Par patiesu iekļaušanu jeb Brandan Robertson "True Inclusion" grāmatas apskats

Attēls: grāmatas vāka fragments

Amerikāņu jaunākās paaudzes teologa, mācītāja un mana laba drauga un kolēģa Brendana Robertsona (Brandan Robertson) uzaicinājums kļūt par vienu no pirmajiem, kas izlasa šo viņa jaunāko darbu un sniedz apskatu par to, man bija ļoti negaidīts, bet toties sirsnīgs pārsteigums, kuru es ar lielu prieku un atbildību uzņēmos. Grāmata "True Inclusion" (Patiesa iekļaušana) publisku dienas gaismu gan ASV, gan Apvienotajā Karalistē ieraudzīs pasaulei zīmīgā datumā - 11. septembrī. Pazīstot Brendanu un zinot tos autorus un domātājus, teologus un bīskapus, kas ir viņa darba sabiedrotie, jāatzīst, ka Latvijā teoloģijas domai un to pārstāvošajiem 'ganiem' ir kur vēl augt un augt, reti kurš ir +/- pazīstams ar pasaules elpu teoloģijā un tās domā, mūsdienu atziņās, lielākā daļa Latvijas mācītāju tā arī joprojām dzīvē pēc naftalīna smaržojošajās viduslaiku dogmu grāmatās, kas ir patiesi skumji, ja skaidri apzināmies, ka pasaule 21. gs. vairs ne tuvu nav un nebūs kā senāk. Tieši tādēļ ārzemju teologi un viņu domas ir kā svaiga gaisa malks manai mācītāja, teologa un vienkārši dzīves filosofa dvēselei un šādas grāmatas ir svētība ikviena patiesa kristieša dvēselei, kura alkst pēc radikālas Kristus mīlestības un Viņa vēsts iedzīvināšanas savās sirdīs.

Patiesa iekļaušana un pieņemšana - tie ir vārdi, kas lielākajā daļā kristīgo baznīcu un kopienu izsauc svētu sašutuma vētru, jo izsauc turbulenci ar putekļiem noklātajās dogmatiskajās konstitūcijās, kas ir to domāšanas pamatā, līdz ar to šie vārdi ir traucējoši un nepieņemami, esošos status quo stabilitātes pamatus graujoši. Es varbūt raksturoju situāciju skarbāk nekā kāds cits to darītu, bet ņemot vērā savu izaicinājumu pilno pieredzi ar studijām katoļu universitātē un ar ko tas rezultējās, jāsaka, ka diemžēl maigāk es izteikties nevaru un nedrīkstu, lai neapvainotu ticības brāļus un māsas, un kolēģus teologus, mācītājus, kuri vēl aktīvāk ne vien Latvijā, bet visā pasaulē cīnās par LGBT+ kristiešu iekļaušanas un pieņemšanas jautājumiem visās denominācijās. 

Kā Brendans raksta šīs grāmatas ievadā, šis darbs nav nekas cits kā vien spogulis, kurā mēs varam lūkoties uz to, ko mums atstājis Jēzus un kam mums būtu jāseko, ieklausoties vārdos, kurus varam lasīt vēstulē filipiešiem 2. nodaļā: "Lai jūsos ir tādas pašas domas kā Kristū Jēzū, kas, būdams Dieva veidolā, pie savas vienādības ar Dievu neturējās kā pie laupījuma, bet sevi iztukšoja, pieņēmis kalpa veidu [..] viņš pazemoja sevi, kļūdams paklausīgs līdz nāvei [..], tādēļ arī Dievs viņu paaugstināja [..]" (Flp 2, 5-9) Lūk, patiesa iekļaušana un pieņemšana tieši to arī nozīmē - dzīvot, darīt un rīkoties tā kā Dieva Dēls Jēzus dzīvoja un rīkojās, jo neviens nevar noliegt to, ko mums pavēsta Bībele, liecinādama par Jēzus iekļaujošo, pieņemošo un piedodošo dabu un rīcību (piemēram, skatīt tādas tēmas kā centuriona kalpa dziedināšana, laulības pārkāpējas lieta u.c.).

Fragments no grāmatas "True Inclusion"

Kā jau es rakstīju, lasot un aprakstot Brendana vienu no iepriekšējiem darbiem "Nomad: A Spirituality For Travelling Light", arī šo darbu "True Inclusion" es lasu ar līdzīgām sajūtām, pat ļoti līdzīgām, tik ļoti līdzīgām kā manā dzīvē viss kas atgadījies būtu pieņēmis grāmatas vārdu veidolu. Un tieši tādēļ es piekrītu autora uzskatam, ka "iekļaušana ir Dieva sirds", kā arī vēlos ikvienu kristieti un vispār ikvienu labas gribas cilvēku mudināt pārdomāt savas sirds nostāju dažādu cilvēku pieņemšanā un iekļaušanā, akceptējot un iedrošinot ikkatru būt pašam, jo kā piebilst jezuītu tēvs [Džeimss] Mārtins, citējot slaveno Tomasu Mērtonu: "Būt pašam nozīmē būt svētam". Vai var būt vēl iedarbīgāki un svētību vēstošāki vārdi par šiem, mani draugi un bloga lasītāji?

Kopumā šī nelielā grāmata sastāv no 7 nodaļām, kā arī ievada, noslēguma un papildus studiju resursu saraksta un turpmākajās rindkopās, draugi, es jūs nedaudz iepazīstināšu ar, manuprāt, būtiskāko no katras nodaļas. Protams, kā es esmu sapratis, šī grāmata ir un var kalpot kā rokasgrāmata, kā "svētie raksti" ikkatram mācītājam, garīdzniekam un/vai baznīcas, ticīgo kopienas vai draudzes vadītājam, kristiešu līderim, lai patiesi izvērtētu, cik tad attiecīgā kopiena ir vai, gluži pretēji, nav iekļaujoša un ikkatru cilvēku pieņemoša, garīgi ieskaujoša un apskaujoša. 

Pirmajā nodaļā, kuras virsrakstu varētu tulkot kā "Izskaidrojot iekļaušanu", lasītājs sastopas ar ļoti dziļu skatījumu uz iekļaušanu, balstītu Jēzus atstātajā piemērā un apustuļu Pētera un Pāvila pierakstītajos vārdos Apustuļu darbos un Vēstulē efeziešiem, kā arī šeit minēts redzējums par iekļaušanas pretstatu - izslēgšanu, to, kādēļ mēs izslēdzam citus, izslēgšanas nodarītajām briesmām un "sasniedzamo" rezultātu, ja esam un/vai paliekam izslēdzoši iepretim kļūšanai patiesi iekļaujošiem, tādiem, kāds patiesībā ir Dievs un ko savā zemes dzīvē mums caur piemēru rādīja, dzīvodams kā Jēzus. Ikkatrs no mums esam saistīti - savā starpā kā cilvēces daļa, saistīti sociāli, politiski un visādi citādi, tādēļ izslēgšana no vienas vai vairākām sociālām grupām nodara ļoti lielu kaitējumu cilvēka psihei, it īpaši, attīstības un izaugsmes procesā esošiem cilvēkiem, līdz ar to grāmatas autors Brendans mūs pravietiski brīdina, ka šie iekļaušanas un izslēgšanas jautājumi izsauc ļoti nopietnas sekas cilvēka dzīvē, līdz ar to tos ir nepieciešams dziļi apcerēt ikviena cilvēka sirdī, lai mēs attālinātos no izslēgšanas un pietuvotos radikālai iekļaušanai un pieņemšanai, neraugoties uz mūsu katra dažādību. 

Attēls: grāmatas "True Inclusion" 1. nodaļas fragments

Esam nonākuši pie šīs grāmatas 2. nodaļas, kuras virsrakstu varētu tulkot kā "Pazaudējot zīmi" un šajā nodaļā autors izvērš plašu stāstījumu par to, kas patiešām patiesa iekļaušana NAV. Jo tieši ar šo būtu sākama katra diskusija par iekļaušanas jautājumiem, jo mums katram un katrai kopienai bieži vien un reizēm pat galvenokārt mēdz būt ļoti diferencēta izpratne par to, kas un kāda ir patiesa iekļaušana - vieni uzskata, ka tā ir tad, ja pie baznīcas izliekam plāksni ar uzrakstu "All Are Welcome", citi, turpretī, uzskata, ka patiesa iekļaušana ir tad, ja draudzē, kopienā, baznīcā ir kaut viens LGBT+ pāris, vēl kādi - ja baznīcā, draudzē, kopienā vai grupā notiek sarunas par un ap LGBT+ jautājumiem un problemātiku kristietības gaismā. Lūk, tik dažādi var būt ieskati par to, kas ir iekļaušana, tādēļ Brendans izgaismo vismaz 6 dažādas 'zīmes' par to, kas noteikti LGBT+ iekļaušana NAV. Ir būtiski ar šo izpratni sākt un tad virzīties dziļākajos garīguma un pieņemšanas ieviešanas apvāršņos.

Attēlā: Fragments no Brandan Robertson grāmatas "True Inclusion" 2. nodaļas

Trešajā nodaļā, kura runā par "Iekļaušanas imperatīvu", jau pats pirmais teikums norāda uz būtiskāko vēsti Evaņģēlijā, kuru mēs tik bieži vien (apzināti?) neieraugām vai izliekamies aizmirstam: "Iekļaušana ir Evaņģēlija kvēlojošā sirds". Vai nav brīnišķi vārdi par Kristus Vēsti? Patiesi brīnišķi! Bet kādēļ daudzi no mums un sabiedrība mums apkārt, kura it kā taču sludina "kristīgās vērtības", pati nodarbojas ar izslēgšanu? Autors mums skaidri paskaidro: "Ikkatrs, kurš Kristus vārdā nodarbojas ar izslēgšanu jebkādā formā, tas ir izgājis ārpus kristietības un nodevies viltus evaņģēlija apskāvienos". Vai šie vārdi nav skarbs brīdinājums, bet ārkārtīgi nepieciešams, lai atmodinātu pasaules sabiedrību, kura neīstas kristietības vārdā atkāpusies no patiesā Kristus Evaņģēlija?

Šīs nodaļas kontekstā arī daži ļoti populāri Jaunās Derības teksti iegūst jaunu vēsti un skanējumu. Teju ikviens kristietis zina līdzību par šauro ceļu un plato ceļu Mateja evaņģēlija 7. nodaļā, tad nu, lūk, autors lasītājam piedāvā "brilles", caur kurām uzlūkot šos tekstus skaidrāk, izgaismotāk un uz mūsu garīgo sapratni un izaugsmi vērstāk. Kristus šajā vietā (par šauro ceļu), visticamāk, nerunāja par kristietības ekskluzivitāti, tā vietā viņš domāja mūsu ikviena spēju būt iekļaujošiem un pieņemošiem, kaut gan šo ceļu maz izvēlas, bet tas ir vienīgais ceļš uz dzīvību. Platais ceļš, kuru izvēlas lielākā pasaules daļa, ir ceļš uz destrukciju, tas ir ceļš, kas savu pseido-laimi un pseido-svētību saskata ekskluzivitātē, cilvēku iedalīšanā un marginalizēšanā pēc rases, tautības, seksuālās orientācijas, politiskās pārliecības, dzimuma un daudziem citiem parametriem. Domāju, ka mēs ikviens apzināmies šādu piemēru esamību mums apkārt tuvākā vai plašākā sabiedrībā (Trampa Amerika, piemēram). 

Vai patiesi zināt, ko nozīmē Dieva valstība, kura ir mūsu vidū? Tā ir valstība, kas kā realitāte mīt mūsu tagadējā klātesamībā un caur mūsu katra dažādību dāvā mums katram nepieciešamo svētību un dievlīdzības izjūtu. Dieva valstībā nav slēgtu durvju un vārtu, tajā ikviens no mums ir klātesošs visā savā dažādībā - lūk, tāda ir patiesa pieņemšana un iekļaušana, tas ir tas pamats un imperatīvs, par ko runāts šajā 3. nodaļā.

Grāmatas 4. nodaļa, kurai dots virsraksts "Iekļaušanas nozīmīgums" lasītājiem liek pārdomāt piederību un iekļaušanu kā mūsu cilvēciskajai būtībai obligāti nepieciešamu stāvokli vai situāciju, kā arī jau ievada teikumos norāda uz iekļaušanu kā Maslova piramīdas sastāvdaļu. Iekļaušana un pieņemšana ir veselīgas personības veidošanās pamatā, jo notiekot pretējiem procesiem, tiek nodarīts ārkārtējs psiholoģisks un garīgs kaitējums cilvēka psihei un dvēseles pasaulei. Ne velti Brendans mums atgādina jau vairāk nekā 2000 gadus vecos Jēzus vārdus: "Mīli savu tuvāko kā sevi pašu" (Mt 22, 39). Šajā nodaļā mums tiek piedāvāta piramīda, kuras pamatā ir sevis paša pieņemšana un iekļaušana, kā arī ar kuru roku rokā iet tā saucamā "dievišķā iekļaušana" jeb Trīsvienības mistiskā deja perihorēze, kuras sastāvdaļa esam aicināti būt (vairāk par to nesen iznākušajā Ričarda Rora grāmatā "Dievišķā deja", Zvaigzne ABC, 2018). Vēl viens būtisks iekļaušanas aspekts ir ģimeniskā iekļaušana jeb LGBT+ pieņemšana ģimenes lokā. Autors caur piemēriem un pētījumu rezultātiem lasītājiem pavēsta tās skarbās sekas, kas notiek, ja atšķirīgas seksuālās orientācijas vai dzimumidentitātes jaunieši tiek izlikti no mājām un ģimenes loka noraidīti - rezultāts ir visai skarbs līdz pat suicīdam jeb pašnāvībai. Vecāki un radinieki, mīlēsim savus bērnus, lai kādi tie mums arī atklātos, jo pasaulē nav lielāka spēka par mīlestību, tā pārvar visu un tā panes visu, pretējā gadījumā mums stingri jāpārdomā, vai mūsos tās ir gana un vai mēs mīlam sevi paši...

Fragments no grāmatas "True Inclusion" 4. nodaļas

Grāmatas "Patiesa iekļaušana" pēdējās trīs nodaļas zināmā mērā noslēdz un apkopo inkluzivitātes un pieņemšanas problemātiku, parādot, ka viena no iekļaušanas un pieņemšanas problemātiskajām vietām ir patriarhālais sabiedrības uzskatu modelis, kurā dominē uzskats par ideālo sabiedrības modeli, kuru kūrē baltie vidusšķiras heteroseksuālie mačo tipa vīrieši. Šādi uzskati, protams, ir šokējoši un seksisma, kā arī stereotipu pilni, tomēr daļa sabiedrības tos pieņem par absolūto normu un augstāko vadības mērauklu. Protams, šīs trīs nodaļas nav tikai par šo problemātiku, tomēr autors 5. nodaļā šo tēmu izvērš un analizē, tādējādi šo grāmatu ir vērts palasīt arī kā stereotipu laušanas avotu un iedvesmu, lai atbrīvotos no maldīgiem pieņēmumiem, kuri bieži kalpo par kļūdainu attaisnojumu mūsu ļaunajai rīcībai pret citiem, kuri neatbilst mūsu priekšstatiem un sabiedrības uzspiestajiem stereotipiem mūsu galvās un prātos.

Ieklausieties vārdos, kurus lasām Apustuļu darbu grāmatā, 2. nodaļā, no 44. līdz 47. pantam: "Visi ticīgie turējās kopā, un viss viņiem bija kopīgs. Viņi pārdeva savu mantu un īpašumus un izdalīja visiem, kā kuram vajadzēja. Dienu no dienas tie vienprātībā pulcējās templī; bet mājās tie lauza maizi un kopīgi ēda līksmībā un sirds vienkāršībā, slavēdami Dievu un baudīdami labvēlību tautā. Un Kungs ik dienas pievienoja viņu pulkam aizvien jaunus izglābtos." Lūk, šīs ir tās vērtības, attieksme un kopābūšana, kuru pirmie kristieši iemantoja, balstoties Kristus atstātajā piemērā. Bet ko darām mēs? 21. gs. sabiedrība - ko darām mēs? Vai mēs esam Kristum līdzīgi? Arī iekļaušanā, pieņemšanā un aicināšanā savā pulkā?

Fragments no grāmatas 5. nodaļas

Lasītāji, teoloģiskās domas sekotāji, draugi kristieši un ikviens labas gribas cilvēk - patiesai tuvākmīlestībai, kas sevī iekļauj visu dažādo cilvēku, viņu izturēšanos, orientāciju un dzimumidentitāšu iekļaušanu un pieņemšanu, pietiek, ja sapratīsiet, ko nozīmē vārds "metanoeite" jeb 'mainieties [uz augšu]', kas Rakstos un no kancelēm tiek tulkots un interpretēts nepareizi, kā atgriešanās no grēkiem, bet kas tas noteikti nav. Šī grēku teoloģija ir absolūti nepareiza, tā Dievu pasniedz un attēlo kā vardarbību un atriebīgu, kas pieprasa sodus un nožēlas... Dievs ir absolūta augstākā mīlestība un tā sevī ietver visu dažādību, kāda tā pasaulē un dabā pastāv. Jo nekas nav radīts, lai Dievs to nicinātu, nepieņemtu, sodītu vai atstumtu. Jau Rakstu grāmatas sākumos mēs lasām, ka Dievs visu radīto pasauli redzēja ārkārtīgi labu esam un bija ar radīto ļoti apmierināts... Tad kā, mīļie draugi, Dievs varētu kādu no savām radībām iznīcināt un nolemt ellei? 

Fragments no grāmatas "True Inclusion"

Inkluzivitāte [iekļaušana] un pieņemšana no mums ikkatra, it īpaši, garīdzniekiem un ikviena kristieša, pieprasa Jēzum līdzīgu iziešanu no savas komforta zonas, lai sastaptu ikkatru tur un tajā stāvoklī, kur cilvēks atrodas. Dievs savā mīlestībā un caur Jēzus Kristus iemiesošanos mūs mācīja, māca un ir aicinājis atdarīt ne tikai fiziskās acis un ausis, bet arī sirdis un dvēseles Viņa nestajai žēlastības un Mīlestības vēstij, lai mēs ikvienu pieņemtu tur un tā, kādu Dievs ikvienu no mums ir radījis un par ko aicinājis būt šajā pasaulē, tostarp, ar dažādām seksuālām orientācijām un dzimumu identitātēm, lai tās kalpotu pasaules un cilvēku dažādības vairošanai Dieva valstības dēļ. 

Fragments no B. Robertson grāmatas "True Inclusion"