Deivids Keslers «Kā atrast jēgu zaudējumā»
Photo by Ian Taylor on Unsplash
Es jau noteikti kaut kur iepriekš esmu minējis un rakstījis, ka neesmu nekā speciāli tiecies uz tanatoloģijas jeb intereses par nāvi un miršanu pusi, taču, retrospektīvi atskatoties, sāku par to interesēties jau līdz ar koledžas pirmajiem studiju gadiem, kad arī savu pētniecisko darbu rakstīju par miršanas iemesliem un cēloņiem. Es galīgi neesmu alcis strādāt ar mirušajiem anatomijas apmācības procesā vai tiesu medicīnā, taču manā profesionālās dzīves ritējumā tā viss ir iegrozījies, ka esmu procesos, kuros ir darīšana ar nāvi, miršanu, patoloģijām, orgāniem, preparēšanu un tā joprojām. Protams, no malas var šķist, ka tā ir sava veida apsēstība, nē, nebūt nē, es nemeklēju speciāli tādus darbus un nodarbošanos, bet neviens cits to nedara, tad nu kaut kā sanāk man pašam to darīt. Nu jā, neliels ievads un atkāpe pirms grāmatas apraksta, taču vajadzīga lieta. Arī šī grāmata noteikti ir vajadzīga lieta, lai veicinātu izpratni par sērām un jēgas atrašanu pēc zaudējuma piedzīvošanas. Deivida Keslera grāmata ir viena no tām, kuru jālasa apdomājot un piedomājot, apcerot savus zaudējumus, lai saprastu, ka visam mūsu dzīvē ir jēga un nozīme. Daudz kas ir atkarīgs no mūsu skatpunkta, taču visā bieži vien var saskatīt jēgu, ja vien palūkojamies uz notikušo kopā ar citiem. Par to arī ir šis darbs.
Iespējams, kāds no jums, šī bloga lasītāji, uzdosiet jautājumu - kas ir jēga, kāda tā izskatās un uz ko tā ved? Principā, sākot jau no grāmatas pirmajām ievada lappusēm, tā ir arī šīs grāmatas būtiskākā vēsts - lasot šos principus un zaudējuma jēgas meklējumus kopā ar citiem caur citu stāstiem un atmiņām, tad pastāv ceļš noskaidrot, vai arī mūsu zaudējumos mēs katrs spējam atrast tajā esošo jēgu. Jo jēga piemīt visam un visos zaudējumos ir sava nozīme, lai aizgājēji un viņu atstātā mīlestība turpinātos citādākā veidā - ar jēgu un nozīmi gan mūsu pašu, gan apkārtējo dzīvēs!
«Kā jēga izskatās? Tā var ieņemt dažādas formas - varat izjust pateicību par laiku, kas pavadīts kopā ar tuvinieku, atrast veidus, kā pieminēt un godāt aizgājēju, vai arī atskārst dzīves īsumu un vērtību, šādu atskārsmi padarot par atspēriena punktu lielākām pārmaiņām. Tie, kuri spēj atrast jēgu, lielākoties izdzīvo īsāku sēru laiku salīdzinājumā ar tiem, kuri to neatrod. [..] Jēgas meklējumi pēc zaudējuma ikvienu no mums vedīs pa atšķirīgu ceļu.» (9. lpp.)
«Jēgu var atrast visur, un šī jēga novedīs jūs pie dziļākiem jautājumiem un dziļākām atbildēm. Varbūt jēga jūs sasniegs, izpildot rituālus, kas godā jūsu tuvinieka dzīvi, vai arī ziedojot, lai pieminētu šo cilvēku. Tuvinieka zaudējums var arī mudināt padziļināt saites ar vēl dzīvajiem vai atjaunot attiecības ar cilvēkiem, ar kuriem esat atsvešinājies. Varbūt saasināti izjutīsiet dzīves skaistumu, kas ir mūsu privilēģija, kamēr vien esam uz šīs zemes.» (11. lpp.)
Kad grāmatas lasīšanas gaitā nonākam līdz tās 4. nodaļai ar virsrakstu "Pirmais solis jēgas meklējumos", mēs sastopamies ar sēru piekto pakāpi, kā to ir definējusi Kiblere-Rosa, respektīvi, pirmais solis sākas ar zaudējuma pieņemšanu. Autors bieži vien grāmatā stāsta savu ceļu, kad viņš zaudējis dēlu un kā noticis viņa jēgas atrašanas ceļš. Tā arī šajā nodaļā mēs saskaramies ar autora jēgas meklējumiem. Pieņemšana nav iespējama bez sēru posma izdzīvošanas un spēcīgas atbalsta komandas blakus un arī autors uz to vērš uzmanību. Tāpat arī sērošanai un pieņemšanai jānotiek savā tempā un laikā, nav vajadzības neko sasteigt. Labākie rezultāti ir tad, kad viss ir izdzīvots, izsērots un ar dziļu atbalstu ir atnākusi sapratne par jēgas virzību un mērķi.
"Lai sāktu dziedināšanos, ir jāatdod vara Dievam, Visumam, liktenim, lai kam arī jūs ticētu. Tas varētu nozīmēt, ka atzīstat savas dusmas uz Dievu. Esmu drošs, ka Dievs ir gana liels, lai tiktu galā ar jūsu dusmām un niknumu. [..] Kādu jēgu varat piešķirt atlikušajai dzīvei? Kādu jēgu varat atrast dzīvajos?" (109. lpp.)
Noteikti, ka kāds no jums, lasītāji, ir savā dzīvē saskāries ar pašnāvību, kāds draugs, tuvinieks vai pazīstams cilvēks to vienkārši ir paveicis. Tad nu šīs grāmatas 7. nodaļa ir veltīta pārdomām, kā tikt galā ar sērošanu un atrast jēgu palicējiem. Šī grāmata noteikti nav no vieglākajām lasāmvielām, bet tā ir lielisks ceļvedis mums visiem, kuri saskaras ar sērām un zaudējuma pieredzi - vai tā būtu tuvinieka nāve, vai nedzimušā bērna nāve, vai kāda četrkājaina ģimenes locekļa aiziešana. Par to visu un daudz ko vairāk stāsta šī grāmata. Grāmata savās lappusēs ir tik ietilpīga, ka ne visu varu šeit aprakstīt. Tāpat tiek runāts par garīgajām slimībām un atkarību, cīņu pret stigmatizāciju, jēgas meklējumiem jebkurā situācijā un gadījumā.
Grāmatas trešā jeb nobeiguma daļa ir par jēgu kā dzīvi veicinošu fenomenu. Pašās grāmatas beigās ir nodaļa par pēcnāves dzīvi. ļoti interesanta nodaļa, kuras tematika mani interesē personīgi. Šīs grāmatas autors ir sarakstījis arī grāmatu par pēcnāves dzīves fenomenu, kurā apkopojis daudzus stāstus no psihiatriem, pacientiem, mācītājiem un daudziem citiem. Grāmata saucas Visions, Trips and Crowded Rooms: Who and what you see before you die. Noteikti, ka interesanta lasāmviela. Iespējams, ka kādā no nākamajiem ierakstiem pievērsīsimies arī šai grāmatai.