Anderss Hansens «Nomāktās smadzenes»

Photo by Sean Oulashin on Unsplash

Nomāktības, trauksmes, panikas un depresijas cēlonis ir.. iekaisums! Tiesa, ne tik klasiskā formā, kādā mēs to saprotam vēsturiskā kontekstā, bet gan kā tas jāsaprot mūsdienu dzīvesveida kontekstā. Tieši šāda ir viena no būtiskākajām atziņām šajā zviedru psihiatra sarakstītajā grāmatā "Nomāktās smadzenes". Es šo grāmatu iegādājos, lai izzinātu mūsdienās plaši zināmos sliktas pašsajūtas un nespējas pilnvērtīgi funkcionēt stāvokļa iemeslus, kurus mēs bieži nosaucam kā trauksmes un depresijas situācijas. Mēs visi ik pa laikam varam būt nomākti, satraukti vai depresīvā noskaņojumā, taču, manuprāt, ir svarīgi saprast tos iemeslus, kādēļ mēs tā jūtamies un kas to izraisa. Tādēļ šī grāmata populārzinātniskā veidā sniedz gan problēmas izklāstu, gan arī veicina mūsu izpratni un iespējamos atveseļošanās ceļus.

"Tādējādi depresijas simptomi var būt dziļi slēpts aizsargmehānisms, kas ir mūs paglābis no dažādām infekcijām. Bet mūsdienu pasaulē šis aizsargmehānisms ir izgājis ārpus kontroles tādēļ, ka modernā dzīvesveida faktori to nepārtraukti aktivē." (85. lpp.)

Mani īpaši uzrunāja autora sacītais, ka "smadzeņu svarīgākā funkcija ir izdzīvošana, nevis labsajūta". Un tāpat mums jāatceras, ka ja mums ir trauksme un depresija, smadzenēs nekas nav salūzis, bet tā ir normāla smadzeņu darbība un funkcionēšana, tikai savveida aizsargreakcija, lai izdzīvotu. Bet mēs to tulkojam kā "mums ir slikti, es esmu slims, traks vai savā veidā salūzis, nefunkcionāls, nespējīgs"... Bet saprotot smadzeņu darbības fizioloģiskos un bioloģiskos cēloņus šī autora grāmatas kontekstā, daudz kas par šiem traucējumiem top daudz skaidrāks un vieglāk pieņemamāks.

Šī grāmata vēsta ne tikai par trauksmi un depresiju, bet arī par ar tām saistītiem blakus faktoriem, tādiem kā vientulība un depresija, kādās lamatās mēs iekrītam, kad domājam par laimes sajūtu u.c. Vairākos lielos pētījumos ir pierādīta depresijas attīstības saistība ar vientulību, kā arī dažādu citu veselības problēmu attīstība, ņemot vērā depresīvo un vientulības situācijas esamību. Pat līdz tādam atzinumam, ka "vientulība ir bīstama pati par sevi". Kā raksta Hansens, "vientulība ir tikpat bīstama, cik 15 cigarešu izsmēķēšana dienas laikā". Nopietni, vai ne?

"Fakts, ka smadzenes izmanto līdzīgu neirālo mehānismu gan tad, kad māc izsalkums, gan tad, kad pārņem ilgas pēc sociālas mijiedarbības, norāda: smadzeņu darbības kontekstā dzinulis radīt un uzturēt attiecības ir tikpat svarīgs, cik ēšana." (105. lpp.)

Autors šajā darbā diezgan populārzinātniski, taču arī tāpat netiek žēloti anatomiski termini, kas ir saistīti ar cilvēka nervu sistēmu, smadzenēm, lasītāju ievedot diezgan padziļinātā izpratnē par depresijas anatomiskajiem cēloņiem un veidošanās mehānismiem. ļoti būtiski ir arī tas, ka autors lappusēs pieskaras arī psihosomatiskajai medicīnai, norādot, ka "[..] sāpoša mugura vai celis varētu būt veids, kā smadzenes konkretizē vientulības izraisītās emocionālās sāpes. Tāpēc labākais paņēmiens, kā ārstēt šādu celi vai muguru, varētu būt centieni mazināt vientulību." 

Hārvarda Universitātes evolucionārās bioloģijas profesors Daniels Lībermans ir sacījis: "Lai arī kādi būtu fizioloģiskie mehānismi, ar kuru palīdzību fiziskās aktivitātes spēcina smadzenes, būtu muļķīgi neņemt vērā to potenciālu garīgās veselības profilaksē un slimību ārstēšanā." Dr. Hansens šajā savā darbā veselu nodaļu veltījis fiziskajai aktivitātei kā depresijas un trauksmes samazinošai un veselības veicināšanas terapijai. Noteikti nav noliedzams fiziskā izskata, formas un pašsajūtas saistība ar samazinātu iespēju slimot ar depresiju vai trauksmi. "Fizisko aktivitāšu kontekstā raugoties, depresijas iemeslam nav būtiskas nozīmes. Lai arī kāds tas būtu, fiziskās aktivitātes visbiežāk ir tiešs pretstats." (135. lpp.)

"Kā lai zina, kur ir robeža starp normālām emocionālām izpausmēm, kas piederas dzīvei, un situācijām, kad būtu jānosaka diagnoze? Kurā brīdī nomāktība pārtop depresijā? Kur ir meklējama robeža starp kautrīgumu un sociālu fobiju? Uz šiem jautājumiem nav vienkāršu atbilžu. Vienīgais nosacījums: ir nepieciešams meklēt palīdzību, ja sliktā pašsajūta ierobežo tavu dzīvi." (173. lpp.)

Šī grāmata īsā un kodolīgā veidā caur autora zināšanām un pieredzi ved savu lasītāju tuvāk pie zināšanām par zināšanām par to, kas un kā ir pamatā mūsu sliktajām sajūtām laikmetā, kad dzīvojam labāk kā nekad iepriekš. Šīs sajūtas ir mainīgas, taču ārkārtīgi būtiski ir saprast, kas mūsos notiek dažādos mūsu sajūtu mirkļos, lai mēs, bruņoti ar šīm zināšanām, uz mūsu pašu sajūtām skatītos ne vien caur subjektīvu sajūtu prizmu, bet arī caur fizioloģisku un evolucionāru prizmu. Zināšanas par šiem aspektiem dāvā labu izpratni par trauksmes un depresijas iemesliem, palīdz tos saprast un zināmā veidā ir pat dziedinošas. Tāda ir kopējā grāmatas noskaņa. 

Smadzenes tīri evolucionāri nespēj "uzkārties" pozitīvā emocionālā stāvoklī, lai mēs nemitīgi justos apmierināti un laimīgi, jo tad smadzenes nedarītu vairs savu primāro uzdevumu - mūs motivēt kustēties, rīkoties, medīt, vākt un arī vērot apkārtējo pasauli, lai mūs pasargātu no briesmām, kas varētu mūs apdraudēt. Vienkārši mūsu smadzenes nav paredzētas labsajūtai, bet gan izdzīvošanai. Mūsu pašu rokās un domāšanā ir visi rīki, lai mēs justos laimīgi, kaut uz mirkli, ja vien sapratīsim un pieņemsim šos fizioloģiskos un evolucionāros smadzeņu un cilvēces attīstības principus, kādēļ mēs esam izdzīvojuši un esam pēcteči tiem, kuri ir izdzīvojuši pirms mums.