Mācītājs Juris Rubenis: «..Trīs simboli jeb No tā plūdīs dzīvā ūdens straumes..»

Foto: unsplash.com; Aaron Burden

Mūsu šī rīta pārdomām mēs uzklausīsim Svēto Rakstu vārdus, kurus mēs lasām Jāņa evaņģēlija 7. nodaļā: "Jēzus sacīja: "Kam slāpst, tas lai nāk pie manis un lai dzer, kas man tic. Kā Rakstos sacīts, no tā plūdīs dzīvā ūdens straumes."" (Jņ. 7, 37-38). Āmen.

Katrs lasītājs, kas būs uzmanīgāk ielūkojies Bībelē, zinās, ka tas ir ļoti daudzveidīgs un, patiesībā, sarežģīts teksts. 

Nereti man daži Bībeles lasītāji ir sacījuši, ka viņi jūtas apjukuši dažādās tēmās, dažādos akcentos, it sevišķi Vecajā Derībā. Un tāpēc nereti ir svarīgi pamanīt kādas centrālas līnijas, tēmas, kas norāda uz visu Bībeles dziļāko saturu. 

Viens no tādiem būtiskiem simboliem vai principiem, kas ir jāpamana Bībeles tekstā, tas ir aicinājums uz vienotību. Aicinājums uz vienotību ar Dievu. Un lai šo aicinājumu mēs labāk pamanītu, mums būtu jāpamana trīs norādes, kas palīdz izsekot Bībeles galvenā sižeta attīstībai, šim aicinājumam uz vienotību ar Dievu. Šīs norādes kā karodziņi ir izkaisītas pa visu Bībeli. Pirmais simbols, kas apzīmē Dieva pastāvīgo aicinājumu uz kopību, savā veidā mēs varētu sacīt, Dieva plūšanu mums pretī, izvēli, kurā Dievs izrauga mūs, iekams mēs izraugāmies Viņu, ir izsacīts atslēgas vārdā "ūdens". 

Mēs sastopamies ar šo vārdu daudzās vietās Svētajos Rakstos. Atcerēsimies Sarkano jūru, pār kuru pāriet Israēla bērni Mozus vadībā, atcerēsimies ūdeni, kas plūst no klints tuksnesī, vēl ir iespaidīgā Jordānas upes šķērsošana, ko Jānis Kristītājs pārveido kristību iniciācijas rituālā, kā arī ūdens, kas iztek no Kristus sāniem.. Dzīvais ūdens, kam Jēzus sevi pielīdzina un dzīvais ūdens, ko Viņš piedāvā samariešu sievai pie akas - 

ūdens gandrīz vienmēr aicina izjust to pirmo, netveramo ticības pieredzi, kad jūs viegli apskalo ilgas un jūsu prāts un sirds pirmoreiz atveras, tā ir pirmā sajūta, ka pastāv kaut kas vairāk. Tā ir acumirklīga apjauta, ka pasaule no iekšienes varbūt ir pat lielāka nekā no ārienes. 

Daudzi viduslaiku mistiķi lieto šo izteiksmes veidu, aprakstot, ka Dievs plūst viņiem pretī un pat cauri viņiem. To mēs varam lasīt gan pie Juliānas no Noričas, Hildegardes no Bingenas, Avilas Terēzes - tas ir Dieva dzīvības, Trīsvienības, plūdums mūsos, caur mums, ar mums, mūsu labā un, nereti, pat par spīti mums. Mēs to piedzīvojam kā ļaušanos un prieku, nekad kā mērķtiecīgu darbību vai sasniegumu. Nu, tātad, centieties pamanīt.. ŪDENI. Ar ūdeni saistītie vārdi un tēli vienmēr ir aicinājums, vienmēr ir mūžīgais aicinājums, ar kuru Dievs vēršas pie mums. 

Otrs atslēgvārds ir "asinis". Tās vienmēr simbolizē pārveidojošo pieredzi vai iniciāciju, jeb, kā daži autori saka, nomiršanu, iekams mēs mirstam. 

Daži autori saka, ka cilvēkam, lai viņš mūžīgi dzīvotu, ir jāiemācās nomirst pirms savas nāves. 

Par to runā kristietība, bet citās formās arī dažas citas garīgās tradīcijas, proti, par jauno vienmēr ir jāmaksā ar vecā nāvi. Reliģija runā par atbrīvošanos no nevajadzīgas bagāžas, atsacīšanos un tas vienmēr ir sāpīgi. 

Asinis ir pieredze, no kuras mēs parasti vēlamies aizbēgt. Asinis attēlo vecā cilvēka, neīstās patības vai ego nāvi, ilūziju nāvi, to ilūziju, kurām mēs esam tik ļoti pieķērušies, nāvi. 

Daži autori, piemēram, Ričards Rors, to dēvē par nepieciešamo lejupceļu. Mums ir nepieciešams būt gataviem kāpt uz leju, iekams mēs piedzīvojam to, ko nozīmē kāpt uz augšu. 

Un trešais atslēgvārds ir "maize". Tā simbolizē reliģijas pozitīvo, uzturošo līmeni. Šī tēla virkne aizsākas ar mannu tuksnesī, brīnumaino ēdienu, ko Israēls saņēma ceļojuma tuksnesī laikā un, šķiet, ka ēdiens, jo īpaši maize, izmantots, lai simbolizētu pārticību un piepildījumu Dievā, proti, Dievs baro mūs, nevis mēs barojam Dievu. Dievs gādā arī par mūsu visvienkāršākajām, neatliekamajām vajadzībām, vajadzībām pēc dienišķās maizes, pēc visa, kas mums nepieciešams dzīvei. 

Dievs piedāvā mums pārpilnības reliģiju nevis bailēs balstītu iztikas minimuma reliģiju.

Atcerēsimies, Jaunajā Derībā Jēzus pabaro tūkstošiem cilvēku un mēs dažkārt domājam, ko tas nozīmē? Atcerēsimies, ka mācekļi pēc augšāmcelšanās ceļā uz Emmaus pilsētiņu Viņu atpazīst tajā mirklī, kad Viņš lauž maizi un viens no centrāliem notikumiem Jaunajā Derībā ir notikums, kurā Jēzus lauž maizi un dod saviem mācekļiem, ko mēs saucam par Svēto Vakarēdienu. Šī Svētā Vakarēdiena maltīte, pie kuras Jēzus saka "to dariet, mani pieminēdami", kļūst par galveno kristietības novirzienu centrālo, definējošo Sakramentu. 

Visur, kur ir atrodams Svētais Vakarēdiens, Eiharistija, jūs atradīsiet arī daudz spēcīgākas mistiskās, ne tikai moralizējošās kristietības izpausmes. Es domāju ar šo vārdu "mistisks" kristietību, kura ved cilvēku pieredzē, kura mudina cilvēku pagaršot, iesaistīties. 

Nu, tātad, mums ir "ūdens", pirmais aicinājums uz iekšēju dzīvi vienotībā ar Dievu, tad mums ir "asinis", kas mums atgādina, cik dārgi par šo vienotību jāmaksā, visbeidzot mums ir "maize" - šīs vienotības uzturošais spēks. 

Tas norāda - garīgais ceļš ir process un par šo procesu mums vēlas vēstīt dažādās formās Bībele. Tas ir process, kas lēnām, soli pa solim, mūs ieaicina ļoti atšķirīgā izpratnē par to, kas mēs esam.

Pāvils to mēģina izsacīt vārdos "nevis es dzīvoju, bet manī dzīvo Kristus", citiem vārdiem, viņš grib sacīt, mēs nepiederam paši sev, jūsu dzīves nav par jums pašiem.

Garīgajā ceļojumā pienāk diena, kad jūs apzināties, ka nedzīvojat tikai paši savu dzīvi, jūs saprotat, ka jūsos un caur jums dzīvo kāds Cits, ka esat daļa no daudz lielāka Noslēpuma. 

Pāvils bieži lieto vārdu "Kristū" - mēs tiekam pestīti nepārtraukti, apzināti uzturoties, ja tā varētu sacīt, spēka laukā, kas ir Kristus. Nevis mēģinot kaut ko atrisināt paši sevī. Mēs nekad paši sevī neko neatrisināsim, mēs nekad nespēsim salikt visu kopā, mēs nevaram iztikt bez kļūdām, taču mēs vienmēr varam palikt saistīti ar Dievu. 

Lūk, tā ir, iespējams, viena no centrālajām bibliskās patiesības daļām - saglabā saistību ar Dievu! 

Tad tu vienmēr no katras kļūdas atradīsi izeju pareizajā virzienā. 

Mēs tikai varam iekrist mūžīgajā žēlastībā, kur mēs iekrītam drošības tīklā, no kura mēs nevaram izkrist. Galu galā, mēs visi saprotam, ka mēs visi esam glābti par spīti mūsu kļūdām un, cik savādi, bieži rīkojoties nepareizi, nevis pareizi. 

Šis brīnums notiek, ja mēs pavadām laiku lūgšanās vai pietiekami pamodināti, pieredzam tādus svētus brīžus kā bērna dzimšana, mīļa cilvēka nāve vai intīma tuvība. Kad mēs jūtam, ka esam daļa no cita cilvēka, kad piedzīvojam, ka mūsu dzīve nepieder mums pašiem. Tie, kā jūs zināt, nav morāli brīži, tie ir pārveidojoši brīži. Kad nonākam pie citas savas esības izpratnes. Tā ir līdzdalība, abpusēja iemājošana, nevis mans sasniegums vai veikums. 

Atcerēsimies šos simbolus - ūdens, asinis, maize! 

Jā, Bībelē mēs varam atrast ļoti daudz dažādu notikumu. Vecajā Derībā mēs redzam cilvēces attīstību trīs soļus uz priekšu, divi soļi atpakaļ, bet vienmēr pamaniet šos trīs vārdus, tie palīdzēs redzēt īsto virzienu. Un šie trīs vārdi palīdzēs atcerēties par lielo dzīves ceļu arī mūsu ikdienas sīkajās un bieži vien tik nomācošajās rūpēs. 

Ūdens, asinis, maize - ja mēs atsaucamies šīm trim zīmēm, tad var tā būt, kā Jēzus saka šai Jāņa evaņģēlija tekstā, ka tam, kas atsaucas slāpēm un nāk pie Viņa un dzer, ka tas pieredz, ka Viņš pats kādā brīdī var kļūt par avotu dzīvā ūdens straumēm. 

Tas ir ceļš, kurā mēs esam aicināti iet, lai pieredzētu vienotību ar Dievu. Āmen.

[Lūgšana]: Mēs Tev pateicamies, Debesu Tēvs, par šo skaisto brīnumu, vārdā "Dzīve". Mēs pateicamies par visām bezgalīgajām iespējām, kuras bieži mums tiek dāvinātas nevis tad, kad mēs izdarām labas un pareizas lietas, bet nereti arī tad, kad mēs kļūdāmies un nodarām cits citam sāpes. Pamodini mūs būt vērīgiem saklausīt Tavu aicinājumu, kas mūs sasniedz katru dienu, būt gataviem nokāpšanas ceļam, maksai par šo atsaukšanos aicinājumam un pieredzēt, ka Tu mūs uzturi, dod spēku un vadi, ka mums pietiek viss mūsu dzīvē, ka mēs spētu īstenot katrs savas dzīves aicinājumu. Mēs noliekam sevi Tavās rokās, kad mēs Kristus vārdā tā lūdzam:

"Mūsu Tēvs debesīs, Svētīts lai top Tavs vārds, Lai nāk Tava valstība, Tavs prāts lai notiek kā Debesīs, tā arī virs zemes, Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien, Un piedod mums mūsu parādus, Kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem, Un neieved mūs kārdināšanā, Bet atpestī mūs no ļauna, Jo Tev pieder Valstība, spēks un gods mūžīgi mūžos." Āmen.

LR1 01.10.2017. raidījuma "Svētrīts" audio transkripcija, audio klausieties zemāk: