Kā pieņemt pārmaiņas, novecošanu un aiziešanu no dzīves...

Kolāža: Didzis Daniels Kukainis; fona attēls:  Photo by Lumitar on Unsplash

Tie, kuri mani pazīst ilgāku laiku, tie zina, ka nāve un miršana ir tās tēmas, kas mani tiešām interesē. Kā jāsaka - savveida profesionālais kretīnisms :D Apzināti lieku smaidiņu, lai neapvainotu cilvēkus. Jā, tā nu ir sanācis manā profesionālajā dzīvē un darbībā, ka man agrāk vai vēlāk sanāk saskarties ar nāvi, miršanu un mirušajiem. Protams, šī Rāmdasa grāmata "Joprojām šeit" nav tikai darbs par un ap nāvi un miršanu, tas ir arī darbs par novecošanu un tās pieņemšanu, taču agrāk vai vēlāk tā noved pie visiem labi zināma iznākuma, tādēļ arī es izvēlējos iegādāties šo grāmatu un šajā aprakstā es ieskicēšu dažas lietas no tām, kuras esmu šajās lappusēs izlasījis un ar kur;am es gribu dalīties arī ar jums, mana bloga lasītāji.

"Visas garīgās tradīcijas piedāvā savu pēcnāves dzīves versiju, un tās visas ir vienisprātis, ka gatavošanās nāvei ir vissvarīgākā garīgā prakse, kas mums ir pieejama dzīves laikā." (147. lpp.)

Apzinos, ka ir diezgan dīvaini no teju 40-gadnieka dzirdēt vai lasīt tekstus par novecošanās procesu un ar to saistītām "blaknēm" (apzināti vārdu "blaknes" lieku pēdiņās!). Mans personīgais uzskats un pārliecība pauž, ka par novecošanu ir labi un saprātīgi domāt jebkurā vecumā, it īpaši, kad pietuvojies t.s. "pusmūža krīzei". 

Rāmdass šajā savā darbā mums kā tā lasītājiem sniedz burvīgu dāvanu, kad varam sākt aizdomāties par lielisku novecošanas periodu, jo.. mums ir iespēja pārdomāt ieteikumus, kaut ko mainīt savā domāšanā un.. galu galā - sagatavoties šīm norisēm.

"Galu galā, pārāk cieši pieķerties kādam noteiktam priekšstatam par to, ko saka un dara gudrs, vecs cilvēks, taču arī nav gudri. Mācoties novecot apzinātāk, arvien vairāk saprotam, ka viss pasaulīgais ir zūdošs, tostarp arī mūsu loma pasaulē. Izpratne par savu vietu lielajā dzīves shēmā un spēja nodalīt personīgo varu no garīgā spēka liecina par ievērojamu dvēseles brieduma pakāpi." (107. - 108. lpp.)

Šī grāmata savā veidā var mums kalpot kā mācību grāmata, lai mēs izprastu novecošanas sniegto prieku un atvieglotu savu izpratni par novecošanos kā nevēlamu un negribētu procesu, bet no kura mums kā miesiskiem cilvēkiem tomēr neizbēgt. Autors mums dod lielisku padomu: "Dvēsele ir šeit, lai mācītos, un novecošana un visas ar to saistītās problēmas ir galvenā iespēja mācīties. Bet kāda ir šīs mācības jēga? Nākotne, protams. Mierīgs prāts tagad un vēlāk. Krietni vēlāk. [..] Mēs mācāmies, lai galu galā varētu sasniegt Budu, sasniegt Debesis vai apvienotos ar Dievišķo. Nav jēgas būt šeit piecdesmit - astoņdesmit gadus, lai beigu beigās piedzīvotu iznīcību. Visums nav tik neefektīvs. Mums ir jābūt šeit, lai mācītos; pretējā gadījumā mūsu problēmas patiešām būtu bezjēdzīgas. Ego izpratnē dzīves piepildījumu raksturo lomas, kurās esam iejutušies, un amati, kurus ieņemam, sasniedzot cienījamu vecumu. Dvēseles izpratnē piepildījums ir mācīšanās." (39. lpp.)

Es šādi varētu citēt daudzas vietas no šīs grāmatas lappusēm, tomēr es iesaku katram, kuram interesē kas vairāk, vairāk tādā nozīmē, kas stāv aiz mūsu realitātes un ego priekšstata par dzīvi, novecošanos un nāvi, es iesaku šo grāmatu izlasīt ar atvērtu prātu un gūt sev jaunas atziņas.

Mēs noteikti esam kas vairāk nekā tikai miesa un asinis, un mēs nemirstam bezjēdzīgi, tāpat kā mēs nedzīvojam bezjēdzīgi - ikdiena ir mūsu dvēseles skola. "Kad esam sākuši piedzīvot Dvēseles apzinātību ikdienas dzīvē, mēs atklājam, ka tā lielā mērā atbrīvo no sāpēm, bailēm, zaudējumiem, dusmām un citiem sarežģītiem prāta stāvokļiem, kas rodas novecojot." (41, lpp.)

"Ne jau novecošana rada ciešanas, bet gan tas, kā to uztver prāts. [..] Esmu pamanījis īstu "ja vien" epidēmiju. Taču visi šie "ja vien" ir īsta Ego pašsabotāža, kas tur vecus cilvēkus ilgu gūstā, skumstot par to, kas varēja būt, nevis gūstot prieku no esošā mirkļa. Mums novecojot, zaudējot arvien vairāk pasaulīgo lietu un aptverot, ka aizvien mazāk spējam ietekmēt ārējos apstākļus, šis "ja vien" saraksts kļūst aizvien garāks un līdz ar to pieaug arī bezspēcības sajūta." (45. lpp.)

Šī grāmata un Rāmdasa ieteikumi mūs kā lasītājus un savas dzīves izpratnes noteicējus aicina "būt šeit un tagad", praktizēt šo dzīves uztveri, jo tā mēs iegūsim prāta mieru un izkopsim spēju pieņemt visu, kas vien mūsu dzīvēs ienāks. Šīs visas mācības nedaudz sasaucas ar stoicisma mācību, kādu to varam lasīt arī slavenajā Epiktēta dienasgrāmatā jeb Enchiridion. 

"Svarīgi ir negaidīt, kamēr nonākam šādā strupceļā, bet laikus meklēt veidu, kā godam sagaidīt vecumu. Jo ātrāk sāksim attīstīt prātu, kas spēj tikt galā ar tādiem smagiem garīgiem stāvokļiem kā nozīmīguma zaudēšana un depresija, jo veiksmīgāk varēsim no tiem izvairīties." (58. lpp.)

Šī grāmata, ja to lasa ar atvērtu un pieņemošu prātu, prātu, kas vēlas mieru un alkst mācīties, lai šādu stāvokli sasniegtu, mums sniedz lielisku ieskatu, padomus un instrumentus mūsu novecošanas stāvokļa akceptēšanai un šī procesa pat savveida izbaudīšanai. Kā mēs varam redzēt gan augstākminētajos citātos, gan arī šī apraksta nobeigumā es minēšu vēl vienu citātu, lai varbūt tas pamudinātu arī jūs šo grāmatu izlasīt un no tās gudrības smelties atziņas un mācības sava garīguma veicināšanai. Lai patiesi noder un spēcina jūs!

"Tomēr ir tāds spēks, kas nerada bailes. Tas ir garīgais spēks, apgaismota prāta spēks. Kad sākam lielāku nozīmi piešķirt Dvēseles spēkam, nevis pasaulīgajai varai, attiecīgi mainās arī mūsu uztvere par novecošanās radītajām pārmaiņām." (101. lpp.)

Photo by Volodymyr Hryshchenko on Unsplash