Dr. med. Ebens Aleksandrs "Debesu valstības pierādījums"

Kā jau tas man ir parasts, lasot jebkuru grāmatu, pa rokai turu līmkarodziņus, ar kuriem grāmatā atzīmēt interesantākās vietas vai atmiņā paturēt vērtos citātus un domugraudus. Un tā nu ir sanācis, ka arī šajā grāmatā diezgan daudzās vietās ir tapuši ielīmēti šie mazie, bet tik noderīgie līmkarodziņi. Šī grāmata patiešām spēj uzburt reālu ainu par to, kas mums ikvienam "draud" pēc mūsu ķermeniskās nāves - mēs iziesim cauri nepatīkamam ellei līdzīgam posmam, ko autors pēc savas pieredzes ir nosaucis par "Sliekas redzespunkta valstību", kurā dvēsele atrodas nepatīkamā, dubļiem līdzīgā smacējošā vietā, kurā ap tevi vijas tādi kā asinsvadi netīrā, dubļainā dzemdē vai koku saknes zemzemē. Autora vārdiem runājot, "izstarojot tumšu, netīri sarkanu krāsu, tie sniedzās lejup no kādas vietas tālu virs manis uz kādu vienlīdz tālu vietu zem manis." Bet ar to viss šis raksturojums nebeidzas, bet gan atklājas daudz kas nepatīkamāks un negaidītāks, lai visbeidzot tas finišētos ar ceļojumu Melodijas virpulī un došanos cauri Tunelim.

Protams, citēt šo grāmatu varētu bez gala un mitas, jo ar katru ielīmēto karodziņu paveras aizvien plašāk lauks domām, viedokļiem un pārdomām. Viena no grāmatas iesākumā esošajām atziņām ir sekojoša, kas reizē arī parāda mūsu pašu esības niecību salīdzinot ar to, kas vēl ar mums tikai notiks tālākā vai tuvākā nākotnē Mūžības kontekstā domājot: "Esot tur, es nebiju cilvēks. Es pat nebiju dzīvnieks. Es biju kaut kas pirms tam vai zem tā visa. Es vienkārši biju vientuļš apziņas punkts sarkanbrūnā bezlaika jūrā."

Taču mums jāatceras, ka tādas sajūtas autoru pārņēma, atrodoties kaut kur pirms patiesajām Debesīm un patiesās svētlaimes. Reliģijā, iespējams, ka to dēvē par elli vai ko tamlīdzīgu, es gan personīgi gribētu vairāk sliekties uz šķīstītavas pusi... Šķīstītavas pusi tādēļ, ka man šķiet, ka tajā notiek apziņas metamorfoze, lai tu saprastu, ka atsakoties no ego, tu vari kļūt vēl tuvāk un saplūst ar Dievišķo Avotu, kas seko pēc šī šķīstītavas posma. Nu kaut kā tamlīdzīgi.

Šī grāmata, nenoliedzami, ļauj mums ielūkoties arī šī ārsta, neiroķirurga, Dr. med. Ebena Aleksandra, patiesajā ikdienas dzīvē pirms šī, teiksim, negaidītā notikuma - nokļūšanas komā un ceļojumā aizsaules valstībā. Autors pats arī atzīstas, sakot, ka "tā arī nekad netiku atmetis iekšējās šaubas par to, kā tas viss reāli ir iespējams. Lai arī cik es uzaugot tiku kārojis ticēt Dievam, debesu valstībai un pēcnāves dzīvei, gadu desmiti akadēmiskās neiroķirurģijas dziļi zinātniskajā pasaulē bija radījuši pamatīgas šaubas par šādu lietu eksistenci. Modernā neirozinātne diktē, ka smadzenes rada apziņu - prātu, dvēseli, garu, vienalga, kādā vārdā izvēlaties nodēvēt neredzamo, netveramo sevis daļu, kas patiesi padara mūs par to, kas esam, - un šī nostāja šaubas man neradīja."

Gribu sacīt, kādēļ obligāti jums šī grāmata ir jāizlasa un jāiesaka to izlasīt visiem saviem apkārtējiem. Tas ir jāizdara kaut vai tikai tādēļ, lai saprastu un apzinātos, ka ikviens no mums tiek un ir mīlēts no Dievišķā Avota, no šīs mīlestības upes, jo tā ir mīlestība, kurā ietvertas visas mīlestības, kādas vien varam pazīt šeit, dzīvojot nepilnīgo zemes dzīvi, bet tai pat laikā - Dievišķā Avota mīlestība ir vispatiesākā un vistīrākā mīlestība, kas mums ikvienam pauž trīs dzīvē ievērojamas un vērā paturamas atziņas: