latvijas iedzīvotāju uzticētie stāsti par savu pieredzi.

Runājot par Mūdija darbu, kuru aplūkojam šeit, tajā ir apkopotas gan 14 kopīgās iezīmes, kas sastopamas šajos nāvei tuvās pieredzes aprakstos, gan arī dvēseles kā ķermeni atstājošās matērijas raksturlielumi, taču pāri visam šīs grāmatas struktūra sevī iekļauj septiņus iemeslus, kas apliecina, ka pēcnāves dzīve ir reāla - ārpusķermeņa pieredze, prekognitīvā pieredze, transformējošā gaisma, beigu skaidrība, spontāna izdziedināšanās, prasmes un mūzas, gaisma, migla un mūzika, psihomanteja. Šeit es, protams, detalizēti visam nepieskaršos, taču šīs grāmatas bagātīgais materiāls ir vērtīgs, lai to izzinātu un mēģinātu apcerēt, jo reiz mēs visi ar to saskarsimies. 

"Tāpēc intelektuāls godīgums un vienkārša laipnība pret līdzcilvēkiem prasa, lai mēs precīzi un apzināti formulētu pēcnāves dzīves pierādījuma jēdzienu. Kas vispār ir pierādījums? Pierādījums ir racionāls līdzeklis, lai ikviens, kas tam seko, varētu nonākt pie viena un tā paša loģiskā secinājuma. [..] Tātad grāmata "Dzīve pēc dzīves. Pierādījums" iepazīstina ar jauno nāves pētījumu jomu, kas koncentrējas uz apziņas būtību un pēta pārliecību, ka nāves brīdī apziņa atdalās no ķermeņa. Vai apziņa rodas no neironu materiāla (smadzenēm), un vai tā spēj pastāvēt atsevišķi no smadzeņu vielas īpaši liela stresa, piemēram, nāves laikā? Ja tā, vai apziņa, kas atdalīta no smadzenēm, ir dvēsele? Un vai šī dvēsele dodas uz citu eksistences plānu?" (25., 26. lpp.)

Mana personīgā pārliecība jau sen ir nostiprinājusies, ka pēc nāves kaut kas interesants eksistē, par to es nešaubos, neskatoties uz savu kristīgā garīguma pieredzi un teoloģijas studijām, kas pēc definīcijas nepieļauj šādu domu eksistenci. Taču es savā dzīvē eju savu domāšanas attīstīšanas ceļu, tādēļ es iedziļinos darbos un grāmatās, kas piedāvā plašāku redzējumu uz lietām nekā šauri dogmatiska teoloģija. Tādēļ vēl jo vairāk ārstu un filozofu sarakstīti darbi par ārpusķermeņa un pēcnāves dzīves pieredzi man ir dikti interesanti un saistoši, jo pats esmu mediķis un zinātniski noskaņots cilvēks. 

Lasot gan Mūdija grāmatas un savāktos cilvēku ārpusķermeņa un tuvās nāves pieredzes aprakstus, gan arī daudzu citu autoru darbus, kurus esmu apkopojis šī bloga ierakstā par nāves un miršanas tematikai veltītajām grāmatām, esmu sapratis tikai to vienu būtisko iezīmi - nekādas elles un degšanas ugunī nav un nevar būt, jo Visums ir vienots un ietverts absolūtas mīlestības un mūžīgās gaismas lokā. 

Šī NTP (nāvei tuvā pieredze) ļoti maina tās piedzīvotāja dzīvi un uztveri pēc atgriešanās. Mēs šajā darbā varam lasīt daudzus jo daudzus pozitīvus stāstus par šo ietekmi, kādu uz viņiem atstājusi gaismas būtne, ar kuru viņi sastapušies tajā pusē, no kuras atgriezušies - cilvēki sāk novērtēt cieņu pret zināšanām, maina savu attieksmi pret apkārtējiem, gūst neizsakāmu vienotības pieredzi ar Visumu, citādāk uztver savu dzīvi pēc atgriešanās utt. Vai visas šīs izmaiņas neapliecina, ka mūs ikkatru aiz tās robežas gaida mīloša gaismas būtne, kas netiesās, nenosodīs? Protams, mēs agri vai vēlu visi to piedzīvosim. Tāds ir mūsu, kā Visuma būtņu liktenis, kuri ir mirstīgi zemes dzīvē, taču nemirstīgi, lai dzīvotu mūžīgajā ēterā starp saviem mīļajiem un gaismas būtnēm!

Kāds teologs, kurš piedzīvojis NTP, pēc atgriešanās sacījis: "Daudzi cilvēki, kurus es pazīstu, būs pārsteigti, uzzinot, ka tas, kas ir mūsu sirdī, ir daudz svarīgāks par to, kas ir mūsu galvā. [..] Tajā vīzijā ieraudzīju, kāds teoloģijā iestrēdzis ēzelis es biju, noraugoties no augšas uz ikvienu, kas nepiederēja pie manas konfesijas vai nepiekrita maniem teoloģiskajiem uzskatiem." (102.-103. lpp.)

Tāpat šī grāmata ar tās spēcīgajiem stāstiem var izmainīt mūsu egocentrisko domāšanu, ja vien mēs tam ļaujamies un to patiesi vēlamies. Kāds stāsts grāmatas 139.-141. lpp. mums atklāj, kā šī nāves pieredze var mūs izvest ārpus duālisma un materiālisma domāšanas, lai mēs kļūtu vairāk garīgi un pilnveidotu mūsu būtību ar mīlestību un dziedinošu tuvākbūšanu apkārtējiem un saviem mīļajiem. Un šis pats stāsta varonis no materiālista anesteziologa kļuva par apzinātas dziedināšanas skolotāju un dziednieku, jo šī nāves pieredze viņu tik ļoti iespaidoja, ka nespēja nesekot gaismas būtņu norādījumiem. Un gaismas būtnes viņam nodeva vēstījumu par septiņām apzinātas dziedināšanas pamatpatiesībām, kuras varam šeit lasīt:

1. Apziņa var pastāvēt ārpus ķermeņa.
2. Dzīve pastāv arī pēc nāves.
3. Mums ir iepriekšējās dzīves, un tajās gūtā pieredze var ietekmēt mūsu pašreizējo realitāti.
4. Mēs visi esam saistīti cits ar citu, jo esam radīti no vienas un tās pašas enerģijas, kas izpaužas kā diferencēta matērija.
5. Dievišķās būtnes eksistē, lai palīdzētu mums un vadītu mūs.
6. Ir dažādi apziņas līmeņi.
7. Ir viena visu caurstrāvojoša augstākā mīlestība un saprāts, kas ir visa Visuma avots, un mīlestība ir augstākais radīšanas avots.

"Dzīvības dāvana ir lielāka par tās daļu summu, un, lai kas būtu apziņa, tā pārdzīvo nāvi." (Sikorija, 153. lpp.)

Izlasot šo grāmatu, varu tikai piekrist doktora Mūdija sacītajiem vārdiem, kuri iedrošina ne vien mani, bet lai kalpo arī ikvienam šī bloga un grāmatas lasītājam:

"Ja kāds no šiem aprakstiem atbilst jums, iespējams, jūs patiešām prātojat un uztraucaties, vai dzīve pēc nāves pastāv. Un, ja tas tā ir, tad, balstoties uz savu 60 gadu pieredzi, kas gūta, pētot šo noslēpumu, es piedāvāju jums personīgu padomu: esiet par to drošs. Pēc gadu desmitiem ilgas, neatlaidīgas un stingras skeptiskas izpētes esmu pārliecināts, ka dzīve pēc nāves eksistē. Tāpēc es piedāvāju jums šīs domas un padomu, lai tās jums sniegtu mierinājumu, komfortu, atbalstu vai apgaismību. Jā, tuneļa galā patiešām ir mierinoša, mīloša gaisma." (209. lpp.)